Lasīšanas laiks: 4 min
Aiz loga – vējā mazliet trīsuļojošas koku lapas, gājēju un mašīnu straume darbdienas beigās pār Gaujas tiltu, rietošās saules spožie stari bibliotēkas logos, zvangu meditatīvās skaņas un piecu dzejnieku dažādie balss tembri pusotras stundas garumā – tā Valmieras Integrētajā bibliotēkā izskanējušas Dzejas dienas, kam šogad ievērojama jubileja – 60 gadi! Ne velti šogad pasākumiem Latvijā moto ir “Dzeja svin!”, bet Valmierā Dzejas dienām dots nosaukums “Vārdi, kas skan”.
Dzejas dienas patiešām skan. Sākumā pat bez vārdiem, jo pasākumu ar saviem šķīvjiem jeb zvangām ieskandina rakstnieks, ceļotājs un mūziķis Harijs Vagrants, liekot pasākuma apmeklētājiem pārslēgties no ikdienas darbiem uz mūzikas un lirikas pasauli. Tad ar savām trāpīgajām, lakoniskajām un bieži vien visai skarbajām trīsrindēm kā pirmā klātesošos uzrunā Tamāra Skrīna.
Harijs vēlas uzzināt pasākuma organizatores Anitas Apines domas par to, ko viņai nozīmē Dzejas dienas:
Tas ir radošu cilvēku kopā sasaukšanas brīdis. Dzejas dienas ir liela lieta! Un svarīgi ir klausīties vietējos dzejniekus, viņu domas un balsis. Katram dzejniekam ir dzejas rindas, kas paliek atmiņā un mūžībā…
Pats Harijs dzeju vislabāk uztver nevis klausoties, bet lasot. Savukārt tiekoties ar dzejniekiem klātienē, saturam klāt nāk dzejnieku balss tembrs, intonācijas. Kādai uzrunātajai apmeklētājai no auditorijas dzeja vispirms asociējas ar dziesmu tekstiem, bet dzeja bieži vien ir arī tā, kas runā par svarīgām un globālām lietām, par ko lasītājs sevī jau ir domājis, bet dzejnieks to uzrakstījis un pateicis skaļi.
Agnese Rutkēviča dzejas pasaulē ienāca ar pseidonīmu Anna Foma un debijas krājumu 2012.gadā – “Jaunā Vāgnera klusēšana”. Harijs iesmaida par sevi, jo uz nosaukuma līdzības pamata viņam vispirms atmiņā nāk Gētes romāns “Jaunā Vertera ciešanas”…
Savā īstajā vārdā Agnesei 2020.gadā izdota dzejas grāmatiņa “Vietām cilvēki”, divus gadus vēlāk – eseju krājums “Skumjais laikmets”, un nu pavisam drīz gaidāms trešais dzejas krājums “Vientulības drošības noteikumi”. Ja citu dzejnieku rindas izskan absolūtā klusumā, tad Agnese palūdz Harijam klusu zvangu fona mūziku.
Šķiet visnoslēpumainākā un mazāk zināmā ir Inga Ērika Pētersone. Arī šoreiz viņa auditorijai par sevi neko neizpauž, uzskatot, ka vislabāk par viņu stāsta viņas dzeja. Un tā stāsta – klusām, emocionāli, bet pārliecinoši. Par laiku un Pasaules Stundeni, ko dzejniece vēlas gan ignorēt, gan apstādināt un paturēt sev.
Pēc klusajām Ingas dzejas rindām bibliotēkas telpu gandrīz piedimdina Jāņa Rokpeļņa balss. Izdevniecībā “Neputns” viņam izdota nu jau 11.dzejas grāmata – “Nomods”. Sākumā esot bijis domāts cits nosaukums – “Makulatūra”, tomēr nākusi atziņa, ka tā tomēr ir dzeja, nav nekāds sū…
Viks uz Dzejas dienām nav ieradies, bet par viņu māk pastāstīt Anita, jo bijusi tuvu klāt viņa jaunās grāmatas izdošanas procesam – tikai pirms divām dienām “Pētergailī” izdots dzejas krājums “”Abi/divi”. Tajā kā domu koncerts ir Vika brieduma gadu dzeja. Viks joprojām ir enerģijas pilns, dzeja iet pie viņa un no viņa nāk pie lasītājiem. Anita cer, ka lielākā vai mazākā kompānijā būs arī grāmatas atklāšanas svētki. Grāmata izdota 300 eksemplāros, tāpēc dzejasmīļi, kas to grib savos grāmatplauktos, nedrīkst kavēties. Valmieras novada bibliotēkās “Abi/divi” noteikti būs.
Kad palēnām saulrietu aiz loga nomaina krēsla, pienācis laiks Dainai Sirmajai. Lai arī pirmā dzejas grāmata tika izdota ne vairs jaunības gados, Daina ienāca dzejā stabili un uz palikšanu. Līdz šim izdotas trīs viņas dzejas grāmatas: “Kailsals” (2012), “Iekšpagalms” (2014) un “Dievaines” (2017). Viņas dzeja ir lasītāju un kritiķu novērtēta, ir saņemtas Latvijas Literatūras gada balvas, kā arī citas balvas un Ojāra Vācieša prēmija. Šogad ierastā formāta trijotnei pievienojusies ceturtā dzejas grāmata – “Austra”. Vai arī par šo krājumu dzejniece saņems kādu balvu, rādīs laiks. Dainas dzejā maz romantikas, tur ir reālisms, vēsture, atmiņas, bet par jauno krājumu dzejniece atzīst, ka kļuvusi vēl agresīvāka, jo viņu satrauc šis laiks un pasaules notikumi.
Dzejas dienas Valmieras bibliotēkā izskanējušas. Vēl gribas pakavēties pie izstādes, kur redzamas un lasāmas šajā pasākumā klāt bijušo dzejnieku grāmatas un citāti. Klāt neesošais Viks, rakstot šo dzeju, droši vien domājis par kaut ko citu, bet viņa rindas var attiecināt arī uz šajā vakarpusē dzejai veltīto laiku:
Tu esi brīdis
(tā man likās)
un man šis brīdis
iepatikās
