Lasīšanas laiks: 3 min
Šogad Latvijas sabiedrību atkal gaida lielā izšķiršanās – rudenī Saeimas vēlēšanas. Jau sarosījušies bijušie premjeri, ministri, vakcinācijas un Zemes apaļuma noliedzēji, pilīs un būdiņās, pirtīs un laukumos tiek kalti plāni, kādus labumus solīt vēlētājiem, kā šturmēt Saeimas cietoksni, lai nākamos četrus gadus varētu baudīt kārotos labumus. Sarosījušies dažāda kalibra populisti un laimes meklētāji, tiek dibinātas partijas ar skanīgiem nosaukumiem, meklēti domubiedri.
Politologi bažījas, ka Saeimas sastāvs būs vēl sadrumstalotāks. Jau gadiem Latvijas problēma ir mazais biedru skaits politiskajās partijās. Jau 2018. gadā Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālisti veica pētījumus* par biedru skaitu politiskajās partijās Baltijā.
Lietuvas lielākajā partijā ir gandrīz tikpat daudz biedru, cik visās Latvijas partijās kopā, gandrīz 20 000 biedru.
Igaunijā lielākajā partijā ap 15 000 biedru. Latvijas lielākajām partijām biedru skaits ir zem četriem tūkstošiem. Kopumā tikai 1,1% Latvijas iedzīvotāju ir kādas partijas biedri, Lietuvā ap 4,1%, Igaunijā 4,3%. Rietumeiropā partijās iestājušies aptuveni 5-11% iedzīvotāju.
Viļņas Universitātes asociētais profesors M.Jastramskis uzskata, ka lielais biedru skaits partijās nozīmē ciešākas attiecības starp politiķiem un sabiedrību. Viņaprāt, galvenais iemesls zemajai dalībai politiskajās partijās Latvijā ir tas, ka partijas dibināšanai nepieciešami tikai 200 biedri. Bieži vien tās ir tikai savtīgu interešu grupas. Lietuvā šis slieksnis ir palielināts līdz 2000 biedriem. Latvijā tikai daži politiķi šo uzskata par problēmu. Piemēram, Arvils Ašeradens vairākkārt izteicies, ka partijas ir mazas un koalīcijā grūti par kaut ko vienoties.
Atcerēsimies pagājušā gadsimta trīsdesmitos gadus un K.Ulmaņa apvērsumu. Lai arī tobrīd Eiropā bija tāda tendence, var saprast Ulmaņa rīcību, jo sīko partiju kašķi ļoti apgrūtināja Saeimas darbu. Šobrīd mēs turpinām kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.
Politiķi ir ļoti labi pielāgojušies šai kārtībai un neko mainīt negrasās. Viņi labi apzinās, ka biedru skaitam palielinoties, viņi konkurenci var arī neizturēt.
“Tas vēsturiski ir bijis, un man liekas, ka te neko mainīt nevar” tā Nacionālās apvienības valdes priekšsēdētājs Raivis Dzintars.
Politoloģe Iveta Kažoka uzskata, ka cilvēki neuzticas partijām, tāpēc tajās nestājas, taču, par spīti neuzticībai partijām, ap 10-15% iedzīvotāju labprāt partijām pievienotos, taču partijas tam nepievērš uzmanību. Tas tikai pierāda, ka politiķus vairāk interesē personīgie labumi, bet valsts nākotne tiem ir mazsvarīga. Ir acīmredzami, ka politisko partiju vājums kavē valsts attīstību, ir lielāki korupcijas un atpalicības riski. Jau spēcīgi atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas, par rietumvalstīm nemaz nerunājot.
Galu galā tas ir arī valsts drošības jautājums.
Tādēļ būtu nepieciešams Saeimā sākt diskusiju par biedru skaita palielināšanu šādos gadījumos: – partija varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās, ja tajā ir vismaz 1000 biedru; – partiju apvienība varētu kandidēt Saeimas vēlēšanās, ja katrā partijā ir vismaz 500 biedru. Tie varētu būt sākuma skaitļi, vēlāk tos varētu palielināt. Pēc pašreizējā biedru skaita partijās uz iekļūšanu Saeimā varētu kandidēt trīs, augstākais četras partijas, kas būtu samērīgs skaits normālam darbam.
Gribētos sagaidīt lielāku spiedienu uz politiķiem no sabiedriskajām organizācijām šīs diskusijas rosināšanā, jo pēdējā laikā aizvien biežāk par šo problēmu izsakās dažādi politikas vērotāji un dažādu diskusiju dalībnieki.
Nerisinot šo jautājumu, mēs riskējam būt mūžīgi dažādu rādītāju tabulās pašā apakšā. Par tuvošanos Ziemeļvalstu modelim, kas it kā ir mūsu mērķis, (?) varam pat nesapņot. Kad beidzot politiķi, arī Valsts prezidents, sadūšosies sākt par to runāt?
