Lasīšanas laiks: 8 min
Ierasts, ka Valmierā filmas pārsvarā notiek kinoteātrī “Gaisma”, taču ik pa laikam tās var noskatīties arī citās pilsētas vietās. Kā pirms tam aicināja reklāmas žurnālos un citos masu medijos, šoreiz Valmierā filma bija skatāma kultūras centrā. Neierasta bija ne tikai filmas skatīšanās vieta, bet arī tas, ka filmas režisore ir ilggadējā žurnāla “Santa” redaktore, Cēsu viesnīcas “Villa Santa” īpašniece Santa Anča, kā arī tas, ka ieejas biļete skatītājiem bija kāds no izdevniecības “Santa” žurnāliem, bet vienā no lomām startēja kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, kas tikšanās sākumā tika dēvēta par Slepeno viesi, jo uzreiz auditorijai neparādījās.
Tie, kas ikdienā lasa žurnālus, jau pirms filmas pirmizrādes izlasīja intervijas ar Santu Anču un Ilzi Vītoliņu un uzzināja, ka filma tapusi par Santas Ančas privātajiem līdzekļiem un tā ir kā dāvana un svētki lasītājiem sešās Latvijas pilsētās: Rīgā, Liepājā, Cēsīs, Valmierā, Talsos un Rēzeknē.
Valmierā pirms filmas notika tikšanās ar Aiju Lāci no žurnāla “Deko” un kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, bet abas dāmas gan nopietni, gan ar humoru iztaujāja dzejniece, redaktore un žurnāliste Ērika Bērziņa, vispirms gan iepazīstinot ar sevi.
Kā par sevi pasmējās Ērika, viņai ir “svētā trīsvienība” – Ērika strādā žurnālā “Ievas Veselība” un “Mans Mazais”, bet viņas sirds darbiņš esot žurnāls “Pūcīte”. Ne žurnālistes, ne redaktores darbs nav viegls. Ne vienmēr cilvēki piekrīt intervijām, ne vienmēr gatavi atklāti runāt. Piemēram, “Ievas Veselībā” ir tā saucamie stiprie stāsti, kad cilvēki dalās savā pieredzē par sadzīvošanu ar dažādām diagnozēm un pārslimotām slimībām. Šīs uzticības pilnās sarunas nav vieglas, bieži vien asaras acīs ir gan žurnālistei, gan cilvēkam, kuru intervē.
Pavisam citādas ir sarunas žurnālā “Mans Mazais”, kur tiek intervēti jaunie vecāki, bet iepriekš nekad nevar zināt, kādas būs šīs sarunas, kurp tās aizvedīs un kādi zemūdens akmeņi var parādīties. Kā uzsver Ērika Bērziņa, viņai patīk strādāt žurnālistikā, jo ir iespēja iepazīties un sarunāties ar ļoti dažādiem cilvēkiem.
Vēl Ērika Bērziņa raksta dzeju gan bērniem, gan pieaugušajiem un arī prozu. Kā dzejniece Ērika Valmierā viesojusies pirms gadiem desmit.
Kad Ērika ir pastāstījusi par sevi, viņa pievēršas Aijai Lācei, žurnāla “Deko” galvenajai redaktorei.
Kā tev radās interese par žurnālistiku un arhitektūru?
Sākumā jau nekāda interese par arhitektūru nebija, arī par žurnālistiku ne. Pēc skolas stājos aktieros, bet netiku. Lai aizpildītu tukšo vietu, stājos politologos, bet jau pēc pusgada sapratu, ka tas nav man. Tad pievērsos žurnālistikai, kur ir gan radošā, gan analītiskā daļa.
Cik ilgi tu esi žurnālā “Deko”?
Kādus 15 gadus. Cik daudz stilu nomainījušies pa šo laiku, bet es ne!
Ja žurnāls “Deko” būtu jāraksturo ar trīs vārdiem, kādi tie būtu?
Laikam liktu šī brīža saukli: Lai ir labi būt mājās! Mēs cenšamies, lai mūsu lapās nav aukstu un stīvu māju. Bieži vien tiek safotografēts, pirms tajās ienākuši saimnieki, bet svarīgi ir parādīt mājas ar cilvēkiem, pierunāt viņus to darīt – tas paliek arvien grūtāk.
Man vienmēr liekas, ka tajos žurnālos mājas ir pārāk kārtīgas, nav neviena lieka priekšmeta. Vai pirms jūsu ierašanās cilvēki taisa ģenerāltīrīšanu, sauc firmu, kas visu satīra?
Mums ir ļoti labi fotogrāfi, kas nodarbojas ar māju piekārtošanu. Viņiem piemīt tādas empātiskas spējas, viņi māk maigi pabīdīt, noņemt, pārlikt… Īstenībā ļoti daudz noņem nost.
Kā pierunājat cilvēkus ielaist jūs privātajā telpā, parādīt, kāda ir viņu guļamistaba, spilventiņi, kosmētikas plauktiņš… Kā tas notiek, kā jūs argumentējat? Es nelaistu jūs iekšā savā mājā!
Ir daļa, kas grib – ar to ir visvieglāk. Bet mūs jau interesē tie, kas nemaz nenojauš mūsu vēlmes. Mūs un arī lasītājus interesē slavenu cilvēku mājas. Pēdējo gadu pārdotākais numurs bija Baibas Sipenieces māja (pagājušā gada decembra izdevums).
Vai Sipeniecei bija kārtīga māja?
Jā, viņai bija kārtīga māja. Viņa arī bija izcepusi trīs dažādu veidu pīrādziņus, bija ļoti silta uzņemšana.
Vai ir bijusi situācija, ka jūs sarunājat, cilvēks piekrīt, jūs visu safotografējat, bet cilvēks pēc tam pasaka – nē, es negribu, ka publicēsiet?
Tik traki nav bijis, bet ir bijis otrādi, ka mēs aizbraucam un saprotam, ka nav īsti labi, un tad no tās situācijas ir kaut kā jāiziet. Bet mēs jau sākumā lūdzam, lai atsūta bildītes ieskatam, mēs noskatām cilvēku, kā viņš ģērbjas, ko viņš publisko, citreiz mēģinām uzzināt un sarunāt caur noskatītā cilvēka draugiem.
Žurnālisti jau ir tādi privātdetektīvi. Mēs skatāmies, kāds viņš ir sociālajos tīklos, ar ko viņš draudzējas… Ja būtu iespēja, kuras ir tās mājas pasaulē, kas jūs interesē?
Īstenībā mūs neinteresē pasaule, pat ne Lietuva vai Igaunija. Mūs interesē mūsējie un slavenības. Patīk tās dzīvās mājas ar krūzītēm nepareizajās vietās. Arhitektu un dizaineru tikko pabeigtās stīvās mājas mēs atdzīvinām paši.
Zini, tajās stīvajās mājās vajag ielaist bērnus…
Pēc intervijas ar Aiju Lāci un gaidot Noslēpumaino viesi, saruna pamazām aiziet pārdomās par filmu, attiecībām, sapņiem…
Visa pamatā ir saruna. Pirmkārt jau ar sevi pašu. Saruna un atbilde uz jautājumu: “Ko es gribu? Vai es dzīvoju tā, kā to vēlos? Vai es varu piepildīt savus sapņus? Ne vienmēr atbildes būs vienkāršas, ne vienmēr tās mūs apmierinās, jo būt godīgam pret sevi reizēm ir liela uzdrošināšanās.
Un tad jau nāk pieminētais Noslēpumainais viesis – Ilze Vītoliņa, un Ērika pievēršas viņai.
Ilze ir izcila un brīnišķīga kostīmu māksliniece ar gleznotājas dvēseli. Viņa veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas teātros. Vai tas ir tiesa?
Jā, par glezniecību ir taisnība, esmu pabeigusi Rozentāla skolu, bet par 200 izrādēm – tās jau ir vecas ziņas, domāju, ka pašlaik tuvojos 400 izrādēm.
Saproti – tu esi tas cilvēks, par kuru ir ļoti maz informācijas. Šīs ziņas bija publicētas Dailes teātra mājaslapā. Es pēc tam viņiem piezvanīšu un pateikšu – dubultā! Bet tagad jautājums par filmu “Gaiss”, kur tu esi iejutusies aktrises lomā. Kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot, ka tev piedāvā šādu lomu?
Maijā, kad man zvanīja Santa (Anča), es domāju, ka viņai filmā vajag apģērbt aktierus. Tā kā man bija daudz darba, es jau galvā rindoju tekstu, kā lai tā pieklājīgi atsaku. Uzzinot, ka man piedāvā lomu, sākumā bija šoks un likās diezgan neticami, jo šajā virzienā nekādas aktivitātes neesmu izrādījusi. Attiecībā uz lomu, kur man jāspēlē Jura Žagara sieva, man pirmais jautājums bija, vai Žagars to zina un piekrīt. Viņu, protams, es pazīstu, jo Dailes teātrī esmu nostrādājusi 25 gadus.
Tajā brīdī likās, ka ir diezgan drosmīgi piedāvāt man šo lomu, jo ir jau no kā izvēlēties, bet, no otras puses, vai jūs atteiktos? Kad vēl būs tāds piedāvājums? Nekas jau nav jādara, tikai jārunā!
Vai nebija kāds kastings, nepārbaudīja tavu dikciju vai citas prasmes?
Uz kastingu es noteikti nebūtu gājusi, man nebija nevienas proves un pārbaudījuma. Ja tādu uzliktu, es uzreiz notītos… Gan Santa, gan režisors Mārtiņš Grauds teica, ka es deru tāda, kāda esmu. Vienu teikumu jau jebkurš var iemācīties un atcerēties.
Cik teikumu tev bija jāiemācās?
Tik arī bija… Es Santai lūdzu, lai samazina iespējamo tekstu līdz minimumam. Nezinu, cik bija paredzēts sākumā, bet ceru, ka viņa to ņēma vērā. Jo aktieri ir nopietna, sarežģīta un šaušalīga profesija, kuru es nekad neesmu kārojusi.
Skatoties filmu, varēs saskaitīt, kas ar tiem cipariem mums ir… Bet kāds bija process? Jums iedeva scenāriju un jūs uz gultas malas mēģinājāt dialogus?
Nē.
Vienkārši atnācāt un uzreiz spēlējāt?
Jā, gandrīz tā. Scenāriju es izlasīju, jo to es daru arī kā kostīmu māksliniece, kad tiek iestudēta luga. Man jāsaprot situācija. Filmā mani neviens ne uz ko nespieda, tas viss bija neticami vienkārši, gandrīz vienmēr vienā dublī viss tika nofilmēts.
Tiešām nebija jāpārfilmē kādas epizodes?
Nē, nu bija, bet ne 20 reizes.
Kāda tev bija sajūta? Ikdienā tu piemeklē un veido tērpus citiem aktieriem, bet šoreiz tas viss bija otrādi. Vai tev bija tiesības kaut ko teikt, izvēlēties?
Santas Ančas piedāvājums bija, ka es varētu šai filmai strādāt arī kā kostīmu māksliniece, bet no tā es atteicos. Gribēju izbaudīt šo procesu no otras puses, un stiliste Ieva bija brīnišķīga! Parasti es esmu tā, kas staigā pakaļ aktieriem un vāc izmētātās kurpes un apģērbus, bet šoreiz bija otrādi. Ieva man piedāvāja dažādus ļoti skaistus tērpus, un galvenā kleita bija tik plāna, ka es visu nedēļu jutos tā, it kā staigātu plika. Tas bija naktī un ārā, bija diezgan auksti.
Kad notika filmēšana?
Augustā. Piecas naktis, jo filmas notikums ir naktī. Nācām uz darbu vakarā ap pieciem, tad notika sagatavošanās, grimēšana, tika runāts un mēģināts. Kad palika tumšs, sāka filmēt, un tā līdz rīta gaismai. Tas notika reāli “Villa Santa”. Lai dienā uzņemtu filmu, tumsai vajadzētu izmantot paviljonu.
Vai vari pateikt, kas ir spilgtākā filmas epizode?
Filmu redzēju tikai vienu reizi – aizvakar. Kad noskatīšos vēlreiz, tad atbildēšu uz šo jautājumu.
Kāda tev bija sajūta “Splendid Palace” ekskluzīvajā pirmizrādē ieraudzīt sevi uz lielā ekrāna?
Likās, ka tā nemaz neesmu es, tas ir kāds cits tēls, skatījos ļoti distancēti. Biju arī gatava samierināties ar 10 reizes sliktāku rezultātu, tā ka šis bija ļoti labi.
Vai tev patika, kā tu izskaties un iejūties tēlā?
Jā, es pateicu paldies gan grima māksliniecei, gan operatoram.
Pastāsti mums visiem, par ko ir filma “Gaiss”! Kāda ir tava sajūta? Pieļauju, ka katram būs sava atbilde uz šo jautājumu.
Filmā katram cilvēkam ir sava problēma, kuru viņi mēģina risināt. Patiesībā situācija filmā man ir sveša, es tā nerīkotos. Lai arī filmas uzņemšanā mēs visi satikāmies, es tikai tagad, skatoties filmu, uzzināju, kas ar kuru filmas varoni notiek. Man tas bija pārsteigums.
Jāatzīmē, ka filmā piedalās arī Valmieras aktieri Elīna Vāne un Eduards Johansons, kā arī valmierietis Matīss Kučinskis, Nacionālā teātra jaunais aktieris.
Tikšanās noslēgumā Ērika Bērziņa izziņo konkursu Facebookā vai Instagramā. Visās sešās filmas pirmizrādes vietās tiek izlozēts viens uzvarētājs, kas saņems viesnīcas “Villa Santa” dāvanu karti. Tā kā konkurss noslēdzās vakar, jau ir zināmi uzvarētāji. Valmierā šo dāvanu saņems Ligita Pickaine. Apsveicam!
