Lasīšanas laiks: 9 min
Šogad Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāziju absolvēs gandrīz simts jaunieši. Viņu vidū ir arī Līva Irkle. Jauniete neizceļas ar spilgtu ārieni un skaļu uzvedību, viņa piesaista uzmanību ar dziļo acu skatienu, skaistajiem matiem, vieglo dejas soli, smaidu. Iepazīstot Līvu tuvāk, atklājas viņas zināšanas un inteliģence. Sarunās ar Līvu nav tukšvārdības, viedoklis tiek pausts ar pamatotiem argumentiem. Viņas vidējā atzīme visus vidusskolas gadus ir bijusi virs 9 ballēm. Mērķtiecīgi un ar labiem rezultātiem Līva ir piedalījusies novada un valsts mēroga bioloģijas, vēstures, ekonomikas, ķīmijas, latviešu valodas un literatūras olimpiādēs. Līva ir arī viena no Pārgaujas ģimnāzijas pretendentiem uz Ministru prezidenta Atzinības rakstu. Jauniete mīl kultūru un literatūru, apmeklē teātra izrādes, koncertus, dejo “Pārgaujas delveros”, daudz lasa. Līva šajā gadā piedalījās arī Erasmus+ programmā Itālijā, kur papildināja savas zināšanas latīņu valodā – ļoti daudzpusīgi attīstīta jauniete!
Pārgaujas ģimnāzijā uzsāki mācīties tikai 10.klasē. Kur mācījies pamatskolā?
Mēs ar ģimeni pārcēlāmies no Rīgas, un tad arī uzsāku mācīties Pārgaujas ģimnāzijā.
Kādi bija pirmie iespaidi par skolu?
Pirmie iespaidi radās jau tad, kad atbraucām uz Atvērto durvju dienu. Ļoti uzrunāja, ka skola bija jauna, moderna, tikko pēc renovācijas. Visos kabinetos interaktīvās tāfeles, jauni soli un krēsli. Bija prieks šeit būt.
Vai atceries, par ko vēlējies kļūt bērnībā?
Šķiet, no bērnudārza izlaiduma man ir saglabāts plakātiņš, kurā rakstīts, ka gribu būt juriste. Diezgan ilgi, apmēram līdz 9.klasei, arī biju pārliecināta, ka būšu juriste, bet tad izlēmu, ka medicīna tomēr ir tuvāks aicinājums, tāpēc izvēlējos dabazinātņu programmu, lai tālāk varētu studēt medicīnu.
Reizēm ir veselas mākslinieku vai ārstu dinastijas, kur jaunākās paaudzes turpina vecāko paaudžu profesiju. Vai tavā ģimenē ir mediķi?
Ar mūsu uzvārdu es laikam būšu pirmā mediķe, rados neviena ārsta nav, bet kādam jau ir jābūt pirmajam!
Tātad tu vēlies kļūt par…?
Mācīšos par ārsti, bet precīzi vēl nezinu, kurā jomā. Ir dažādi virzieni, par kuriem domāju, un daži, kurus noteikti negribētu, bet esmu atvērta visam, ko Rīgas Stradiņa universitāte piedāvās.
Ko vēl esi darījusi, kādi soļi sperti medicīnas virzienā?
Pagājušajā gadā piedalījos Zoom nodarbībās, ko ieteica bioloģijas skolotāja Guna Taube un kas notiek sadarbībā ar Valmieras Valsts ģimnāziju. Šogad reizi mēnesī kopā ar draudzeni apmeklēju klātienes nodarbības Jauno mediķu akadēmijā. Tas sniedza iespēju ne tikai uzzināt par studiju virzieniem, bet arī iepazīt pašu universitātes atmosfēru un telpas, iedeva lielāku drošības sajūtu un zināšanas, uz ko tu ej, kā tur izskatās…Tas ir nomierinoši, jo, mainot izglītības iestādes, protams, ir satraukums.
Pastāv mīts, ka zemeslodi tur trīs vaļi. Kas ir tavs stiprais pamats, kas veidojis tevi kā personību?
Tā noteikti ir mana ģimene. Tas ir neizmērojams atbalsts vienmēr un visur. Es varu paļauties uz savu ģimeni, zinu, ka mani sapratīs un palīdzēs. Tas ir atbalsts ne tikai tad, kad ir grūti. Tie ir cilvēki, ar kuriem dalīties priekos. Ģimene ir tā, ar ko kopā svinam uzvaras un pārdzīvojam zaudējumus.
Mani kā cilvēku noteikti stiprinājuši arī visi pagātnes notikumi. Pamatskolas posms Imantas vidusskolā nebija vienkāršs, bet attiecības ar klasesbiedriem mani veidoja stiprāku, patstāvīgāku, radīja sapratni, ka var paļauties uz sevi un visu dari sev, sevis pašas labā. Nav tik svarīgi, ko citi par tevi domā, kā citi to vērtē.
Kuras ir tavas trīs labākās rakstura īpašības?
Noteikti mērķtiecība. Kaut kādā ziņā arī tiešums un godīgums, lai gan reizēm tas nāk arī par sliktu. Grūti par sevi kaut ko labu stāstīt. Man vienmēr liekas, ka par to lai spriež citi.
Manuprāt tu esi arī ļoti precīza un atbildīga, kas mūsdienu jauniešiem diemžēl ir diezgan reta parādība.
Jā, piekrītu, bet dažās reizēs atbildība arī apgrūtina. It sevišķi, ja citiem nav šīs atbildības sajūtas.
Ar ko tu cīnies sevī, ko gribētu mainīt savā raksturā?
Gribētos iemācīties spēt vieglāk pieņemt neveiksmes, jo vienmēr diezgan sāpīgi uztveru un pārdzīvoju, ja kaut kas nesanāk. Un no tā mazliet cieš arī līdzcilvēki.
Kas tevi uztrauc, ko tev grūti pieņemt apkārtējos jauniešos un sabiedrībā kopumā?
Mani uztrauc, kas šobrīd notiek ar jauno paaudzi, kas saistīts ar visiem sociālajiem tīkliem, akadēmiskajām prasmēm vai, pareizāk sakot, neprasmēm. Mēs gribam, lai katra nākošā paaudze ir gudrāka un zinošāka par iepriekšējo paaudzi, bet tajā pašā laikā katra nākamā paaudze kļūst arvien vājāka. Viņiem ir grūti koncentrēties, noturēt uzmanību, grūti strādāt ar tekstiem. Šķiet, viedierīču dēļ pietrūkst arī loģiskās domāšanas. Tiek pasniegts gatavs saturs, kur vairs nav jāanalizē, pašiem jāmeklē informācija, nav jāizmanto savs dabiskais intelekts. Var pajautāt un saņemt atbildi no mākslīgā intelekta, viss tiek ielikts mutē ar karotīti! Grūti iztēloties, kā šī paaudze spēs noturēties darba tirgū, kādi viņi būs mediķi, skolotāji, juristi… Viņi bieži vien padodas pie pirmajām grūtībām, nav gatavi cīnīties. Manuprāt, tā ir ļoti liela problēma.
Bet nav jau tā, ka tu pati nemaz neizmanto mākslīgo intelektu?
Izmantoju, bet sāku to darīt diezgan vēlu, kad citi jau bija ļoti advancēti šajā jomā. Es vienmēr esmu bijusi pret špikošanu un norakstīšanu, tas laikam ir mans apzinīgums, jo uzskatu, ka man pašai viss ir jāizdara un jāsasniedz. Un problēma jau nav tā, KA izmanto MI, bet KĀ to izmanto. Piemēram, gatavojoties bioloģijas eksāmenam, izmantoju jaunumus, kas nav mācību grāmatās. Pajautājot MI, tiek iedots kopsavilkums, esence, kam jāpievērš uzmanība, par ko ir jāpadomā. Bet liekas diezgan smieklīgi pajautāt MI, ko ēst brokastīs vai ko atbildēt draudzenei…
Ja tu būtu izglītības ministre…
Man diezgan grūti spriest par šo jautājumu, jo es kā skolniece pieņemu visu, kā ir. Man ir visai maz problēmu mācību procesā, bet, vispārīgi ņemot, šķiet, ka pietrūkst sistemātiskuma, pietrūkst mācību grāmatu. Joprojām! Īpaši vidusskolas posmam un augstākajam līmenim.
Pēdējā laikā bieži tiek runāts un rakstīts par lasītprasmi, lasīt veicināšanu. Tevi uz to nav jāmudina. Ko tieši tev nozīmē lasīšana un grāmatas? Vai lasi arī e-grāmatas? Varbūt atceries savu pirmo grāmatu? Tu arī esi visai netradicionāla jauniete, jo pārsvarā lasi latviešu valodā, nevis angliski kā tavi vienaudži.
Pirmo neatceros, bet atceros grāmatu, ko izlasīju pilnīgi patstāvīgi. Man uzdāvināja, šķiet, uz 6.dzimšanas dienu grāmatu “200 vakara stāsti”, un to katru vakaru pa vienam stāstam lasīju. Interesanti, ka pagājušajos Ziemassvētkos, meklējot dāvanu, šo pašu grāmatu ieraudzīju veikalā. Man šīs grāmatas vairs nav, tā ir atdota tālāk mazajiem lasītājiem, bet es toreiz ļoti, ļoti lepojos ar sevi, ka šo grāmatu izlasīju.
Tāda lielāka aizraušanās ar lasīšanu bija sākumskolā, kur pie sienas katram bērnam bija savs grāmatu tārpiņš, līdz ar to katrs varēja redzēt, cik grāmatu ir izlasījis. Jā, tad arī parādījās mīlestība pret grāmatām. Garākais tārpiņš bija kādam zēnam, bet man bija otrs garākais, man jau tad patika lasīt biezākas grāmatas.
Otrs periods grāmatu lasīšanai bija pamatskolā, kad man īsti nebija draugu, kad klasē visi cīnījās par varu, parādījās intrigas (bijām izteikta meiteņu klase). Ja citi gāja ārā un dzīvojās ar draugiem, es ļoti daudz lasīju.
Grāmatas lasu arī angliski, bet nelasu e-grāmatas. Tas nekad nav paticis, nekad neko (arī mācībām) nelasu elektroniski, ja vien informācija ir pieejama papīra formātā. Neuzskatu arī, ka latviešu valodā ir mazāks vārdu krājums nekā angļu valodā. Jo vairāk lasi, jo vārdu krājums paliek plašāks un vieglāk izteikties. Bet angļu valoda ir starptautiska valoda, to daudz izmanto sociālajos tīklos, līdz ar to ir loģiski, ka anglicismi ienāk mūsu valodā. Arī es bieži vien ar to grēkoju, it sevišķi, ja runāju ar draugiem un vienaudžiem.
Šķiet, ka tev ir vairāk nekā 24 stundas diennaktī. Kā tu organizē savu laiku, kā tev izdodas visu paspēt – labi mācīties, piedalīties olimpiādēs, divreiz nedēļā dejot, lasīt? Varbūt ir vēl kaut kas, ko es nezinu?
Jā, vēl ir mazie ikdienas darbiņi, laiks ar ģimeni un mazo brāli, kam cenšos palīdzēt. Jāatrod laiks arī draugiem, kas ir ļoti svarīgi.
Es gan nekad neesmu uzskatījusi, ka visu paspēju. Vakarā, ejot gulēt, bieži vien ir sajūta, ka neko neesmu izdarījusi. Bet par tiem, kas saka, ka nav laika kaut ko izdarīt, uzskatu, ka viss atkarīgs no prioritātēm. Tam, kas mums ir svarīgi, mēs atrodam laiku. Piemēram, grāmatu lasīšanu neuzskatu kā savu pienākumu, man tas ir hobijs, līdz ar to katru vakaru kādas 20-30 minūtes atvēlu lasīšanai. Tas arī palīdz atslēgties no dienas notikumiem, neizmantot telefonu, vieglāk aizmigt.
Jā, es plānoju savu laiku. Man ir plānotājs, kur viss ir ļoti skrupulozi pierakstīts, jo zinu, ka citādi kaut ko aizmirsīšu (arī mūsu tikšanās bija ierakstīta plānotājā). Ar katru gadu nāk klāt arvien vairāk to lietu, kas jādara, un es negribu palaist garām un aizmirst ko svarīgu. Plānošana gan ir ļoti sarežģīta māksla, īpaši jauniešiem. Tas ir darbs ar sevi, tas ir treniņš. Nepietiek ar to, ka esi nopircis plānotāju. Ir jāmācās gan ierakstīt, gan atvērt un izlasīt plānotāju. Tā ir mana atslēga, kā es paspēju izdarīt daudz.
Viens no taviem hobijiem ir dejošana. Sāki dejot tikai Pārgaujā vai dejošanai ir jau senākas saknes?
Dejoju jau no apmēram divu gadu vecuma, kad sāku iet bērnudārzā. Pamatskolas laikā bija pauze, bet vidusskolā atkal atsāku dejot tautisko deju kolektīvā “Pārgaujas delveri”.
Jau daudzus gadus skola piesaka vienu izcilo skolēnu Rotari stipendijai. Kādas bija sajūtas, kad uzzināji, ka šajā gadā Pārgaujas ģimnāzija izvirzījusi tevi?
Sākumā mani izvirzīja klase. Tas bija pārsteigums un pagodinājums, jo esam ļoti stipra un spējīga klase – gan akadēmisko zināšanu, gan radošo hobiju līmenī. Tas bija ļoti patīkami un sirdi sildoši, ka klasesbiedri atzīst to, ka esi nopelnījis šo stipendiju.
Skolas līmenī izvirzītie jaunieši bija ļoti atšķirīgi un ļoti spēcīgi, tāpēc īsti neticēju, ka nobalsos tieši par mani. Protams, kad paziņoja rezultātu, nenoliegšu – bija ļoti patīkami. Tas ir jauki, ka tavu darbu novērtē ne tikai tu pats, tava ģimene un tuvinieki, bet ka to ir pamanījusi un novērtējusi arī skola un citi cilvēki. Un tas nav stāsts par stipendijas apmēru, bet tieši par atzinību, emocionālo gandarījumu.
Tagad iekāpsim laika mašīnā. Ir pagājuši 10 gadi. Kas ir Līva Irkle, ko viņa dara 2036.gadā?
Esmu liela plānotāja, par to esmu daudz domājusi. Ceru, ka pēc 10 gadiem būšu atgriezusies Valmierā. Salīdzinājumā ar Rīgu šeit jūtos ļoti mierīgi. Strādāšu Vidzemes slimnīcā, jo gribas arī no savas puses dot kaut ko pilsētai, kas šo trīs gadu laikā tik daudz ko ir devusi man.
Varbūt būs nokārtojusies arī privātā dzīve, būs ģimene un bērni… Bet vispirms jāsakārto viss saistībā ar darbu, finansiālo pusi, dzīvesvietu. Man patīk plānot, bet es arī ticu, ka tur, augšā, kādam ir plāns attiecībā uz katru no mums.
Fotogrāfija ar Līvu ir tapusi pie Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas akmens, kur iekalti Viļa Plūdoņa vārdi: Tas spēs, kas uzdrīkstēs! Līva noteikti ir tā, kas mēģinās, cīnīsies, uzdrīkstēsies, tāpēc atliek vien novēlēt spēku, enerģiju un arī veiksmi turpmākajā ceļā!
