Valmieras Ziņas

Valmierietim Gunāram Graumanim karš Ukrainā – ikdienas realitāte (2)

Lasīšanas laiks: 12 min

Krīze Ukrainā, kas aizsākās 2013. gadā ar Eiromaidana revolūciju, tai sekojušo Krimas okupāciju un karu valsts austrumu daļā, aizvien mazāk tiek atspoguļota pasaules un arī Latvijas medijos. Cilvēki pierod pie visa, arī pie kara ainām televīzijas ekrānos. Taču valmierietim Gunāram Graumanim šis karš ir ikdienas realitāte, no kuras nevar noslēpties. Kopš 2014. gada aprīļa viņš ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotājs Ukrainā. Viņa galvenais uzdevums ir pēc iespējas objektīvi dokumentēt notiekošo abās frontes pusēs.

Tiekamies ar Gunāru aukstā janvāra dienā mūsu redakcijā viņa īsā atvaļinājuma laikā Latvijā. Intervijas laikā nepamet savāda sajūta, kā sarunājos ar cilvēku, kurš pabijis peklē, bet atgriezies dzīvs un vesels. Tādēļ mans pirmais jautājums viņam – kā nokļuvi Ukrainā un kāpēc?

Gunārs atklāj, ka ekstrēmas situācijas viņam nav svešas. Pēc Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolvēšanas viņš pat vēlējies studēt Aizsardzības akadēmijā, taču apstākļu sakritības dēļ divus gadus mācījies Policijas akadēmijā, pēc tam absolvējis Latvijas Universitātes juridisko fakultāti. Sācis darba gaitas policijā Rīgā, kur nācies doties arī uz slepkavību lietām, pēc tam turpinājis darbu starptautiskā kompānijā un privātā biznesā.

“Man nebija plāna doties uz Ukrainu. Vēl pirms Ukrainas konflikta sākuma 2013. gadā draugs atsūtīja informāciju par Latvijas Ārlietu ministrijas civilo ekspertu datubāzi, kurai aizpildīju pieteikumu un aizmirsu par to. 2014. gada pavasarī, kad atrados Anglijā, saņēmu e-pasta vēstuli no ministrijas ar aicinājumu uz sarunu. Sākumā to uztvēru par joku vai spamu, jo Ukraina tobrīd bija uzmanības epicentrā. Taču rūpīgi pārbaudīju sūtītāja avotu un atcerējos par savu pieteikumu datu bāzei. Sapratu, ka tas ir nopietni. Atbraucu uz Latviju un devos uz Ārlietu ministriju, cerībā, ka man tur vairāk paskaidros, uz kurieni un kādā uzdevumā man jādodas. Taču viņi to pašu gribēja zināt no manis.

Biju pirmais civilais eksperts no Latvijas, kurš devās uz Ukrainu, tādēļ nevienam nebija pieredzes un zināšanu. Faktiski piekritu braukt, nezinot, kas mani sagaida. Radiem un draugiem pateicu tikai tad, kad jau biju ieradies Ukrainā,”

atklāj Gunārs.

Kad viņš devies savā misijā, Krima jau bija okupēta un norisinājās nemieri valsts austrumos, taču karš vēl nebija sācies. Arī vietējiem nav bijusi skaidrības par EDSO novērotāju lomu. Daudzi viņus uzskatījuši par humānās palīdzības organizācijas darbiniekiem vai mediju pārstāvjiem.

“Žurnālisti parasti cenšas meklēt sensāciju un akcentēt kādu konkrētu notikumu, taču mans galvenais uzdevums bija novērot kopējo situāciju un pēc iespējas objektīvāk un precīzāk to atspoguļot savos ziņojumos, ko gatavojam EDSO uzdevumā. Lielākā daļa no maniem kolēģiem ir dažādu spēka struktūru pārstāvji ar pieredzi konflikta zonās. Kopumā mēs pašlaik esam 700 no 46 valstīm. Pārsvarā novērotāji koncentrēti valsts austrumos – Doņeckas un Luhanskas apgabalā, bet pārējie ir citās Ukrainas daļās. Pirmos divus gadus es pavadīju Austrumukrainā, bet pašlaik esmu pārcelts uz rietumiem – Ļvovas apgabalu,” skaidroja novērotājs.

Gunāram bija iespēja novērot, kā attīstījās konflikts, sakot ar nemieriem Harkovā, kur viņš ieradies 2014. gada aprīlī. Tur notikušas sadursmes starp pretējo pušu pārstāvjiem gluži kā viduslaikos, lietojot dūres un dažādus priekšmetus, kas trāpījušies par rokai. Kara fāzē konflikts pārgājis aprīļa beigās, kad Ukrainas karaspēks sācis antiterorisma operācija Slavjanskā. Prokrievisko spēku sākotnējais plāns bijis pārņemt savā kontrolē Harkovas, Doņeckas, Luhanskas un Odesas apgabalus.

“Kad ierados Harkovā, tur bija pārņemta pilsētas administrācija, taču divu dienu laikā to atbrīvoja no teroristiem, jo dienesti veica savu darbu un pilsētas mērs parādīja savu raksturu. Taču citviet scenārijs bija pretējs, teroristi Doņeckas un Luhanskas apgabalā pārņēma kontroli, varas struktūru bezdarbības dēļ. Uzskatu, ka Saeimas demolēšana 2009. gadā notika pēc līdzīga scenārija, kā tas bija vēlāk arī Ukrainā. Latvijā tas neizdevās, jo cilvēki bija savās vietās un darīja savu darbu. Taču Ukrainā daudzviet policijas priekšnieki un citas amatpersonas saslima vai devās atvaļinājumā, lai izvairītos no atbildības. Bija pat gadījumi, ka ierodas divi neapbruņoti cilvēki policijas iecirknī un pavēl nolikt ieročus 50 policistiem, un viņi izpildīja pavēli. No Kijevas valdības nebija stingra pavēle apcietināt šādus nemieru cēlājus. Tādēļ teroristiem tik viegli izdevās pārņemt varu.”

EDSO novērotājs uzskata, ka līdz pat Malaizijas aviokompānijas lidmašīnas notriekšanai virs Austrumukrainas 2014. gada 17. jūlijā Rietumu valstis notiekošo neuztvēra pietiekami nopietni. Šī traģēdija pievērsusi visas pasaules uzmanību Ukrainai un likusi politiķiem rīkoties.

Arī Gunāram paša nācies doties uz katastrofas vietu. Jau 15 kilometru attālumā no avārijas vietas mētājušās atlūzas. Tuvojoties notikuma vietai, novērotāji sajutuši nežēlīgu smaku. Gaisa temperatūra tobrīd bijusi +32 grādi. Ne visi novērotāji bijuši fiziski un psiholoģiski gatavi redzēt ko tādu. Komandā bijusi sieviete, kura nav spējusi veikt savu uzdevumu. Taču Gunāra policijas rūdījums ļāvis izturēt spriedzi un izpildīt savu darbu.

Lai nesalūstu, viņš centies atdalīt privāto dzīvi no darba, nelasījis medijos ziņas par notiekošo. Taču atslēgties no darba nav bijis tik viegli, kā Latvijā. Vide bijusi diezgan nomācoša. Vienīgā iespēja pieslēgties citai realitātei bijis internets. Gunārs sazinājies ar radiem un draugiem Skype un Facebook.

Kara sākumā Ukrainas bruņotie spēki balstījās uz brīvprātīgajiem, kuru vienības drīzāk atgādināja noplukušus partizānus, nevis armiju. Iesauktajiem pašiem nācās iegādāties apģērbu, bruņuvestes un ieročus, jo valsts to nenodrošināja. Arī teroristu vidū sākumā nav bijis vienotības. Katra vienība pakļāvusies savam komandierim. Brīžiem kara zonā bijis tāds haoss, ka prokrieviskie kaujinieki karojuši viens ar otru, bet Ukrainas armija no malas vērojusi. Tagad vara ir daudzmaz centralizēta un visi pakļaujas vienai vadībai. Situācija ir būtiski mainījusies.

“Tagad tas vairs nav partizānu karš, kā tas ir Irākā vai Afganistānā, kur ļoti moderna armija karo ar viegli bruņotiem kaujiniekiem. Austrumukrainā abas puses ir bruņotas ar līdzvērtīgu smago tehniku. Šis ir karš uz meistarību – artilērija pret artilēriju, tanki pret tankiem,”

skaidro Gunārs.

Novērotāji kara zonā nav apbruņoti. Drošībai viņi nēsā ķiveres un bruņuvestes, kā arī pārvietojas bruņumašīnā ar piecus centimetrus bieziem stikliem. “Tas, ka neesam bruņoti, sākumā nešķita pareizi. Esmu nonācis tādās situācijās, kad gribējās, kaut tas ierocis būtu pa rokai. Tomēr tagad piekrītu apgalvojumam, ka miers nes mieru. Atskatoties uz piedzīvoto, jāatzīst, ka tieši ieroču neesamība mani ir paglābusi daudzās situācijās. Ieroči tikai provocē cilvēkus, tādēļ mēs būtu kļuvuši arī par viņu mērķi,” uzskata EDSO novērotājs.

“Vairākas reizes esmu nonācis apšaudes krustugunī. Sēžot automašīnā, var sajust sprādziena vilni. Manā pieredzē divas automašīnas ir iznīcinātas tiešā trāpījumā. Par laimi, novērotāji visi palika dzīvi. Lai gan pirms brauciena notiek rūpīga plānošana un informācijas vākšana, lai garantētu novērotāju drošību, tomēr no šādiem incidentiem nevar pilnībā izvairīties,”

stāsta Gunārs. Viņš uzskata, ka šādi gadījumi drīzāk ir nejaušība, jo prokrieviskie kaujinieki labi zina, ka novērotāji nav bruņoti. “Bieži vien viņi “spēlēja teātri”, pārtraucot uguni tad, kad mēs dodamies pārbaudēs. Kad novērotāju skaits tika palielināts, sākām organizēt maiņu patruļas. Kaujinieki sāka šūmēties, ka nevar nemaz vairs pašaudīties. Sākumā mums izdevās panākt, ka mazāk šauj, bet vēlāk jau mūs vienkārši ignorēja.”

 “Ukrainas valdības kontrolētajā teritorijā mūs uzņem normāli, taču prokrieviskajā daļā mēs neesam gaidīti. Patruļmašīnas iedzīvotāji apspļauda un apmētā ar dubļiem. Lai gan jau 10 kilometrus no kara zonas rit mierīga dzīve, cilvēkiem ir pieejama ne tikai Krievijas, bet arī Ukrainas televīzija un internets, iedzīvotāji ir nozombēti un dzīvo eiforijā, ka drīz viņi uzvarēs,”

stāsta Gunārs. Novērotājs uzskata, ka Austrumukrainu sagaida līdzīgs liktenis, kā Piedņestras republikai, Abhāzijai un Ziemeļosetijai. “Lai gan Ukrainai tagad ir militāras spējas atgūt teritoriju, visdrīzāk tā nevēlēsies atklātu konfrontāciju ar Krieviju. Šis konflikts tiks iesaldēts uz ilgiem gadiem, Doņeckas un Luganskas apgabali paliks faktiskā Krievijas kontrolē. Jau pašlaik tur apgrozībā ir rubļi un visa apgāde tiek nodrošināta no Krievijas.”

Slavenos Donbasa ogļu ieguves uzņēmumus pārņēmuši vietējie darboņi, produkcija tiek eksportēta uz lielo kaimiņzemi. Tā kā pieredzes un zināšanu viņiem nav, uzņēmumi nīkuļo, darbiniekiem kavējas algu izmaksa. Dzīve Doņeckas un Luhanskas apgabalos ir trīs reizes dārgāka nekā vidēji Ukrainā.

Arī pašlaik novērotāji turpina veikt savu darbu gan prokrievisko spēku kontrolē esošajās teritorijās, gan Ukrainas valdības kontrolētajā zonā. Viņu uzdevums ir sekot līdzi, kā tiek ievērota Minskā noslēgtā pamiera vienošanās.

“Mūsu novērojumi liecina, ka pamiers netiek ievērots. Katru dienu mani kolēģi brauc patruļās, īpaši pievēršot vietām, kur notikušas apšaudes. Abas puses apvaino viena otra pamiera pārkāpšanā, taču, izmērot lādiņu izrautos krāterus, var precīzi noteikt, no kuras puses un ar kādu ieroci ir šauts. Šie ikdienas ziņojumi ir pieejami EDSO mājaslapā. Pašlaik aktīva kara darbība norit pie Svitlodarskas. Par to var pārliecināties ikviens, noskatoties videosižetus, kas ievietoti YouTube,” stāsta Gunārs.

Novērotājs tomēr iesaka kritiski izvērtēt jebkuru informāciju par konfliktu gan Krievijas, gan Ukrainas medijos, jo abas puses veic arī informatīvo karu, tādēļ liela daļa no ziņām ir klaja propaganda.

Novērotājs atzīst, ka Krievijas iespējamā klātbūtne ir kutelīgs jautājums. “Krievijas oficiālā versija ir, ka varu Doņeckas un Luhanskas apgabalā pārņēmuši vietējie iedzīvotāji, kas izveidojuši savas republikas. Ieročus, tostarp lielgabalus un tankus, viņi iegādājušies tirgū. Krievija apgalvo, ka tās militārpersonu nav Ukrainas teritorijā, taču Ukrainas valdības spēki ir aizturējuši tur vairākus Krievijas armijas virsniekus. Secinājumus varat izdarīt paši.”

Savukārt Rietumu valstis nav tieši iesaistīts kara darbībā. Tās nepiegādā ieročus Ukrainas armijai, taču valstī uzturas daudzi militārie instruktori, kuri sniedz palīdzību kareivju apmācībā. Lielākā jauniesaukto skola atrodas Rietumukrainā, Ļvovas apgabalā, kur pēdējo gadu darbojas Gunārs.

Sākotnēji viņam nav bijis skaidrs, kādēļ tiek nosūtīts tālu no kara zonas. Taču jāņem vērā, ka Ukraina ir liela valsts, tādēļ EDSO vēlas zināt, kā notikumi austrumos ir ietekmējuši dzīvi pārējā valsts daļā. Rietumu daļas iedzīvotāji tieši līdzdarbojušies notikumos kara zonā, jo pirmie iesauktie devušies uz frontes līniju tieši no šī reģiona. Savukārt pašlaik rietumu apgabalos apmeties liels skaits kara bēgļu.

Rietumu daļā Gunāra darbība vairāk saistās ar situācijas novērošanu cilvēka tiesību jomā. Viņa uzdevums ir noskaidrot, kā bijušie karavīri, atgriežoties no kara, integrējas ģimenē un sabiedrībā. Tāpat Gunārs seko līdzi, kādos apstākļos dzīvo bēgļi no austrumiem.

“90 procentu bēgļu no austrumiem ir pietiekami pārtikuši un sociāli nodrošināti. Pārceļoties uz rietumiem, viņi iegādājušies jaunus īpašumus un atraduši darbu vai turpina savu biznesu. Es saskaros ar tiem 10 procentiem, kur nonākuši krīzē. Taču jāatzīst, ka Ukrainā, neskatoties uz karu un slikto ekonomisko situāciju, sociālā sfēra ir augstā līmenī. Bēgļiem veselus divus gadus bez maksas tiek nodrošināts mājoklis un pārtika. Tagad valdība un pašvaldības saskaras ar problēmu, kā viņus motivēt meklēt darbu un sākt rūpēties par sevi, jo bēgļi ir pieraduši pie bezmaksas labumiem. Algas un pensijas ir ļoti mazas, taču maznodrošinātajiem ir pieejamas atlaides komunālajiem maksājumiem līdz 100% apmērā. Puse no 2 miljoniem Ļvovas apgabala iedzīvotāju saņem dažādus pabalstus un atlaides,”

situāciju apraksta EDSO novērotājs.

Gunārs, trīs gadus uzturoties Ukrainā, pārliecinājies, ka šī valsts ir sadalīta ne tikai kara rezultātā. Dalījums pastāv vēl kopš padomju laikiem. Ukrainas rietumos dzīvo nacionālistiski un rietumnieciski noskaņoti ukraiņi, bet austrumos un Krimā pārsvarā ir prokrieviski noskaņoti krievvalodīgie. Lai gan EDSO misijas darba valoda ir angļu valoda, Gunāra krievu valodas zināšanas ir ļoti būtiskas informācijas iegūšanai. Taču Rietumukrainā spēja sarunāties krieviski ne vienmēr ir priekšrocība, jo iedzīvotāji ir diezgan atturīgi, izdzirdot krievu valodu. Tādēļ Gunārs ir apguvis arī ukraiņu valodu, lai varētu sazināties ar vietējiem.

Vēl EDSO novērotājs secina, ka Ukrainā politiskā vide ir nesalīdzināmi aktīvāka nekā Latvijā ukraiņu karstasinīgā rakstura dēļ. Kā spilgtu piemēru Gunārs min biežos kautiņus parlamentā. Cilvēki ir politiski aktīvi, dibinot neskaitāmas sabiedriskās un politiskās organizācijas. Tādas ir arī bijušajiem kaujiniekiem, kuri atgriežas no frontes. Viņi aktīvi cīnās par savām tiesībām un norāda uz nepilnībām varas darbībā.

“Ukrainā tiesiskuma apziņa vēl nav nobriedusi. Ja Latvijā varam teikt, ka 90% gadījumu likums tiek ievērots, Ukrainā likums ir diezgan stiepjams jēdziens, kā pie mums bija 90. gados. Visos valsts pārvaldes līmeņos zeļ korupcija un noziedzība. Ir bijuši vairāki gadījumi, ka vietējais mērs nozog valsts piešķirto naudu ceļa būvniecībai vai kādam citam mērķim un pazūd. Arī kara situāciju izmantoja korumpēti ierēdņi, piesavinoties līdzekļus, kas atvēlēti armijai. Valsts sākusi saņemt palīdzību no Rietumu valstīm. Daudziem šķiet, ka ar saņemto nauda varēs rīkoties, kā gribas, un nekādas kontroles no palīdzības sniedzējiem nebūs. Ukrainā cilvēkiem ir jāiemācās, kas par visu ir jāatbild. Viņiem joprojām šķiet, ka var aizņemties naudu un to neatdot.”

Sarunājoties ar iedzīvotājiem, esot sajūta, ka viņi joprojām dzīvo padomju laikos. Daudzi cer, ka valsts par visu parūpēsies. Kāda pensionāre sarunā ar EDSO novērotāju teikusi, ka drīz jau mēs iestāsimies Eiropas Savienībā un pensijas būšot kā Vācijā – 4000 tūkstoši eiro. Kā uzskata Gunārs, tas raksturo sabiedrības apziņas pakāpi.

Ņemot vērā Ukrainā piedzīvoto, Gunārs uzskata, ka mums būtu jārūpējas, lai novērstu iespējamos Krievijas centienus pārņemt varu Latvijā.

“Ukrainā prokrieviskiem spēkiem izdevās viegli pārņemt varu Krimā un valsts austrumos, jo bija izveidojusies labvēlīga situācija. Cilvēku bija ļoti neapmierināti ar varu, un viņiem trūkst valstiskās apziņas. Jo lielāks valstī haoss, jo lielākas iespējas veikt radikālas darbības. Par laimi, Latvijā tāda situācija nav izveidojusies, taču ir jābūt piesardzīgiem. Daudzi aicina veikt radikālas pārmaiņas valsts pārvaldē. Uzlabojumi ir nepieciešami, taču mani satrauc, kā mēs ķengājam savu valsti. Man šķiet, ka tas ir eksperiments ar sabiedrību, cik tālu iespējams to uzkurināt pret savu valsti un graut cilvēku patriotismu. Medijos ik pa laikam tiek “iemestas” dažādas skandalozas tēmas, piemēram, par Valsts ieņēmumu dienesta darbību, par mednieci, kura nogalinājusi lūšu māti un citas. Cilvēki uzzina “pusinformāciju”, līdz galam neiedziļinās lietas būtībā un lamā visus, uzkurinot negatīvismu sabiedrībā. Mani satrauc arī tas, ka cilvēki nemācās no vēstures un neapzinās savas nācijas vērtības. Kopš neatkarības atgūšanas ir izaugusi jauna paaudze, kura nav piedzīvojusi padomju laikus. Tādēļ visai sabiedrībai ir nemitīgi jāatgādina par mūsu vēsturi, jāstāsta par mūsu vērtībām, lai cilvēkus nevarētu viegli sazombēt radikālie spēki.”

Pēc šīs sarunas Gunārs drīz vien devās atpakaļ uz Ukrainu, kur uzturēsies līdz pavasarim. Visticamāk šis būšot viņa pēdējais brauciens misijas ietvaros. “Esmu jau ierosinājis Ārlietu ministrijai ieviest personāla rotāciju, jo, veicot šādu psiholoģiski smagu uzdevumu, cilvēks ar laiku “izdeg” un nespēj produktīvi strādāt. Taču vienlaikus viņa pieredze un profesionālisms pieaug, tādēļ būtu lietderīgi šīs zināšanas nodot jauno ekspertu sagatavošanai. Arī es esmu gatavs dalīties ar savām zināšanām.”

    Maris - 25.01.2017

    Vareni, Malacis. Varētu vēl kādu rakstu, lai saprastu, ko citās Valstīs domā iesākt un kam der tie viņu mērījumi. Cik noprotu Eiropa par Ukrainu ir aizmirsusi, jo pašīem savi sū.i .

    Ūpis - 25.01.2017

    Reāli garš :)

Mūsu partneri