Lasīšanas laiks: 4 min
Pēc pirmajiem Dziesmu svētkiem Dikļos 1864. gadā un otrajiem Bauņu Jēkaba kalniņā (Valmieras novada Matīšu pagastā) 1865. gadā trešie Dziesmu svētki 1866. gada 17. maijā notika Rūjienā. Tādējādi Valmieras novads uzskatāms par Dziesmu svētku šūpuli, sākumu pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem, kas Rīgā notika 1873. gadā, izaugot par varenu kustību un vienu no skaistākajām Latvijas tradīcijām, ko apbrīno visā pasaulē.
Tāpat kā Dikļos un Matīšos, arī Rūjienā Dziesmu svētku direktors un virsdiriģents bija Rūjienas draudzes skolas skolotājs, diriģents un ērģelnieks Ernests Aleksandrs Švehs. Rūjienā viņam svētku organizēšanā palīdzēja Lielās muižas īpašnieks Gustavs fon Krīdeners, draudzes mācītājs Rihards Bergmanis, tirgotājs Dauberta kungs, kurš kā viesus savā namā uzņēma Smiltenes un Mazsalacas dziedātājus, kā arī Melbārdis, Brempellis, Silliņš u.c. kungi.
Trešajos Dziesmu svētkos, salīdzinot ar pirmajiem diviem, jau tika ieviestas ievērojamas pārmaiņas. Pirmo reizi dziedātāju pulkā līdz ar vīru koriem bija arī jauktie kori. Pirmajos divos Dziesmu svētkos notika tikai viens koncerts – brīvā dabā, bez maksas, tajā dziedāja gan garīgas, gan laicīgas dziesmas. Rūjienā noturēja divus koncertus: priekšpusdienā baznīcā, par maksu – par labu “dažām Dziesmu svētku vajadzībām un Valmieras apriņķa skolmeistaru bāriņu un atraikņu lādei”, bet pēcpusdienā – brīvdabas, bez maksas. Šāda kārtība tika pārņemta ne vien turpmākajos novadu Dziesmu svētkos, bet arī Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos – pirmā diena tika ziedota garīgam koncertam baznīcā.
Rūjienā pulcējās ap 90 dziedātāju. Diemžēl tā laika avīžu atreferējumi nemin ne koru skaitu, ne arī visus korus, kuri piedalījušies Rūjienas Dziesmu svētkos. Nosaukti tikai Smiltenes, Mazsalacas, Valkas skolotāju semināra un Rūjienas dziedātāji.
Dikļu mācītājs Juris Neikens Rūjienas svētku norisi plaši aprakstīja 1866. gada “Mājas Viesis” 28. un 29. numuros. “Dziesmu draugi tuvie un tālie no visām pusēm sanāce un piepildīja to lielu plašu baznīcu no durvīm līdz altari un pat mergas nepalika tukšas. Vietu katrs bij meklējies, kā spēdams un kā kārodams. Ir dārgākā daļā turīgie zemnieki sēdēja strēķī ar muižniekiem un pilsētniekiem, goddevīgi cits citam satikdamies. Ap pulksten 10. pr.p. ērģeles mīlīgos toņos atskanēja un pēc tam dziedāšana sākās ar “Dievs Kungs ir mūsu stipra pils.” Dziedāja uz četr balsīm citas dziesmas vīru korī, citas jauktā korī; dziedāja citas uz divām balsīm (Duett), citas uz vienu (Solo); spēlēja ērģeles ļoti jauki un veicīgi iesākot un nobeidzot Seminār’ skolas kungs Zīle, pa starpām draudzes skolmeisters Švechs. Vispēdīgi kā dziedātāji, tā klausītāji sirdis un balsis savienoja tai slavas dziesmā: “Lai Dievu visi līdz,” un tad ar klusu lūgšanu no Dieva nama aizgājām.”
Četros pēcpusdienā visi kori ar saviem karogiem Rūjienas tirgus placī atkal satikās, nodziedāja ceļa dziesmu un, ļaužu pavadīti, devās gājienā uz Lielo muižu, kur ezeriņa salu un tās apkārtni svētkiem atvēlēja muižas īpašnieks Gustavs fon Krīdeners. “Te nu tā svētku vieta bij sataisīta un izpušķota, ka varējām ar prieku arī skatīties. Gar ezariņu lielceļš ved, no augstiem kokiem katrā pusē apēnots; te jaukā pakrēslī vieta bij novēlēta klausītāju pulkam. Ezara vidū sala stāv, ar kokiem, krūmiem un bruģētiem celiņiem izkopta; tur dziedātājiem savs placis bij nodomāts. Pa garu laipu bij staigājams no vienas puses uz otru. Laiva ar karogiem pušķota braukāja šurp turp. Lieli, augsti karogi vicinājās ir ezar’ malā, un saulīte savus zelta starus no klusas, skaidras debess vispār laistīja.”
Pēc Lodes muižas īpašnieka (arī Krīdenera), Lielās muižas īpašnieks slimības dēļ uz siltām zemēm bija aizbaucis, un mācītāja Bergmaņa uzrunas koru dziedātāji ar karogiem pa laipu devās uz salu, bet pēc pirmās dziesmas saprata, ka balsis skan par tālu klausītājiem, tāpēc atgriezās pie tiem. “Te nu uz 4 pēdas augstu grīdu, kur pirmāk lielskungs un draudzes mācītājs savus sveicināšanas vārdus bija teikuši, dziedātāju kori sastājās un mūsu ausis ar skaistu skaistām dziesmām pamieloja.”
Vēl īpašs stāsts ir par karogu. 1864. gadā uz svētkiem Dikļos ar īpaši šim notikumam izgatavoto karogu kopā ar Ernestu Aleksandru Švehu devās viņa vīru koris. Pēc skolotāja Šveha aiziešanas mūžībā vēsturiskā kora karoga atrašanās vieta nebija zināma. 1938. gadā Rūjienā, Raiņa ielas 21 nama bēniņos karogu (uz zila zīda auduma uzšūta kokle) atrada. Tika lemts, ka atrasto karogu turpmāk glabās Rūjienas saviesīgās biedrības kora diriģents Ludvigs Alberings. Viņš 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Bet karogs kopš 1940. gada ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
Visiem Rūjienas Dziesmu svētku dziedātājiem toreiz pie krūtīm bija piespraude – sudraba ozollapa. Rūjienai ir laimējies. Arī ozollapas piespraude glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. To muzejam īsi pirms kara nodeva Saviesīgās biedrības diriģents Ludvigs Alberings. Viņa tēvs Kārlis Alberings bija 1866. gada Dziesmu svētku dalībnieks.
