Cilvēks – daba, Māris Olte (1)

Lasīšanas laiks: 7 min

27. marta pievakarē, portāls “Valmieras Ziņas” viesojās Amatas novada “Ģikšos”, kur lekciju ciklu par Amatas upi, zivīm un Melānijas Vanagas iespēto, vadīja Māris Olte. Piedāvājam interviju ar pašu Māri, kurā viņš pastāsta par savu galveno aizraušanos – dabu.

Kā Jūs sākāt nodarboties ar dabas lietām? Kas bija tas, kas uz to pamudināja?

Pirmkārt, esmu dzimis un audzis laukos. Var jau būt, ka tas ir arī no tā, ka man ir iedzimta pētnieka daba. Manas mammas tēvs bija interesants, uz pētīšanu tendēts cilvēks. Noteikti, ka manos gēnos ir arī kaut kas no viņa. Grūti teikt, bet tā varētu būt arī kā vietas atrašana, kad tu saproti, ko tiešām gribās darīt. Tā prasti formulējot, Vita no Vestienas teica, ka es varot izrunāt cilvēku ārā no autobusa. Tā esot laba dāvana, jo ne katrs to var. Mēs visu mūžu mācāmies to, kā pateikt, lai tas citiem aizķeras un šķiet interesants. Tas viss varbūt ir kombinēts ar manu biologa ticību, jo bioloģija ir tas, kas mani atšķir. Es domāju nevis no kaut kāda politekonomiskā vai vēstures viedokļa, bet tā, ka visas radības var uztvert kā cilvēkus. Latvijā šāda domāšana ir gana jauna, tāpēc arī varētu būt, ka tas cilvēkiem interesē un patīk.

Un kā Jums ir sanācis visu šo dabas pētīšanu novest līdz TV ekrāniem?

Man vienmēr ir ļoti paticis makšķerēt, un savulaik, redzot, ka pa televīziju rāda visādus makšķerēšanas raidījumus, es vienkārši aizgāju uz televīziju un teicu, lai man arī ļauj uztaisīt par to kādu raidījumu. Tā arī nāca piedāvājums no ‘’Vides faktiem’’, viņiem vajadzēja raidījuma vadītāju, un tā arī tas viss pakāpeniski sakārtojās. Līdzīgi kā ceļotājiem, kad tu ceļo, tu esi uzticīgs tam vienam veidam, kā tu visu sakārto, tad arī daudzas citas lietas sakārtojas pašas no sevis. Un es tam ticu – ja tu ej pareizi, tad arī kārtis sakrīt kā vajag. Šis brīdis, ko es eju tagad un kā būs tālāk – es nezinu, bet interesantākais ir tas ceļš – kā līdz tam nokļūt. Tas ir aizraujoši arī pašam. Kā zināms, tad galamērķis mums visiem tā pat ir viens, bet to, cik daudz putekļu tu paspēj uztaisīt savas dzīves laikā, tas ir neiedomājami!

Kas ir tas, kas dabā Jūs sajūsmina visvairāk?

Mani visvairāk sajūsmina bērni – tas, kā sajaucoties diviem cilvēkiem, un, kāpēc tieši tiem diviem, rodas jaunas dzīvības. Pēc tam tās jaunās dzīvības mācās saprast, cik daudz mēs viņām varam iedot, cik daudz viņas paņem, cik daudz viņās jau no sākuma ir iekšā? Tas ir kas neparasts. Spēt vērot savu ģimeni, tas, manuprāt, šobrīd ir visinteresantākais.

Vai šo gadu laikā pētot, makšķerējot un ceļojot, ir palicis atmiņā kāds īpašs atgadījums?

Grūti pateikt, tas jau tāds jautājums, kuru pie ugunskura sēžot jāstāsta. Tas viss jau ir kontekstā. Piedzīvojumi ir bijuši daudz un dažādi. Man dažreiz prasa, vai es esmu bijis kaut kādās kritiskās situācijās. Dažiem liekas, ka, ja tu esi bijis iekšā kaut kādās šausmās, tad tas ir rādītājs, bet tu jau nekad nevari zināt, kad tev ‘’kaulainā’’ blakus staigā, to tu nojaut tikai pēc tam. Piemēram, ja tu brauc pusotru mēnesi pa upi, kurā ūdens temperatūra ir trīs grādi… cik tur vajag? Apgāzies un sveiki. Varbūt pats varētu aizpeldēt līdz krastam, bet kur aizpeldēs tavas mantas, un vai bez mantām tu varēsi vispār izdzīvot, kas būs tad, kad atnāks nakts? Es nekad nemēģinu izaicināt likteni, bet tādās situācijās eju iekšā ar pazemību, un tas ir man raksturīgi. Nedrīkst visu laiku uzvesties kā uzvarētājs.

Vai daba dažreiz neapnīk?

Nē. Viņa ir pārāk daudzveidīga. Piemēram, cik dažādas sievietes skaistuma izpausmes tu vari saskatīt, ir atkarīgs no tava truluma vai spējas ko ieraudzīt. Apnīk tad, ja liekas, ka paliek garlaicīgi, bet kā var palikt garlaicīgi no pavasara, vasaras, rudens un ziemas? Tas nav iespējams!

Kam radās ideja par raidījumu ‘’Ekvadora – indiāņiem pa pēdām” ?

Mūsu režisors Andis Mizišs to visu izdomāja. Savulaik bija tāds seriāls ‘’Ceļojums pāri robežām’’, un to filmējot, mēs ļoti labi iepazinām viens otru – kurš uz ko ir spējīgs, ko mēs varam un ko nevaram, un Andim sarunās ar televīziju bija ienākusi prātā ideja, ka mēs varētu uztaisīt sešas sērijas un aizpildīt to laukumu, kurš ir atvēlēts tieši ceļojumiem un tādiem jaunumiem. Zinot kā es strādāju, un ko es varu izdarīt, viņš man to piedāvāja. Un klāt paņēma vēl Māri Maskalānu, kurš ir ļoti labs operators, un tā nu mēs tādā trīs vīru kompānijā aizbraucām, ceturtā bija poļu antropoloģe. Sākumā bija izpēte, kur mēs brauksim un ko mēs redzēsim, jo tas ir jādara diezgan pamatīgi, uz dullo to nevar. Godīgi sakot, es tādos kārtīgos ceļojumos nebiju bijis kādus trīs gadus. Tas, ka mums visiem stāstīja, ka nav naudas, tas tā pamatīgi ietekmēja. Krīzes sākumā beidzās raidījums ‘’Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?”, kas bija interesanta spēle, jo tā pierādīja, ka arī bērni ir cilvēki, par ko pieaugušie bieži vien aizmirst un tad, es ar lielu prieku pateicu – ņemam, darām. Tad nu mums sanāca nokļūt tādā cietā vidē, tāpēc, ka spāņu pasaule ir citādāka nekā krievu vai angļu, kurā mēs diezgan labi jau mākam orientēties un peldēt, bet spāņu pasaule bija tāda šerpa. Vēl vairāk – tam visam nāca līdzi cietsirdīgā kristietība, kad vietējie ar reliģijas palīdzību tika uztaisīti par tādiem, kas paši neko nevar noteikt. Nu, bet tādas, pašapziņu postošas divas nedēļas, un mēs atvedām diezgan labu materiālu, kas arī tika godīgi salikts kopā, un rezultāts cilvēkiem interesēja. Nozīmīgi bija tas, ka par visām tām lietām varēja pastāstīt kāds vietējais. Par to esmu pārliecinājies arī pats, ka par mūsu zemi vislabāk varam pastāstīt mēs paši. Aizbraucot uz Ekvadoru, zinājām, ka tādas vietas ir rādītas, bet mēs parādījām tos cilvēkus, un viņu uzskatus, un izrādījās, ka tas, ko tur var atrast un ko pastāstīt, ir pietiekoši daudz. Šogad mēs plānojam vēl divas ekspedīcijas, kuras varēs redzēt rudenī.

Ir arī kāds mīļākais projekts?

Man šķiet ‘’Piedzīvojums dabā”, kuru filmējām ar draugiem, ar kuriem braucām pa Jukonu. Gājām dabā, meklējām dažādas takas un aktualizējām to visu. Grūti jau arī pateikt , kas aizies un kas nē. Vispār es neparakstos uz projektiem, kuri mani pašu līdz galam neaizķer, jo katram ir tā sava nots. Tas pats raidījums ‘’Vai tu esi gudrāks par piektklasnieku?”– fantastisks pasākums , jo pieaugušies tiešām bieži vien domā, ka bērniem viss ir no cukura izdekorēts. Brīdī, kad cilvēks nojūdzās trešās klases jautājumā, tad bieži vien ir tas labais, ka tu redzi, ka viņam pielec, viņš paliek gudrāks. Nav jau jābaidās mācīties, bet būt pašpārliecinātam – tas ir tas smieklīgais.

Cik bieži sanāk būt Vidzemē, ko interesantu varat pastāstīt par Valmieras apkārtni?

Tu zini, mēs esam ļoti daudz aprakuši sendienās. Tur pie vainas ir tās varas, kuras ir nākušas un kurām visām ir bijis pilnīgi pie kājas – kas mēs esam un ko mēs zinām. Viņi mūs ir drāzuši un kalpinājuši, un visādā ziņā mēs esam pazaudējuši daudz. Savulaik mums bija tāds raidījums ‘’Pierobeža”. Mēs braucām pa Krievijas pierobežu, Lietuvas pierobežu un secinājums bija tāds, ka Valmieras un Cēsu rajonos stāstāmā ir apmēram trīs reizes vairāk nekā visā Latvijas pierobežā kopā. Tur ir vairāk sakrāts, un vairāk ir palicis, bet pierobežā ir palicis ļoti maz. Varbūt tur cilvēki ir vairāk tramdīti. Es tikai šogad uzzināju tādu faktu, ka aiz Burtniekiem ir pamatīgi darbojušies mūki, un tāpēc no tautas mutvārdu vēstures ir ļoti maz palicis pāri, līdz ar to, par tām vietām daudz ko nezinām. Tāpēc šajos centrālajos Vidzemes rajonos, ko redzēt un kur iet, ir ļoti daudz.

Kādi ir Jūsu tuvākie nākotnes plāni?

Es vairs negribu braukt klaušās uz Rīgu biežāk kā reizi nedēļā. Šobrīd es braucu divas un pat trīs reizes. Es gribu sakārtot lietas tā, lai brauc pie manis nevis es kaut kur braucu. Es esmu to pelnījis, vismaz man pašam ir tāda sajūta. Es esmu nopircis īpašumu Ērgļos un mēģinu tur iedzīvoties. Katrs gads prom no pilsētas nāk ar jaunām atziņām. No Rīgas prom jau esmu sešus gadus, bet tikai tagad sāku saprast, ko es darīšu. Būt opozīcijā modes tendencēm, tas dod interesantas atziņas. Par Ērgļiem negribas stāstīt, jo man vajag vispirms izdarīt kaut ko. Stāstīt var tad, kad viss ir izdarīts. Tas ko mēs esam izdarījuši, mēs pagājušajā gadā bērniem esam uztaisījuši nometni. Amerikāņu desantnieki stāstīja bērniem to, kā viņi braukā pa pasauli un sargā mieru. Manuprāt arī pašiem desantniekiem bija mulsinoši atbraukt uz kaut kādu nezināmu vietu… Kad viņiem prasīju, vai viņi negrib nopeldēties, tad teica, ka nekādā gadījumā. Laikam domāja ka nezin kas tur slēpjas, bet pusdienas gan viņiem garšoja.