Lasīšanas laiks: 6 min
Šodien 27.martā visā Latvijā atzīmē Starptautisko Teātra dienu. Savukārt Valmierai šodien uzmanības centrā viens no labākajiem Latvijas teātriem – Valmieras Drāmas teātris, kas šodien saviem skatītājiem piedāvā noskatīties izrādi “Doktors Živago” par īpašu cenu.
Par godu teātra svētkiem, portāls “Valmieras Ziņas” piedāvā interviju ar cilvēku, kas teātra pasaulē ir iekšā visu dzīvi un gandrīz desmit gadus no tās – Valmieras Drāmas teātrī.
Valmieras teātra direktore, diplomēta teātra kritiķe, vairāku lugu autore Evita Sniedze intervijā prot atbildēt kā pienākas: pieklājīgi, izsmeļoši, mēģinot sakārtot pēc svarīguma savas daudzās funkcijas un izpausmes veidus.
DIREKTORE
Būtu grūti iedomāties, ka cilvēks sāk mācīties par teātra kritiķi ar mērķi kļūt par teātra direktoru.
Es esmu ļoti laimīga, ka esmu Valmierā un tieši šajā teātrī. Protams, ka reizi mēnesī apsveru, ka vajadzētu iet prom, gan tāpēc, ka ir diezgan grūti, gan tāpēc, ka par direktori parasti atceras tikai tad, kad viņa ir jālamā, jo visi redz tikai vienu šā darba pusi un nesaprot, ko tas patiesībā nozīmē. Un tas nozīmē atbildēt par visu – gan par cilvēkiem, gan par dekorāciju skrūvītēm.
Patiesībā tā bija pilnīga nejaušība, ka es nokļuvu Silvijas Radzobes kursā un sāku mācīties teātra kritiku. Lielākais sapnis, pabeidzot kritiķus, ir strādāt par literārās daļas vadītāju un būt tuvāk teātrim, teātra virtuvei.
Nezinu, vai to var tā izanalizēt. Droši vien visnozīmīgākais, lai piekristu no literārās daļas vadītājas kļūt par teātra direktori, bija aktieru uzticēšanās. Tas visai krasi mainīja manu dzīvi. Līdz tam es vairāk dzīvoju pa Rīgu. Tagad vajadzēja pārcelties uz Valmieru pavisam, pirkt dzīvokli, palikt šeit.
Ir pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš tu esi teātra direktore. Vai esi mainījusies?
Kā cilvēks noteikti nē. Varbūt man vajadzētu būt citādākai. Stingrākai, nepiekāpīgākai.
Iespējams, ka es neatbilstu priekšstatiem par to, kādai jābūt direktorei. Bet es dzīvoju pēc saviem priekšstatiem, ja būtu citādi, tad es nebūtu direktore.
Protams, Ojārs Rubenis Nacionālajā vai Andris Vītols Dailes teātrī ir pavisam savādāki. Man liekas, ka viņi māk valdīt. Bet, man liekas, es varu sarunāties mierīgi un vienalga panākt savu.
LATVIETE
Kā tu sevi definētu – tā vispārināti? “Es esmu Evita Sniedze, cilvēks, sieviete…” Tālāk? Latviete?
Man liekas, ka šis ir laiks, kad latvieti vajadzētu likt pirms cilvēka tiem, kas apzinās savu latvietību. Varētu būt, ka es arī esmu latviete pirms cilvēka. Latviete, sieviete, māte – šī definīcija man ļoti patīk – un tad direktore. Tur neko nevar darīt. Un tad varētu būt nevis dramaturģe, bet drīzāk rakstniece. Jo es zinu, ka man ir jāuzraksta grāmata par Kroderu, un vēl es gribu uzrakstīt tādu kā “Teātra romānu” – par to, kas viss te notiek. Tas varētu būt pietiekami traģikomiski.
Un kur tad paliek cilvēks?
(Smejas.) Man liekas – tas paliks vēl aiz direktores. Jo neviens neprasa, vai tu to vari vai nevari. Pati vien pie tā esmu vainīga. Visu par visu zinu un visā esmu iesaistīta. Atjēdzos tikai tad, kad veselība sāk uzdot.
Kāpēc tu pirmo izvēlējies latvieti? Ko tev tas nozīmē?
Nebraukt prom. Kopt zemi šeit. Sargāt to, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Darīt to, ko tu dari, tās Latvijas vārdā, kas reiz bija. Un būs. Tas nekas, ka Latvija ir pavisam mazs punktiņš. Es varu aizstāvēt gan savu valodu, gan savu zemi. Es varu iemācīt savam dēlam latviešu valodu ne tikai nepieciešamākajos vārdos, bet visā tās krāšņumā..
Kurā brīdī tevī ienāca šī apziņa? 1991.gadā tava paaudze taču vēl nebija pieaugusi.
Nē! Es esmu tieši tā paaudze, kas deviņdesmit pirmo gadu atceras nenormāli spilgti. Atceros to izvēli, kas toreiz bija jāizdara. Es biju drausmīgi pārbijusies no visa tā, ko rādīja pa televizoru. Pie mana tēva atnāca medību priekšnieks un teica – ja tagad atnāks krievi un prasīs atdot bisi, tad tu nedod. Tas viss bija tik spilgti un tik reāli!
Man bija septiņpadsmit. Deviņdesmit pirmais gads bija atspēriena punkts, kad nāca apziņa – jā, ir tā Latvija!
Tādas lietas jau var aptvert tikai caur kaut ko ļoti taustāmu. Man ir mana zeme, un tā ir mana Latvija. Ne abstrakti – ak, Latvija, Latvija. Man Latvija ir no tēva nākusī zeme Liezērē, ko esmu apsolījusies neatdot un nepārdot. Viņa tur ir un gaida. Zeme ir zeme, viņa tur ir, ražo, aug. Nekas jau neapstājas. Mana zeme gaida, kad es tur būšu biežāk. Bet es tur varu būt tik, cik varu. Es gaidu to brīdi, kad varēšu tā mierīgi tur aizbraukt uz nedēļu un atpūsties. Tikai atpūta laukos ir nosacīta. Zāle aug tā kā traka, jāpļauj katru piekto dienu, lai būtu kaut cik kārtība. Zāle aug – jāpļauj, zāle aug – jāravē. Zeme neļauj atslābināties. Tu visu laiku sadzīvo ar viņu, esi atbildīgs par viņu, un tajā pašā laikā saproti, ka tā zeme bez tevis iztiks, bet tev jāpanāk sevī sajūta, ka tu bez viņas nevari iztikt. Zemei ir vienalga. Viņa ir un paliks. Tas skan šausmīgi patētiski, bet es ticu, ka kaut kādas pēdas pēc tevis paliek.
Tā zeme mums nemaz tik sen nepieder. Kādus gadus simts. Mana tēva māsa stāsta, kā tur karš gājis pāri, kur zem ozola ir aprakti līķīši. Purvā akacī ir nogremdēts lielgabals. Tas viss tur vēl joprojām ir.
Tā sajūta, ka tev ir sava zeme – tā ir baigā lieta! Man liekas, latvietim īsti nepietiek ar mazu, mazu pleķīti. Vajag vairāk – lai var redzēt apvārsni. Vajag viensētu. Un, kad visus sadzen sādžā, tad ir tā, kā ir.
Latvietim patīk būt vienam. Viņš ir gatavs būt kopā ar visiem Dziesmusvētkos. Un teātrī. Viņam ir labi vienam.
Nu jā, es domāju to vienu kā ģimeni. Iedomājies, kādas pirms tām izvešanām laukos bija ģimenes! Kādi gēni tur bija! Vecās fotogrāfijās var redzēt, cik viņi ir sapucējušies un pašcieņas pilni. I nepateiksi, ka tie ir vienkārši zemnieki. Viņiem gods ir galvenā ģimenes vērtība.
KRODERS
Oļģertam Kroderam tavā dzīvē ir bijusi īpaša vieta. Kā tas sākās?
Bija Liepājas teātra viesizrādes Rīgā, es stāvēju pie Nacionālajā teātrī ieejas, kur ir administratores galdiņš, un pēkšņi pie manis pieskrēja Kroders un teica: tev bija tīri sakarīga recenzija par to “Jūnu Gabrielu Borkmanu”. Iedomājies, absolūti zaļam skuķim – kad tas bija? kādā 1999. gadā? – saprast, ka tu esi pamanīta!
Tāpēc, ka viņš bija ārkārtēja personība. Ja tu tiec aplaimota ar viņa stāstiem, uzklausīta kā līdzvērtīgs sarunu biedrs… tad sākuma jūsma pāriet kaut kādā citā kvalitātē. Es esmu šausmīgi laimīga, ka viņš pārcēlās no Rīgas uz Valmieru. Man liekas, viņš te bija mājās. Krodera parādīšanās manā dzīvē bija fatāla un mistiska. Tā ļoti daudz deva man, un, domāju, Kroderam arī.
Jūs šķīra vairāk nekā pusgadsimts. Viņš neievilka tevi citā laikā?
Ievilka. Vispār mans sapņu laiks, kurā es būtu gribējusi dzīvot, ir pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi. Man liekas, tā toreiz bija zināmā mērā tāda ideālā Latvija, ideālā pasaule, kurā cilvēks varēja justies brīvs, attīstīties. Tā bija kaut kāda cita brīvības sajūta.
Runājot ar Kroderu, es pilnīgi kļuvu par divdesmito, trīsdesmito gadu fani. Tā brīvība un harmonija, par kādu viņš stāsta, to vairs neizjutīs neviens šodienas cilvēks.
Pirmkārt, laiks ir cits un valda ārprātīgs stress. Bet arī domāšana ir cita, pilnīgi cita. Mani fascinē tas, ka tolaik vērtības bija īstākas. Tagad tās ir izdomātas. Kroders bija tā laika fenomens. Man būtu gribējies dzīvot tajā laikā.
