Lasīšanas laiks: 6 min
2024. gadā, kad Rūjiena nesa titulu “Baltijas jūras reģiona kultūras pērle”, tika aizsāktas vairākas tradīcijas. Viena no tām – izstāde “Pastkartes no pierobežas” – piedzīvo turpinājumu arī šogad. Rūjienas centra laukumā pie pieminekļa Rūjienas atbrīvotājiem un kritušajiem karavīriem “Tālavas taurētājs” no 25. novembra skatāma vides izstāde “Pastkartes no pierobežas”, kas atspoguļo fotoportretus un fragmentus no sarunām ar iedzīvotājiem Ipiķu, Vilpulkas un Meisakilas apkaimē, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
“Trīs braucienos 2025. gada vasaras izskaņā un rudenī aizvadītas 17 sarunas, ko ilustrē izstādē iekļautie sarunas fragmenti un fotoportreti, taču satikto cilvēku skaits ir krietni lielāks,” izstādes tapšanu iezīmē projekta vadītāja Madara Seile, “esam pateicīgi visiem, kuri veltīja laiku sarunai ar izstādes komandu.”
Stāsta interviju redaktore Anna Paula Gruzdiņa: “Mēs devāmies no mājas uz māju, bet nokļuvām daudz tālāk – uz laiku, kurā pilns autobuss no Ipiķiem devās uz Meisakilas ballēm; kur septiņpadsmitgadīga Ipiķu meitene kļūst par metāla frēzētāju Meisakilas rūpnīcā un kur caur Ipiķu mežu ar vilcienu var nokļūt Rīgā.”
Izstāde vēsta par līdzcilvēkiem, kaimiņiem un vietām mūsu novadā, kur dažkārt joprojām “ir tāds ceļš, ka mašīna uz ledus iet grāvī pat tad, ja vienkārši stāv uz vietas”, kā atzīst Līna, bet, “ja tev pašam mašiņš’ mājā’ nav, ta’ tev jābrauc pa to jauno veloceliņ’”, tā, gaidot 80. dzimšanas dienu, joko Ausma, kura pierobežā dzīvo 55 gadus. Tie ir stāsti no ikdienas, kurā Meisakilas ļaudis dodas uz Valmieras “Depo” un pagalmos rosās darbīgi cilvēki. Kādam pierobeža ir miera osta ar distanču slēpošanas trasi un hokeja laukumu uz dīķa ziemā, bet citam – mācīšanās sadzīvot ar igauņu spoku vai lāci. Satiktie cilvēki un sarunas ir dažādas, piedāvājam nelielu ieskatu to fragmentos.
Alu no Meisakilas: “Mēs te esam no 1957. gada. Man ir 90, bet sievai – 91 gads. Mūsu māja atrodas virs Latvijas robežas pašas augstākās spicītes kartē. No šī robežpunkta var redzēt tālākā Latvijas ziemeļu punkta zīmi – piemiņas akmeni, bet laikam tobrīd, kad to uzstādīja, nav bijusi tehnika, lai to pa šito meža stigu atvestu līdz faktiskajam Latvijas ziemeļu punktam, kas ir šeit. Tā tas akmens palicis ceļa malā, lai gan īstais tālākais Latvijas ziemeļu punkts ir tieši šeit, kur tagad stāvam.”
Dace no Ipiķu apkaimes: “Mēs šo māju atradām caur sludinājumu. Mums pat nav neviens pazīstams šinī pusē, nekas. Bet nebija tā, ka tas notika baigi spontāni. Mēs jau kādu laiku par to domājām. Sākotnēji Gustavs bija tas iniciators. Man viņš teica tā: “Mammu, neuztraucies, tu varēsi pilnīgi neko nedarīt. Varēsi sēdēt šūpuļtīklā un dzert vīnu (smejas).” Te ir tāda brīvāka izpaušanās. Darām, ko gribam, bet, ja negribam, nedarām neko. Sanāca, ka pirmos kaimiņus iepazinām tad, kad noslīcinājām traktoru (smejas). Ziemā te ir pat vēl foršāk. Te ir riktīgi sniegi, ir distanču slēpošana. Bija aizsalis dīķis, un tad mums tapa hokeja laukums.”
Līna no Jaunāsmuižas Vilpulkas apkaimē: “Es sēžu mājās un esmu šoferis bērniem – uz pulciņu, uz dārziņu, no dārziņa. Autobuss jau to maziņo neņem – viņam jau vajag pavadoni. Tā es te kursēju. Dažkārt trīs reizes dienā – no rīta aizvedu, tad es paņemu meitu, tad, ja puikam ir basketbols, tad es atkal braucu atpakaļ. Mums ziemās ir bijis tā, ka netiekam uz skolu, uz bērnudārzu. Nu neko – uzrakstām audzinātājai, ka šodien nebūsim, un sēžam mājās.”
Sarmīte no Jaunāsmuižas Vilpulkas apkaimē: “Kad mums bija saimniecība, izvadāt visus bērnus nebija iespējams, un mēs bijām daži reti vecāki, kas bērnus tobrīd aizsūtījām uz Valmieru. Piecpadsmitgadīgus, lai dzīvo kopmītnēs un lai mācās. Un viņi arī to nenožēlo. Brauca tāpat uz māju. Tagad draugi, kuriem bērni mācās Priekuļos, saka: “Jā, es tagad saprotu, ko tu agrāk stāstīji, ka vislielākā darba diena ir svētdiena.” Tev jāsataisa bērnam līdzi ēdiens, jāpaspēj aizvest uz autobusu, jāizmazgā drēbes – un tad jau nebija tā, kā tagad ar pogu. Tad jau bija vēl ar rīdziņu jāpamaļ. Tad vēl jāpaspēj saimniecības pamatdarbi. Tā tas bija. Bet vai es nožēloju? Es nezinu, es nenožēloju. Katrs jau var sapņot un gribēt labāk, bet nezinu. Kāds liktenis ir, tāds ir. Ja nav slinkums, tad laukos visu pats var sataisīt. Vienkārši vajag laiku un kustēšanos.”
Zane no Ipiķiem: “Te mēs dzīvojam deviņus gadus. Tā lēnītēm, pamazītēm. Man patīk tas mieriņš, klusums un tas, ka var baudīt dabu. Mēs kokos iekārām lāču biedēkļus, jo pagājušajā gadā lācis izpostīja divas bišu mājiņas. Šogad sakārām – pašiem jau smiekli nāk – drēbes pa visiem kokiem. Nolikām to mazo traktorīti, lai viņš zina, ka te kāds ir, lai nedomā šogad nākt. Nav atnācis (smejas). Jāspļauj pār plecu. Ziemā mums ir ļoti labi. Es nezinu – visi parasti sliktu saka par ceļu uzturētājiem, bet es neko sliktu nevaru pateikt. Bet bez mašīnas laukos nav iespējams dzīvot. Piemēram, vīram ir viens darba laiks, bet man cits. Viens strādā tur, bet otrs pilnīgi citā vietā. Es tā mazliet pasmīnēju par to dienu bez automašīnas, kas bija 22. septembrī. Es domāju – es jau arī varētu tā lepni sēdēt Ipiķos un pasludināt, ka ir diena bez automašīnas un nekur neiet (smejas).”
Monika no Pennikūlas Meisakilas apkaimē: “Gaidām, kad uz Latviju varēs aizbraukt pa asfaltu. Mūsu pusē ir asfalts, bet, pārbraucot pāri robežai, uzreiz ir slikts ceļš. Mēs sakām – agrāk te dzīvot bija mierīgi, bet tagad ir vēl mierīgāk (smejas). Bet vispār jau ir tā – kā tu to dzīvīti aizvadi, tāda viņa tev arī ir. Mēģinām dzīvot sev, kā tu sev dzīvosi, tā arī citi pret tevi attieksies.”
Lāsma no Jaunāsmuižas Vilpulkas apkaimē: “Vienā brīdī sapratu, ka ir aicinājums nākt uz laukiem un meklēt savādāku piepildījumu savā dzīvē, ko nevar iegūt pilsētā. No ļoti labiekārtotas Rīgas vides 2022. gadā atnācu uz diezgan vienkāršu lauku vidi. Tā vieta ļoti uzrunāja. Katram ir savs, bet šis ir priekš manis. Cits nevar iedomāties savu dzīvi ārpus pilsētas – bez ikdienas steigas, cilvēkiem, komforta, izklaidēm. Es atkal nevaru iedomāties otrādāk, tāpēc mums katram ir tas, pēc kā mēs iekšēji tiecamies. Un šis ir tas, kas piepilda mani.”
Ar šiem un citiem stāstiem aicinām iepazīties Rūjienas centra laukumā. Izstāde būs pieejama līdz 2026. gada 9. janvārim.
Izstādes tapšanu finansiāli atbalsta: Valmieras novada pašvaldība, Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģions. Izstāde ir tapusi sadarbībā ar Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolu.
