Lasīšanas laiks: 7 min
Jāņi ir dainās visvairāk apdziedātā gadskārtu svinību norise. Ap 200 dainu stāsta par vasaras saulgriežu teiksmu Dievadēlu Jāni, bet viss Jāņu laiks, svinību norise, apdziedāšanās un līgošana aptver vairāk nekā 2000 dainu.
Zāļu diena – pirmssvētku diena
Šajā dienā sievietes uzpoš māju, tīra, slauka, kārto un gatavo ēst. Vīri sagādā meijas un ozolzarus vainagiem.
Meijām ņem bērziņus, nekad alksni vai apsi, jo tas ir velna koks. Tur cieņā pīlādzi, kam katrai ogai krustiņš virsū, un tic tā spēkam.
Tur pīlādzi aiz galotnes un atmuguriski velk mājās no meža – tas pret ļaunumu. Ar meijām pušķo katru mājas stūrīti, lai nodrošinātu labklājību un namā neizceltos ugunsgrēks vai ļaunas sērgas. Pie griestiem sprauž dadzi ar deviņiem žuburiem, uz grīdas kaisa skalbes vai kalmes. Jaņos pie visām ieejām un griestiem, kā arī logos un atslēgas caurumos liek dadžus, nātres, mežrozītes un citus augus, kam ir asumi vai asa smaka, lai aizbaidītu sliktumu, slimības un neveiksmes. Ar ziediem kaisa ikdienā ejamās darba takas, ticot, ka tas vairo veiksmi.
Šajā dienā lasa Jāņu zāles, visizplatītākās ir nārbulis jeb zilgalvīte, vībotne, sarkanais āboliņš, buldurjānis, madara un asinszāle. Vāc dziedinošas zāļu tējas visam gadam. Augus liek žāvēties tā kā tie auguši, vai guļus, nekad nekar ar ziediem uz leju, jo tas augiem nepatīk.
Jāņos var pērties ar dažādām slotiņām, arī ne tik tradicionālām: vītola slota – sievietēm, lai iegūtu maģisku spēku, ceriņu slota – mīlestības enerģijas pastiprināšanai, priežu slota – spriedzes mazināšanai, jasmīnu slota – lai noskaņotos uz garīgumu, margrietiņu slota – iztēles raisīšanai.
Bagātīgi izpušķo arī pirti, pirts lāvu nobārsta ar ziediem, kas māk nopin zāļu paklāju. Pirtī pirms pēršanās ieziežas ar medu. Pēc pirts nopeldās vai izvārtās rasā. Apvelk tīras drēbes un savlaicīgi dodas gulēt.
Jāņu diena
Mājinieki laipni sagaida atbraucējus pie vārtiem un aplīgo, apdziedot visu ko redz. Līgotāji ienākot sētā dzied pretim un pasniedz ciemakukuļus. Ciemiņi palīdz saimniekiem svētku sagatavošanā.
Meitas un sievas pin raibus vainagus, lai būtu tik skaistas kā puķes un lai Dievs dod auglību, raženus, veselus bērnus. Puišiem un vīriem pin ozolzaru vainagus, lai tiem tiek ozola spēks un diženums. Neviena galva nevar palikt bez vainaga, senie latvieši ticēja, ka no dabas var smelt tās spēku, tāpēc ticam arī mēs!
Vīri izdomā, kur un kāds būs galvenais ugunskurs: kalna galā, dīķa malā, upes vidū uz salas vai uz plosta ezerā.
Vidzemnieki sagatavo vairākus ugunskurus visapkārt kalnam un vidū ceļ uguns kārti – pundeli, kuru pušķo ar meitu pītām vijām.
Naktī līgo no viena ugunskura uz nākamo, ejot pa saulei – pa apli ejot pulksteņrādītāja virzienā. Vīri gādā par malku.
Sagatavo saules ratu – metāla ratu notin ar auduma strēmelēm vai salmiem, piesūcina ar degmaisījumu. Ja nav rata var no salmiem veidot arī lelles, ko naktī sadedzina ugunskurā vai uz ugunsplosta, kopā ar tām iznīcinot arī savas neveiksmes.
Vīri no meijām izveido un iepriekš noskatītās vietās nostiprina vārtus saules pavadīšanai un sagaidīšanai. Sameklē pērnā gada ozollapu vainagu, ko iekar vārtos un sadedzina.
Saimnieces vāra Jāņu zupu no jaunajiem zaļumiem. Čaklākie darba darītāji tiek dūšīgi pacienāti.
Ja svētku sagatavošanas darbi padarīti dodas nosnausties, lai vakarā būtu možs gars.
Jāņu vakars
Sāk daudzināt Jāni ar skaņām un trokšņiem. Ar dziesmām un instrumentu skaņām sauc vienkopus visus sabraukušos līgotājus.
Visas meitas un sievas uzpošas un liek galvās vainagus. Pagalma vidū divi puiši tur sakrustotas meijas, izveidojot simboliskus vārtus. Saimnieki aicina viesus pa pāriem iet cauri un pasniedz ūdeni un dvieli. Visi līgotāji simboliski nomazgājas, tā kļūstot par jāņubērniem.
Visi sadodas rokās un sastājas cieši aplī. Vidū stāv jāņutēvs, jāņumāte, klātesošie Jāņi un Līgas – aplis tos sargā. Visus apdzied, sievas appušķo vīrus ar ozollapu vainagiem un pateicas par ikgadējo Jāņa ierašanos. Visi Jāņa daudzinātāji šajos svētkos kļūst par Jāņa pārstāvjiem uz zemes un viņa gribas piepildītājiem.
Saimnieki pasniedz vakariņas ar sieru un alu. Šai reizē nav jābūt bagātīgi klātam galdam, jo pie galda nav laika ilgi sēdēt.
Uzsāk līgot un dziedāt jāņudziesmas. Aplīgo cits citu, dod viens otram jāņuzāles, apmētā ar zālēm, tas dod svētību. Aplīgo dažādas mājas vietas, lietas un kustoņus, uzliek vainagu akai, kūtij, pirtij un bišu mājvietām.
Apstaigā, arī apskrien un aplīgo dārzus, laukus, pļavas un apsprauž ar pīlādžu un citiem zariem.
Pulcējas pie dižākā ozola un apdzied to. Izdzied ozolam veltītas dziesmas un iziet rotaļas. Kam ozola nav, to kopīgi iestāda.
Kopīgi dodas uz iepriekš noskatītu vietu pavadīt sauli. Saules pavadīšanas vietā ierodas jau laikus, lai paspētu izdziedāt kaut daļu no daudzajām dziesmām par sauli. Saules dainu vākšana ir bijusi kādreizējās prezidentes V. V. Freibergas aizraušanās, viņas grāmatā “Saules dainas” ietvertas 4137 dainas.
Jāņu nakts
Kad saule pavadīta, parasti, ieņem vietu augstākajā vietā – kalna galā – kur uguņi.
Bieži vien vairākām paaudzēm ir bijis viens un tas pats Jāņu kalns. Kalnā uzturas visu nakti – tas dod veselību. Jāņutēvam tiek īpašs gods aizdedzināt ugunskuru, jo uguns ir saules atspulgs. Uguni aizkurot ziedo siera gabaliņus, alus lāsi, maizi, jāņuzāles, pērnos vainagus, viju. Uguni uztur visu nakti, lai nepārtraukti apspīdētie lauki būtu ražīgi un jāņubērni – veseli. Senie latvieši ticēja, ka tumsā vairojas ļaunie spēki, bet gaismā – labie, tāpēc gaismas pavediens nedrīkst pārtrūkt. Kurzemnieki peldina Saulīti jūrā – palaiž degošu plostu vai mucu.
Laiž uguns ratu – aizdedzinātu darvotu salmu, pakulu vai lupatām aptītu metāla riteni – Saules simbolu. To ripina lejā no kalna, ja iespējams upē vai ezerā. Kā rats ripo, tāds būs gads.
Jāņubērni, rokās sadevušies, apļos staigā ap uguni vai ozolu un līgo, iet rotaļās, sit bungas un grabina zvārguļus. Vārds līgo ietver sevī arī nozīmi būt kustībā, nomodā, līgoties, staigāt, bradāt, lēkāt, skriet.
Godina Jāni, ar to domājot vasaras gadalaiku, godina visu labo, ko tas atnes un dara. Kopā sanākot svinētāji sadziedas – var pat sākties dziesmu karš ar apdziedāšanos, sadaloties divās grupās un sacenšoties, kurš vairāk dziesmu zin.
Pulcējas ap galdu, uz kura daudz sveču. Liek uz galda visus cienastus, ciemakukuļus, dzerienus un citus īpaši gatavotus ēdienus. Var kopīgi cept gaļu ugunskurā vai uz akmeņiem. Gaļu iepriekš ierok bedrē un nakts vidū svinīgi izrok.
Notiek jautri danči, parasti pa pāriem vai riņķu riņķošana, visiem sadodoties rokās.
Visas naksts laikā neļauj ugunij izdzist un visu nakti mājās dedzina sveces. Ja līgošana notiek jūras vai ezeru tuvumā, palaiž ūdenī jāņuzālēm rotātu plostu ar jāņuguni.
Iet dažādās rotaļās, kur notiek virzība pa apli, jo tas ir Jāņu simbols.
Dzied un sasaucas ar kaimiņiem. Jāņubērni dziedādami dodas pārgājienos ar lāpām, jāņuzālēm un ciema kukuļiem.
Ciemojas pie kaimiņiem, lai dzīvotu bez ķīviņiem. Apmētā tos ar jāņuzālēm, kuras met arī uz gultām, guļošajiem parasti tiek nātres.
Puiši rūpīgi noskata meitas, vīri sievas, un otrādi. Īstās pusītes atrašanai tiek izmantoti dažādi zīlēšanas paņēmieni.
Jāņos tic brīnumiem un meklē papardes ziedu, kas to atrod tam piepildās visas vēlēšanās un šis cilvēks ir laimīgs, parasti, to dodas meklēt divatā, bet var iet arī viens.
Meklē jāņtārpiņus, jo tie nes laimi.
Meitas pirms saullēkta iet uz avotu, tur līgo un pateicībā ziedo ūdenim vainagu vai pušķi, mazgā muti lai būtu skaistas, un cenšas ūdens atspūlgā ieraudzīt nākamā līgavaiņa attēlu. Jāņunakts pelde ir tikpat svarīga jāņunakts sastāvdaļa kā ugunsiekuršana, jo saulgriežu naktī ūdenim piemīt īpašs spēks. Jāņu naktī iet peldēties, lai būtu stiprs un vesels. Līdz Jāņiem peldēties nedrīkst, jo ūdens vēl nav noziedējis.
Jāņu naktī neguļ, īpaši jaunas meitas un puiši, jo citādi labība sakrīt veldrē, laime aiziet garām un nākas cīnīties ar visādiem mošķiem un sērgām.
Senie latvieši ticēja, ka ar apdziedāšanos uz cilvēku, lopiņu vai augu iedarbojas atgriezeniskā maģija un tiek atvairīts dziesmā pieminētais. Piemēram, ja puišus apdziet par sliņķiem, tie kļūst čakli.
Īpaša nozīme ir arī rasai, tajā mazgā acis, lai tās labi redz, slapina matus un seju, lai būtu skaistums un veselība. Vārtās pa rasu. Enerģētiski vispēcīgākā rasa ir saullēkta laikā – tādā vārtoties, iegūst spēku uz ilgu laiku.
Pēc Jāņu nakts izdarībām īpaši svinīgi ar dziesmām sagaida sauli, jo ne tikai līgotāji, bet arī pati saule uzsāk jaunu loku debesu kalnā.
