Lasīšanas laiks: 3 min
Kad no koku zariem, virpuļodamas vējā, krīt dzelteni sārtas lapas, ir laiks Dzejas dienām. Arī dzeju, tāpat kā koku lapas, nu jau vairākus gadus var lasīt uz pilsētas trotuāriem, bet ceturtdien, 16.septembrī, Valmieras Integrētā bibliotēka interesentus aicināja uz lirisko vakaru “Dzeja zina vairāk par mani”. Gan klausītāju, gan dzejnieku lokā satikās dažādas paaudzes – gan jaunība, gan brieduma gadi: Tamāra Skrīna, Aivars Ustups, Daina Sirmā, Andris Akmentiņš, Agnese Rutkēviča un Kirils Vilhelms Ēcis. Dzejniekus pieteica un visu kopā savija jaunais aktieris Artis Jančevskis, bet muzikālo noskaņu radīja akordeonists Māris Rozenfelds.
Pēc Arta ierosinājuma tika izspēlēta spēle “Akmentiņš lec!”, un pirmā savu dzeju izlēca lasīt Daina Sirmā. Pieminot ģeniālo dzejnieku un tulkotāju Uldi Bērziņu, viņa nolasīja astoņus dzejoļus no cikla “Uldis”.
Aivars Ustups daudziem pazīstams kā laikraksta “Liesma” žurnālists, 2018. gadā viņam piešķirts arī Goda valmierieša tituls. Bet klausītājiem viņš uzdeva jautājumu: “Kas tanī kastanī ir?” Un pats arī atbildēja: “..viņš rudens dienās jau aukstās brūnu vasaras siltumu atļauj vēl paturēt plaukstās.” Aivars Ustups arī nebaidījās publiski atzīties, ka joprojām, atkal un vēlreiz ir iemīlējies. Kas ir viņa mīlestības objekts? Tas ir gan saulriets, gan rozes zieds – visa pasaule un katra diena, kuru viņš pavada mīlot.
Pēc Aivara Ustupa vārdos krāšņi uzburtajām dabas ainavām uzstājās Tamāra Skrīna. Kā vienmēr – skarba, lakoniska un trāpīga:
Slepkavas acīs
Plīv zvaigžņoti karogi.
Izdegusi Eiropa.
Daudz pārdomu, daudz jautājumu sev pašai un klausītājiem bija Agneses Rutkēvičas dzejā. Kāpēc Nīče raudāja? Kāda forma ir mīlestībai un kāda forma ir medūzai? Vai dzīvi un mīlestību vajag iztēloties vai labāk tomēr ne?…
Mūsdienu jaunatnei noteikti tuvāks ir 21 gadu vecais Kirils Vilhelms Ēcis no Rīgas. Viņa dzeju var lasīt gan žurnālā “Domuzīme”, gan interneta portālā satori.lv, Kirils arī dzied grupā “Alejas”, bet Valmierā viņš reklamēja literāro žurnālu “Žoklis” un izdevniecības “Liels un mazs” tikko iznākušo dzejas krājumu pusaudžiem “Netikumīgie”. Smaidu izraisīja Kirila lasītais dzejolis “Lūgšana – mesendžers”, kurā jaunais dzejnieks iztēlojies kādas astotās klases skolnieces saraksti ar Dievu. Valoda – atbilstoši pusaudžu īsziņām…
Dzejas vakaru noslēdza Andris Akmentiņš. Ierasties uz Dzejas dienām Valmierā un atskaitīties par gada laikā paveikto viņam jau ir tradīcija. Andris atzina, ka viņš Ezeriņu pabeidzis ātrāk nekā Ezeriņš piebeidzis viņu… Bet šajā vakarā skanēja Andra Akmentiņa dzeja: veltījums, viņaprāt, skaistākajam Latvijas ceļam – “Visikuma ceļš”. Viņa valoda bija piebārstīta ar Alūksnes novada vietvārdiem: Puncene, Bundzene, Pededze… Klausītājiem patika arī Andra stāsts dzejā par trīs vijolniecēm un divas slavas dziesmas sievai. Nē, tur nebija ne miņas no ierastajiem mīļvārdiņiem, tika pieminēta gan viņas griezīgā balss, gan lielie kāju īkšķi, un tomēr cauri visam varēja just Andra mīlestību.
Ar mīlestību un ziediem dzejniekus sveica bibliotēkas darbinieces un dzejas cienītāji, bet Andris Akmentiņš saņēma arī torti, jo 16.septembris ir viņa dzimšanas diena.
