Lasīšanas laiks: 4 min
Viņa sargā un dziedē. Asinsvadi, kambari, audi, šūnas, orgāni – neiedomājams mehānisms, kas virpuļo, virmo, pulsē un mutuļo. Viņa sargā to ar cieņu un apbrīnu – mehānismu, kur vienā sakabē saredzamais ar tikai sajūtamo. Viņa zina, ka tie viens otru kustina un tas liek mehānismam darboties.
Par sirdsdarbu, veicot ārsta palīga pienākumus Ramatas pagastā gandrīz 50 gadu garumā, par nesavtīgu atbalstu Ramatas pagasta iedzīvotājiem, darba pienākumus veicot, stundas neskaitot un arī ārpus darba laika, tādējādi sniedzot cilvēkiem atbalstu un radot drošības sajūtu tad, kad tas visvairāk ir nepieciešams, par palīdzību atveseļošanās laikā jau vismaz ceturtajai ramatiešu paaudzei svinīgā ceremonijā 17. novembrī apbalvojumu “Valmieras novada Goda pilsonis” saņēma ārsta palīgs Svetlana Vilne, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas vietniece Zane Bulmeistare.
“Profesijas izvēlē neesmu nemaz domājusi par ko citu. Vienmēr tā bijusi palīdzēšana citiem. Arī bērnībā – tad rotaļājoties palīdzēju atveseļoties lellēm. Gandrīz 50 darba gadi Ramatā. Esmu iepazinusi šejieniešus no paaudzes paaudzē,” stāsta Svetlana Vilne. Viņa dzimusi un skolojusies Limbažos, bet Ramatā nonākusi darba dēļ – tolaik jaunajiem speciālistiem tika noteikts, kur būs prakses un vēlāk darba vieta. “Kad pirmo reizi nonācu Ramatā, nevienu te nepazinu, apkārtne sveša, pat satiksmes autobuss nekursēja, jo ceļu vēl nebija. Tagad gan, protams, pazīstu katru koku un krūmu.”
Svetlana atceras, ka darbs sākotnēji nebija viegls ne tikai tiešo pienākumu, bet arī toreizējo iespēju dēļ. “Kādreiz vēl bija mājas vizītes, īpaši gripas sezonas laikā bija ļoti daudz izsaukumu. Arī pie bērniem devos mājas vizītēs. Kad vēl zīdainīši bija manā aprūpē, viņi bija jāaprauga katru dienu. Turklāt jāņem vērā, ka tad mūsu rīcībā vieglās mašīnas un navigācijas nebija. Kolhoza laikā bija dispečers, varēja piezvanīt, pieprasīt mašīnu, bet nebija garantijas, ka mašīna būs pieejama. Bet ļoti daudz palīdzēja arī vietējie iedzīvotāji. Vienu brīdi pie pacientiem braucu arī ar smago mašīnu, autobusu. Interesanti atcerēties – ar smago mašīnu pāri pļaviņai, pāri grāvim cerībā, ka māja būs īstā.”
Svetlana atzīst, ka tas ir viņas sirdsdarbs, tāpēc stundas, to darot, neskaita. Kamēr bērni mazi, dienas plāns bijis ļoti piesātināts – agri rīti (jāpiebilst, ka sākt dienu agri Svetlana turpina joprojām), darbs, vizītes, ģimene, skolojami bērni, mājas solis, dārza darbi, līdz 1990. gadu beigām bijusi arī sava saimniecība. Svetlana par darba spējām nesūdzas, šobrīd viņas aprūpē ir gan Ramatas iedzīvotāji, gan arī pacienti Mazsalacas slimnīcā.
Jautāta par kādu atmiņā palikušu gadījumu, Svetlana stāsta, ka, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta automašīnā ir pieņēmusi dzemdības. Šobrīd bērniņš, kurš nācis pasaulē, nesagaidot nokļūšanu slimnīcā, varētu būt nosvinējis jau 40. dzimšanas dienu.
Par to, kādām rakstura īpašībām jāpiemīt medicīnas nozarē strādājošajiem, Svetlana atbild, ka “iztirināties var pirms tam un pēc tam, bet, kad jādara, ir jāsavācas, ir jātiek galā, variantu nav”. Svetlana atzīst, ka viņai ļoti patīk darbs ar cilvēkiem, arī ar pašiem mazākajiem pacientiem, kad vēl zīdainīši bija viņas uzraudzībā. “Tā laikam sanāk, ka četras ramatiešu paaudzes esmu ārstējusi. Ģimenes tuvas, arī to slimību vēsture zināma. Tādā ziņā mazākā teritorijā ir vieglāk strādāt – skatoties, kādas veselības problēmas bijušas vecākiem, labāk izprotu, kāds risks varētu būt viņu bērniem, mazbērniem.”
Veselības uzlabošanai Svetlana atgādina, ka izkustēšanās ir ļoti svarīga. Arī pati labprāt dodas pastaigās. Vienu mīļāko vietu gan nosaukt esot grūti – skaisti skati paveras, dodoties uz Līču skolas pusi, pie Ramatas Lielezera. Vaļasprieks ir arī adīšana, tuvinieku iepriecināšana ar gardu ēdienu. Tādējādi ne tikai profesionālā ziņā Svetlana ir atbalsts līdzcilvēkiem, arī, nododoties vaļaspriekiem, tā augļus bauda ģimene un draugi. “Prieks, ka cilvēki arvien vairāk apzinās, cik daudz var sev palīdzēt, regulāri izkustoties. Arī Ramatā redzu, ka ir daudz nūjotāju, riteņbraucēju. Un svarīgi atcerēties, ka reizēm parunāšanās arī ir lieliska pretsāpju tablete.”
Jautāta, kas viņai ir lepošanās vērts, Svetlana pateicas līdzcilvēkiem: “Ramatieši ir ar savu raksturu, bet tas ir labi, cilvēki ir atsaucīgi, ieklausās, ar to arī lepojos.”
