Lasīšanas laiks: 7 min
Kristiāna Ordone ar hip hop dejošanu nodarbojas jau no 14 gadu vecuma un šogad noslēdzās viņas septītā deju sezona. Tāpat kā dejā, arī dzīvē Kristiāna vienmēr ir kustībā. Lai arī veselības problēmu dēļ šobrīd ar dejošanu ir jāpiebremzē, tomēr Kristiāna par to cenšas neskumt, jo uzskata, ka dzīve mūs aiznes tur, kur mums ir jābūt.
Pastāsti, lūdzu, dažos teikumos – kas ir hip hop?
Hip hops ir kultūra, un hip hop deju stils ir viens no šīs kultūras elementiem. Šī stila dejošanā kustības mainās atkarībā no mūzikas, kopumā hip hops ir ritmiska un aktīva deja.
Kā sākās Tava aizrautība ar deju un hip hop stilu?
Ja runa ir par deju, tad viss sākās ar 1. klasi, kad sāku dejot tautas dejas. Šīs dejas nodejoju trīs gadus, līdz sapratu, ka tas laikam nav mans. Lai arī man viss padevās, tomēr man tas likās nedaudz garlaicīgi. Vēlāk pa laiciņam skatījos, meklēju to “savu” īsto deju stilu. Pēc tam piecus gadus nodejoju deju grupā, kura tajā laikā saucās “Tandēms”. Tur no pasniedzējas Artas iemācījos iemīlēt to, ko daru, un sapratu, ka man tik tiešām patīk dejot. Viņa man ļoti palīdzēja. Pēc tam sapratu, ka gribu kaut ko vēl vairāk, tikt vēl solīti augstāk, un tad gāju meklēt kaut ko citu. Gadu nodejoju laikmetīgās dejas, līdz atkal sapratu, ka tas tomēr nav mans, jo šīs dejas ir tādas lēnākas un izjustākas. Sapratu, ka man tomēr vajag kaut ko enerģiskāku, jo es vienmēr esmu bijis enerģisks bērns, un man vajadzēja kaut kur to enerģiju izlikt. Tad es kaut kā atradu, ka Valmierā ir tāda deju studija “JV clubs”. Biju redzējusi dažādus viņu video. Šī deju studija nebija tikai Valmierā, bet filiāles bija arī citās pilsētās, tā bija izveidojusies tāda kā diezgan liela deju ģimene pa visu Latviju. Tad es aizgāju pamēģināt, pretī mani sagaidīja ļoti forša deju trenere Linda, un arī tajā laikā viņai palīdzēja Anita, kas tagad ir mana trenere. Viņas abas bija tādas foršas un ar pozitīvu attieksmi, līdz ar to lika man vēl vairāk domāt, ka tas ir tas, ko es gribu. Tā kaut kā es sāku dejot hip hopu un jutos labi. Beidzot sapratu, ka – jā, tas ir tas, ko es gribu darīt! Pēc tam jau es vienkārši darīju un strādāju, jo tā bija sirds lieta, darīju no sirds un ar pilnu atdevi. Man nebija nekāda diža mērķa, es tikai gāju un dejoju, gribēju kļūt labāka, dejot labāk un izdejot visu tā, kā vajag.
Ko vēl Tu dari ikdienā, kādi ir Tavi hobiji, neskaitot deju?
Deja aizņem lielāko daļu laika manā dzīvē un vienmēr tā ir bijis, bet tas nenozīmē, ka man nepatīk darīt daudzas citas lietas. Patiesībā esmu tāds mazais, radošais cilvēciņš, kuram patīk izmēģināt daudz ko jaunu, iemācīties ko radošu un interesantu. Pirms gada, piemēram, vienā dienā vienkārši izdomāju, ka es gribu pieteikties gleznošanas kursiem. Protams, tagad sevi nesaucu par gleznotāju, bet man tajā laikā tā bija sava veida meditācija un tas man ļoti patika. Nesen izdomāju taisīt sapņu ķērājus, dažreiz taisu arī visādas rokassprādzes un tam līdzīgas lietas. Vēl man patīk darboties ar bērniem, vasarā braukt uz dažādām nometnēm, kurās esmu kā skolotāja – deju skolotāja vai vienkārši audzinātāja, kas brīvajos brīžos izklaidē, blēņojas un atbalsta bērnus. Man patīk būt ar viņiem un tajā pašā laikā arī kaut ko iemācīt. Tas, ko pati daru, cenšos to iemācīt arī bērniem, ar cerību, ka tas kaut kādā veidā attīstīs arī viņu radošo domāšanu. Man patīk darboties, darīt. Vēl esmu arī ekstrēmais cilvēciņš – lecu ar izpletni, braucu ar skrituļslidām un, kad sanāk laiks, nodarbojos ar vēl daudzām citām aktīvām un ekstrēmām lietām.
Arī dzīvē, tāpat kā dejā – vienmēr esi kustībā?
Laikam jau to no manas iepriekšējās atbildes var saprast, ka – jā, dzīvē, tāpat kā dejā vienmēr esmu kustībā. Man nepatīk stāvēt uz vietas, ilgi arī nevaru nosēdēt, man visu laiku vajag kaut ko darīt. Vienmēr esmu bijusi tāda kā maza enerģijas bumbiņa, kas lēkā un skraida. Tagad gan esmu apstādināta uz kādu laiku, jo man ir tāda nopietnāka muguras trauma, tāpēc es īsti nevaru ne dejot, ne darīt ierastās aktīvās lietas. Bet man ir forša fizioterapeite, pie kuras es eju, un mēs cenšamies savest visu kārtībā, lai varu turpināt iesākto.
Kādas cita stila dejas esi dejojusi, neskaitot hip hop?
Manuprāt, ja gribi būt pēc iespējas labāks dejotājs, ir jāizmēģina daudz un dažādas stila dejas, jāmēģina apgūt kaut ko no visa. Pati esmu dejojusi tautiskās dejas, brake dance, laikmetīgās dejas, hip hop dejas un pamēģinājusi arī baleta pamatus, džezu un vēl daudz un dažāda stila dejas. Es uzskatu, ka ir jāpaplašina savs redzesloks, jāredz, kas ir citos deju stilos. Pēc tam to var pielietot arī savā ikdienā, lai veidotu priekšnesumu un ieliktu kādu negaidītu elementu no cita deju stila. Lai kļūtu par labu dejotāju, ir jāmācās par dejām kopumā, nevis tikai vienu stilu.
Kura no tām Tev patīk vislabāk? Kāpēc?
Ja neskaita hip hop, tad laikmetīgā deja. Tā mani vienmēr kaut kādā veidā ir vilinājusi. Ja hip hops ir ātra deja un, to dejojot, var izlādēties, tad laikmetīgā deja ir citādāka – emocionāla, lēna un izjusta deja.
Kad un kā Tu saprati, ka vari ne tikai dejot pati, bet arī mācīt citus?
Viss sākās ar manām foršajām trenerītēm – Lindu Ķuzi un Anitu Lielmani, viņas pamanīja, ka es daru, varu un, ka man tas ļoti patīk. Sākumā viņas mani izaicināja, teica, lai pati veidoju savas horeogrāfijas. Protams bija brīži, kad nesanāca, bet es cīnījos, mācījos un tiešām mēģināju darīt, ieguldīju darbu un laiku. Tā pakāpeniski viņas man deva dažādas iespējas. Tad tas viss vienkārši kaut kā attīstījās. Godīgi sakot, kad es sāku dejot, nekad nebiju domājusi, ka nonākšu tur, kur tagad esmu. Ar lielu darbu un piepūli viss atmaksājas. Noteikti liels paldies Lindai un Anitai par to, ka ieraudzīja manī potenciālu.
Tavuprāt, kas ir vieglāk – trenēties pašai, vai tomēr trenēt citus?
Šis ir ļoti grūts jautājums. Ir grūti pateikt, kas ir vieglāk, tas, manuprāt, iet roku rokā. Nevar trenēt citus, ja pats to nedari. Trenēties pašam ir grūti, jo ir jāpiespiež sevi darīt. Ja kaut kas nesanāk, ir jādara viens un tas pats vairākas reizes, kamēr tas izdodas – tas vienmēr ir visgrūtākais. Jo vairāk pats trenēsies, jo vieglāk būs mācīt citiem, jo citiem jau māca to, ko pats esi iemācījies.
Kādi ir Tavi nākotnes mērķi un domas saistībā ar dejošanu?
Pašlaik primārais ir izārstēt muguras traumu, ar kuru es iepriekš nebiju īsti rēķinājusies. Ir bijušas visādas traumas, kuras ieguvu, kad nodarbojos ar sportu, bet neviens nekad nepateica, ka jāaiziet pie ārstiem, jo man vienmēr likās, ka viss taču ir kārtībā. Tādā veidā ielaidu vairākas traumas, un tagad sanāk vairāk ciest. Protams, tas nemaina to, ka man ir dažādas domas un mērķi par nākotni. Ikdienā palīdzu augt un pilnveidoties deju un fitnesa centram “Kustību bāze”, kurš pašlaik ir iepriekš minētās Anitas un mazliet arī manā pārraudzībā. Tad nu tur es palīdzu tapt visādiem pasākumiem un meistarklasēm, kad atbrauc viestreneri. Cenšos atbalstīt ar vārdiem, palīdzēt dejotājiem un motivēt viņus, jo tas ir ļoti vajadzīgs. Pagaidām tieši ar dejām esmu apstādināta, bet ceru, ka varēšu atkal pieķerties tam un kaut ko darīt, dejot. Protams, gribētu attīstīties vēl un darīt, tad arī redzētu, kur tas mani aizvedīs, bet pagaidām par to grūt spriest, cik ļoti to visu varēšu darīt. Dzīve parasti aiznes mūs tur, kur mums ir jābūt, tāpēc es cenšos uz to visu skatīties tā pozitīvi. Protams, kad sākumā uzzināju par to, ka dejot pagaidām nevarēšu, jutos sagrauta un asaras bira, bet tagad jau to esmu pieņēmusi, jo zinu, ka dejošana nekur nepazudīs.
