Valmieras Ziņas
makonis
-2°C
Vējš: 3 m/s

Aigars Plotkāns: Pelni un dimanti Latvijas izglītības sistēmā

Izglītības sistēma ir kā muzeja eksponāts, kuru rotā saudzējošs un pasargājošs uzraksts: ‘’ar rokām neaiztikt!’’. Varbūt tāpēc, ka laika zobs to ir padarījis trauslu un vārīgu? Varbūt tāpēc, ka tā ir aizgājušā laikmeta unikāla liecība? Varbūt tāpēc, ka sistēma ir pedagogu pielūgsmes objekts, fetišs un ikona?

Katrā ziņā visi mēģinājumi nomainīt artefaktu ekspozīciju izglītības sistēmā jau 20 gadus nav vainagojušies ar panākumiem. Latvieši saka: ‘’vecs zirgs labi tur vadziņu!’’, tāpēc izglītības lauciņā aram pa vecam, tradicionāli, pēc sentēvu metodēm. Tas nekas, ka lauciņš noplicināts, daļa snauž papuvē, bet ražas apcirkņos pelavu ka biezs. Dodiet tik naudu jaunam zirgam, dāsnāk mēslojiet, dāsnāk atalgojiet arāju un vēl kādu pūru graudu nokulsim. Vai tad?

Izglītības sistēma pēc definīcijas ir konservatīva. Izglītības tiesiskais, administratīvais un metodiskais ietvars ir gana ciešs, lai apslāpētu brīvdomības izpausmes. Pedagogs ir daudzu kungu kalps, kas pakļauts spiedienam no skolas vadības, audzēkņiem, vecākiem, pašvaldības, ministrija un tās struktūrvienībām. Pedagogu tiesības ir nesamērīgi mazas salīdzinot ar atbildību likuma, normatīvo aktu un sabiedrības priekšā. Liela daļa skolēnu lieliski zina savas tiesības, kas būtībā ir pozitīvs fakts. Pozitīvi tas ir līdz brīdim, kamēr skolēns sāk savas tiesības izmanto manipulācijai, savas atbildības noliegšanai vai šantāžai.

Izglītības ‘’biznesa’’ modelis – nauda seko skolēnam, ienes sistēmā mārketinga elementus ar kuriem skolas pievilina skolēnus. ‘’Koķetēšana’’ ar skolēniem un vecākiem, sauklis: ‘’klientam vienmēr taisnība’’ un mazo skolu izdzīvošanas sindroms liek izvairīties no objektīviem sociāliem konfliktiem un to risināšanas.

Pedagogu morālais un administratīvais presings ‘’palīdz’’ nokaut iniciatīvu, ievirza domāšanu un rīcību ierastā rutīnas gultnē. Turklāt, liela daļa skolotāju nemaz nav pedagogi. Jā, pedagoga diploms ir, kvalifikācijas kursi regulāri apmeklēti, metodiskais materiāls izstrādāts, darba disciplīna ievērota. Diploms un amats nepadara skolotāju par pedagogu. Pedagogam nepieciešams talants, unikālas personības īpašības, noteiktas prasmes, aizrautība un nesavtīga bērnu mīlestība.

Skolā nevar strādāt ikviens, kurš izpildījis augstskolas prasības un izlaidumā nobildējies studentu grupas kopbildē. Ne katrs konservatorijas beidzējs kāpj uz operas skatuves, daļa spēlē bērēs vai restorānos.

Daļa pedagogu cīnās par izdzīvošanu, papildu slodzi vai pacietīgi gaida pensiju. Nepārmetīsim viņiem, tāda ir dzīve. Tostarp simti sava aroda meistaru atrod iespēju strādāt radoši un pirmajā vietā turēt skolēna audzināšanu, kā virsmērķi, kā misiju.

Izglītības sistēmai ir piramīdas forma. Izmaiņas jebkurā līmenī, automātiski prasa izmaiņas citos līmeņos. Tieši tāpēc, reformas ir tik komplicētas un visaptverošas. Tas neattaisno stagnāciju un inerci.

Slimības pazīmes sistēmā manāmas jau krietni sen, diagnozes uzstādītas, terapija nozīmēta, bet slimnieks vēl cer uz pūšļotājiem, homeopātiskām zālītēm un sinepju plāksteriem.

Joprojām gaisā virmo aplamais un fiasko piedzīvojušais uzstādījums: būvēt uz zināšanām balstītu sabiedrību un ekonomiku. Faktu, formulu, standarta risinājumu  un noteikta apjoma zināšanu apguve reālajā pedagoģijā tiek uzskatīta par izglītības pamatuzdevumu. Nē, nē, jūs iebildīsiet! Pamatuzdevums ir bērna, jaunieša sagatavošana dzīvei! Jā, bet zinošs taču ir sagatavots! Vai tad?

ASV jau pirms 20 gadiem saskārās ar izglītotu idiotu problēmu. Speciālisti bez cilvēcisko īpašību kodola, zinoši absolventi ar izkropļotu vērtību sistēmu, cilvēki ar hamburgera kultūras līmeni, uzskrūvētas pašapziņas apmāti karjeristi.

Ja izglītības sistēmā zināšanas nekalpo audzināšanai, personības izveidei vai sociālo kompetenču attīstīšanai, tad sistēma ir aplama. Audzināšana ir būtiskākais pedagoģijas uzdevums. Zināšanas kretīna rokās (galvā!) ir bīstams ierocis. Audzināt cilvēku, lūk patiesa izglītības sistēmas misija!

Izglītības saturam, metodēm un vērtēšanas sistēmai jāstrādā personības veidošanas kontekstā. Kāpēc Latvijā liela piekrišana ir Valdorfa, Montesori vai citām ne tik tradicionālām un alternatīvām apmācības sistēmām? Tāpēc, ka daļa sabiedrības nespēj pieņemt aplamo izglītības mērķa un formas uzstādījumu!

Izglītības sistēmas reformas tēma ik pa brīdim uzvirmo ar jaunu sparu. Kaut kur ministrijas kabinetos tiek iznēsāta uz kompetencēm orientēta mācību satura ideja. Kāds vēl joprojām uzskata, ka problēmas sistēmā ir atrisināmas ar skolotāju atalgojuma palielināšanu. Vēl kāds koncentrējas uz skolu tīkla optimizāciju. Arī tas ir jādara. Cik likvidētām, piedodiet, optimizētām skolām pirms sprieduma parakstīšanas ir uzlikti jauni jumti, nomainīti logi un savesta kārtībā apkures sistēma? Jo ātrāk tiksim galā ar skolu tīkla perspektīvo redzējumu, jo prātīgāk varēsim veikt investīcijas infrastruktūrā. Tas ir svarīgi. Bet pagaidām barosim bērnus ar zināšanām, izstrādāsim jaunu pedagogu vērtējuma sistēmu, iekļausi mācību saturā militāro mācību un nopirksim interaktīvo tāfeli.  Zinošs, tātad apbruņots?

Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem.

Mūsu partneri