Lasīšanas laiks: 5 min
Kādā saulainā septembra rītā viesojāmies Valmieras novada Kauguru pagastā, brīvdienu mājā “Migliņas”. Uzmanību uzreiz piesaista sapņainā ainava ar saules apzeltīto miglas plīvuru pār rasoto pļavu un dīķi. Tas pirmajā mirklī uzvēdīja domu, ka tamdēļ jau tāds vietas nosaukums, bet vai tā patiešām ir? Par to un pieredzi savā uzņēmējdarbības stāstā dalās brīvdienu mājas saimnieks Oskars Miglavs, aicinot mūs doties viesu namā pie siltas tējas un iekurta kamīna.
Brīvdienu māja viesus uzņem jau trešo gadu, atrodoties skaistā meža un pļavas ieskautā teritorijā un vienlaikus ļoti ērtā vietā – pie Valmiera – Cēsis ceļa un tuvu Valmierai (~7 km). Vieta ir lieliski piemērota jubileju un kāzu svinību rīkošanai ar ietilpību līdz 30 viesiem, savukārt netraucētu atpūtu tuvāk dabai ģimenes un draugu lokā var baudīt, nakšņojot viesu nama omulīgajās istabās, kur pieejamas desmit gultasvietas (ar iespēju izvietot astoņas papildvietas).
Taujājot, kā šī skaistā dabas un miera oāze izveidota, uzzinām, ka tas ir ģimenes īpašums, ko abi brāļi Oskars un Nauris saņēmuši mantojumā no tēva. Vietas aizsākumi gan ir krietni senāki, un te Oskars dalās atmiņās par to, kā savulaik, mazs bērns būdams, šeit lēkājis pa zāles pudurīšiem, jo vieta bijusi purvaina un visai aizaugusi. Lai to padarītu pievilcīgāku, pamazām iekopta ainava, izrokot dīķi un grāvi. Neslēpjot pateicības vārdus savam tētim par ieguldījumu vietas izkopšanā, abi brāļi pēc īpašuma saņemšanas mantojumā sākuši kalt plānus par tā tālāko uzturēšanu un attīstību. Iesākumā daudz skatīts un salīdzināts, kā līdzīgs piedāvājums tiek veidots citur, lai saprastu, ka nav jau nemaz tik daudz tādu jauku vietu, kur varētu atpūsties un nosvinēt savus svētkus. Lai attīstība noritētu straujāk un būtu iespēja saņemt finansiālu atbalstu, uzrakstīts LEADER projekta pieteikums Lauku atbalsta dienestam, kas lielā mērā noteica, ka vieta būs atvērta viesiem. Abi brāļi paturējuši prātā domu, ka viss, ko viņi dara, ir kā sev radīts, jo uzskata, ka tā lielāku pievienoto vērtību saņems arī viesis, kurš šeit atpūtīsies un svinēs svētkus. Tad neizpaliks arī tās lietas, kas patiešām ir noteicošās labsajūtas gūšanai, un būs sajūtama vietas dvēsele.
Sākums, protams, nebija viegls, jo projekts uzrakstīts ieguldījumiem ēkā, tikai pēcāk saprotot, ka nepieciešams vairāk attīstīt arī mājas apkārtni, lai pirmais iespaids, viesim šeit atbraucot, būtu tieši tāds, kādu saimnieki iecerējuši. Neiztika arī bez kļūdām, bet rokas nenolaidās, jo bijusi pārliecība par to, ka, vienām durvīm aizveroties, citas atvērsies. Esot bijusi vajadzīga tikai atbildīga pieeja un spēja uz problēmas risināšanu paskatīties citādāk. Oskars bilst: “Pieredze rodas kļūdoties. Arī mums ir tādas bijušas, piemēram, kad izroc aku vienā vietā un vēlāk saproti, ka to vajag pavisam citā vietā. Ņem un dari, kā vajag.” Ja būtu jāsāk vēlreiz, visu varētu paveikt vēl ātrāk un efektīvāk, jo būtu jau zināmi daudzi procesi, taču iegūtā pieredze tāpat ir neatsverama.
Atbildot uz jautājumu, kā ir vadīt šo vietu kopā ar tuvu ģimenes locekli, Oskars min, ka to saredz tikai un vienīgi kā spēcinošu priekšrocību: “Tas tuvākais cilvēks, kam var pajautāt padomu, ir tieši brālis, kuram rūp, lai šeit viss ir labi, tāpat kā man. Tie ir arī motivējoši brīži, kad var aprunāties ar brāli. Mums arī viss ir skaidri zināms un sadalīts, kurš par ko tur rūpi.”
Runājot par viesiem, kuri visbiežāk izvēlas šo vietu, Oskars stāsta, ka tās ir trīs lielas grupas. Viens segments ir ģimenes ar bērniem, kas visbiežāk vasaras sezonā šeit brauc atpūsties, jo te ir ērti arī vairākām ģimenēm kopā. Ņemot vērā pašu pieredzi, šeit viss ir ļoti draudzīgi izveidots ģimenēm ar bērniem. Oskar min: “Ģimenes ļoti priecājas, ka šī ir vieta, kur bērniem ir tik patīkami un interesanti, ka viņi nemaz nepavada laiku telefonā.” Otra grupa ir tie, kuri brauc svinēt kādu jubileju un nākamajā dienā aizbrauc. Ir arī viesi, kuri šeit izvēlas svinēt nelielas kāzas, kā arī rīkot laulību ceremoniju. Trešā grupa ir tie, kuri brauc uz šo pusi darba nolūkos un dzīvo ilgāku laiku. Tā, piemēram, darbinieki no Igaunijas atzinīgi novērtējuši skaisto vietu, kas sniedz visas nepieciešamās atjaunošanās iespējas pēc darba: būt pie dabas, miers un klusums, izkarsēšanās pirtī, kublā, makšķerēšanas iespējas un pat laba sēņošanas vieta piecu soļu attālumā.
Jautājot par ģimenes uzskatiem, kam ir jābūt, lai veiksmīgi darbotos šajā nozarē, Oskars atzīst, ka viss viennozīmīgi slēpjas labā komunikācijā un spējā pielāgoties, jo katrs viesis ir citādāks. Viņu gadījumā veiksmes faktors meklējams arī tajā, ka viesu nama atrašanās vieta ir ļoti labi un ērti pieejama.
Lai būtu pamanāmāki un sasniegtu savu auditoriju, informācija par brīvdienu māju pieejama vietnēs visit.valmiera.lv, viesunamiem.lv, Facebook.com, pēdējā gada laikā arī Booking.com, kas atnesis vairāk igauņu publikas. Pašiem ir izveidota pievilcīga tīmekļvietne miglinas.lv, kur viesi var redzēt aktuālo kalendāru ar brīvajiem un aizņemtajiem datumiem rezervācijām.
Sezonalitāte viennozīmīgi ir jūtama, bet tas esot ļoti paredzami un ar to saimnieki samierinās. Gada aukstajos mēnešos skatās, kā samazināt uzturēšanas izdevumus, necenšoties piesaistīt kādu klientu darba dienās, jo visa apkurināšana reizēm izmaksā daudz vairāk. Savukārt vasarās noslogojums ir līdz pat 95 %.
Sarunā gūstam atbildi arī par brīvdienu mājas nosaukuma rašanos. Tas, ka omulīgais guļbaļķu nams šeit visai bieži tiek ieskauts gleznainos miglas mākoņos, nav iemesls. Patiesībā nosaukums nācis no dzimtas uzvārda Miglavi, bet vārds “Migliņas” šķitis skanīgāks. Bet saimnieks priecājas, ka vārdam savu noskaņu piešķir arī daba. Arī viesi to ļoti novērtē, jo baudīt brokastis uz terases ar šādiem skatiem esot ārkārtīgi brīnišķīgi.
Vaicājot, kā tēvs šobrīd skatās uz vietu, ko dēli attīstījuši, Oskars teic: “Tēvs dzīvo Liepājas pusē, bet regulāri šeit atbrauc, un es domāju, ka viņš ir lepns par to, kas šeit ir. Mēs joprojām ar viņu daudz pārrunājam, ko un kā labāk darīt.” Pieskaroties nākotnes iecerēm, saimnieks stāsta, ka vēlas uzlabot un attīstīt jau esošo, kā arī bagātināt viesu izklaides iespējas plašajā sešu hektāru teritorijā.
Sarunu beidzam ar saimnieka iedvesmas vārdiem stāsta lasītājiem: “Vajag uzdrīkstēties un darīt. Tikai tad iegūsi savu pieredzi un sapratīsi, ko un kā darīt labāk. Bieži vien galvā esam gatavi gāzt kalnus, bet, nonākot līdz darīšanai, vāji vien ir. Tikai darot redzēsi, kuras durvis aizvērsies un kuras atvērsies.”
Nākamajā rakstā dalīsimies ar radošās darbnīcas “Ziepju pērles” vadītājas Evijas Skrīveles pieredzes stāstu.
