Lasīšanas laiks: 3 min
Šis stāsts sākas ar 1983. gada laikraksta ”Liesma” septembra numura nonākšanu mūsu redakcijā. Jautāsiet, kas īpašs šim izdevumam un gadam? 1983. gadā Valmieras pilsēta atzīmēja savu 700 gadu jubileju, bet pavisam drīz – nākamajā nedēļā atzīmēsim jau 739. pilsētas gadadienu.
Aplūkojot Valmieras pilsētas 700 gadu jubilejas kultūras programmu neparādās nekas, kas liktos ārpus normas attiecīgajam laika periodam, tomēr pamanām kādu interesantu faktu: dzimšanas diena tiek atzīmēta septembrī, lai gan mums taču zināms, ka Valmiera savu dzimšanas dienu katru gadu atzīmē jūlijā. Tad kāpēc septembris?
Izrādās, ka Padomju okupācijas laikā, no 1944. gada pilsētas svētki Valmierā svinēti septembrī un ar šo faktu pilsētas vēsturē saistās kāds ne pārāk patīkams, tomēr būtisks notikums – Valmieras vēsturiskā centra degšana 1944. gada 23. septembrī.
Fakts, ka gandrīz gadu pirms Otrā pasaules kara beigām izdega Valmieras vēsturiskais centrs ir skaidrs, tomēr versijas par to kā un kāpēc tas noticis vēl salīdzinoši nesen izskanēja dažādas. Sākotnējā notikumu versija bija sekojoša:
Lielāko Otrā pasaules kara laiku Valmiera atradās nacistiskās Vācijas okupācijas režīmā, tomēr nacistiem zaudējot spēkus 1944. gada septembrī no Valmieras nācās atkāpties un pilsētu pārņēma padomju okupanti.
Padomju vara pilsētas dedzināšanā vainoja vietējos iedzīvotājus. Tika nostiprināta sava veida oficiālā notikumu versija: pilsētu apzināti aizdedzinājuši un paši aizbēguši tie valmierieši, kuri ieņēma amatus vācu pārvaldē un sadarbojās ar nacistu okupācijas režīmu.
Šaubas, vai 1944. gada septembra notikumi ir bijuši tādi, kādus tos atainoja padomju propaganda, publiski parādījās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ja līdz neatkarības atgūšanai visi stāsti par pilsētas degšanu saistījās ar teoriju par bēgošo vācu karaspēku un viņu ”palīgiem”, kuri it kā pametot pilsētu ar domu “ja nav man, tad nav nevienam” dedzināja visu, kas trāpījās pa ceļam, tad nu jau šie notikumi sāka iezīmēties pavisam citā gaismā.
Proti, 1944. gada septembrī Sarkanā armija uzbruka vācu bruņotajiem spēkiem, kuri atkāpās Rīgas virzienā. Lai nepieļautu, ka vācieši uzspridzina stratēģiski svarīgos tiltus pār Gauju, Sarkanā armija veica artilērijas uzbrukumu pilsētai. Naktī pa Valmieru izšāva piecas zalves, kopsummā tie ir vairāk nekā 900 “katjušas” šāvienu. Metāls detonācijas brīdī sasniedz 600–700 grādu temperatūru, un tas nozīmē, ka Valmieras koka apbūvē ielidoja desmitiem tūkstošu nokaitētu dzelzs detaļu, izraisot masveidīgu ugunsgrēku.
Svarīgs pavērsiens noticis 2021. gadā, kad Ziloņu ielas rekonstrukcijas laikā atrasts Padomju armijas raķetes fragments, kuru datējot atpakaļ tiešām apstiprinās fakts, ka Padomju armija ir apšaudījusi pilsētu, kā rezultātā visticamāk izcēlusies apjomīgā Valmieras degšana. Līdz šim nav bijuši izvērsti pētījumi par izdegušo un nojaukto ēku skaitu, kas nozīmē, ka pateikt precīzi cik lielus postījumus nodarīja pilsētas degšana 1944. gadā nav iespējams. Degšanu izplatību ārpus pilsētas centra visticamāk ierobežoja dzirnavu ezeriņš un Gauja.
Šajā stāstā arī rodam atbildi jautājumam par Valmieras dzimšanas dienu un septembri. Padomju okupācijas laikā 23. septembri vēlāk ik gadu atzīmēja kā Atbrīvošanas dienu un melīgi uzsvēra Sarkanās armijas nozīmi Valmieras izglābšanā no pilnīgas nodegšanas.
Lai gan Valmieras pilsēta savā pastāvēšanas laikā pārcietusi vairākas okupācijas, ne vienu vien ugunsgrēku un dažādas citas likstas, pilsēta ir spējusi attīstīties un savā attīstības ceļā apvienot vēsturisko ar moderno. Un lai vai kā – Valmiera ir mūsu pilsēta, valmierieši ir izteikti lokālpatriotiski un savas pilsētas izaugsmei seko līdzi ar lielu interesi.
Sagaidot Valmieras pilsētas svētkus ieskatīsimies vēl kādā zīmīgā pilsētas vēstures lappusē – tajā kā radās pilsēta. Materiāli rakstu sērijai iegūti sadarbībā ar Valmieras muzeju.
