Lasīšanas laiks: 5 min
Šodien ir 25.marts – komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, par ko visā Latvijā atgādina melnās lentas pie karogiem. Izsūtīto radinieki, cilvēki, kas piedzīvojuši izsūtīšanu un atgriezušies mājās, kā arī pārējie iedzīvotāji piemin baigos notikumus, tajos cietušos tautiešus un viņu sūros likteņus.
Ar tajā laikā piedzīvoto dalās Daina Margrieta Krēpause, kādreizējā Valmieras politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja. Savu stāstu viņa uzsāk ar vārdiem: “Esmu uzaugusi bagātās mājās, Mēru pagasta “Jaunlazdiņos”. Mums bija 80 hektāru zemes, 12 govis, 4 zirgi. Dzīvojām visas paaudzes kopā, mājas piederēja manam vectēvam, kuru mēs saucām par grospapu.”
Ar visiem ikdienas sīkumiem un lietām viņa nedalās un praktiski uzreiz sāk stāstīt par tēva izsūtīšanu uz Sibīriju: “1947. gadā arestēja tēvu, aizsūtīja uz Noriļsku. Pirms tam es ar tēvu satikos, biju Stabu ielā, aiznesu tēvam paciņu. Tēvs mani gribēja satikt, jo zināja, ka nākamajā dienā viņus sūtīs prom no Latvijas. Mamma nevarēja braukt, tas bija siena laiks un tāpēc man bija jābrauc ar to paciņu. Tajā laikā man bija divpadsmit gadu.
Man dūšas pietika būt Stabu ielā, kopā ar čekistiem.
Tēvs Noriļskā bija līdz pat 1956. gadam, kad viņu atsūtīja, pie mums, pie ģimenes uz Tomskas apgabala, Zirjanskas rajona “Čerdratiem”. Tēvu mājās uz Latviju nelaida ātrāk par 1960. gadu. Viņam bija tā sauktie “pieci gadi” pēc soda izciešanas jādzīvo ārpus Latvijas. Viņš “Čerdratos” palika gandrīz viens. Mamma, mēs, meitas pamazām atbraucām uz Latviju. Es atbraucu kopā ar vīra ģimeni un vēlāk pie manis atbrauca māsa.”
Par dzīvošanu Sibīrijā Daina stāsta “Pirmie trīs gadi tur bija briesmīgi, kā izdzīvojām – nepateikšu. Nebija ne maizes, ne kartupeļu, bet kaut kā jau dzīvi palikām. Ēdām mežrozīšu paauglīšus, pavasarī bija balandas un meža putnu olas, meža lociņi, taigas lakši. Tā mēs tur dzīvojām. Mēs ar māsu bijām mazas vēl, man bija 13 gadi, māsai 9. Aizbraukušas uz Sibīriju, ar māsu šuvām krievietēm aizkarus, tagad gan atceroties ir mazliet neērti, diezgan pavirši tos aizkarus nošuvām. Bet ko gan tādi bērni daudz var nošūt? Kaut kā pogcaurumu tehnikā jau sašuvām un krievietes mums tomēr ar kartupeļu spaini samaksāja. Sibīrijā kā jau Sibīrijā – tur jau ziemā nebija ne piena, ne olu. Govis turēja ārā, tās no rīta piecēlās, nopurināja sniegu. Tad nāca saimniece, aizdzina uz ālinģi padzerties. Nu kā tad tur varēja būt piens? Piena nebija. Ar viņu kopšanu govis to pienu nedeva.
Mēs aiz sevis Sibīrijā atstājām labi koptu laukus ar ļoti labām ražām.
Tajā laikā 30 centneri no hektāra bija laba raža.”
Daina pati atzīst, ka viegli nebija – bija grūti, pat ļoti grūti taču latvieši ir sīksta tauta un centās atrast izeju no visām situācijām. Arī krieviem pašiem tajā laikā nebija viegli. “Agrā pavasarī ar stikla gabaliņu sākām kasīt no dzīviem, augošiem bērziem grebstus. Sausos bērzus lauzām, kas bija nosaluši, un vilkām uz mājām par kurināmo. Mamma mums ar māsu lika katru dienu atnest divas pauniņas ar sausiem bērziem. Līdz ar to mēs arī bijām vienīgie no latviešiem, kam ziemai sākoties, bija sausa malka. Nabadzīga tur bija drausmīga, to jau parādīja tas, kad mums uz barakām atbrauca pakaļ ar novājinātiem vēršiem, par kuriem latviešu zemnieki varēja brīnīties un šausmināties – viņiem nebija nekāda iejūga, vien tāda no dēļu gabaliem sataisīta redele saku vietā. Pleci tiem vēršiem bija noberzti, tajos dzīvoja mušas un to kāpuri. Pēc kara jau nebija arī zirgu.
Vietējiem, kas Tomskas apgabalā dzīvoja, nebija apģērba, viņi bija daudz reizes noplīsušāki par mums.
Ja mēs vēl aizbraucām ar apaviem, tad tur nebija ne apavu, ne drēbju. Apavu vietā bija lielas gumijas galošas un brezenta stulmi, jo savādāk pa dubļiem izbrist nevarēja, ceļu nebija. Satiksme lielākoties notika pa upi.”
Par skolu Sibīrijā Daina Margrieta Krēpause stāsta:
“Man tā Sibīrija nebija tik smaga kā pārējiem, jo es gāju skolā.
Katrā klasē bija vismaz 4-6 latvieši, kuri izcēlās ar labām sekmēm mācībās. Krievu bērni ar mums ļoti draudzējās. No sveķiem tecinājām to, ko tagad sauc par košļājamo gumiju. Tur bija sava tehnoloģija – skārda bundžiņā bija ciedru sveķi. Tie bija jāuzvāra, aukstā ūdenī jāielej un varēja sākt to zelēt. Tā mēs arī darījām, un tā mēs augām. Mums uzcēla jaunu skolu, un mēs bijām pirmais šīs skolas izlaidums. To, ka šai skolā iegūtās zināšanas bija tādas pamatīgas, apliecina tas, ka atbraukusi uz Latviju, es iestājos Pārtikas un rūpniecības tehnikumā, turklāt latviešu plūsmā, kaut gan man nebija Latvijas izglītības. Tikai tik, cik Mēru skolā sešas klases.”
Tajā laikā bija izplatītas daudz un dažādas slimības un par to Dainai ir stāstāms skaudrs stāsts. Tagad jau neesot neko vieglāk kā tolaik. “Medicīnas jau nekādas nebija, tiesa gan, bija norīkota viena sieviete, kas mums dalīja hinīnu – rūgtas, dzeltenas tabletes, kuras bija jādzer pret malāriju. Es biju vienīgā no sādžas, kas šo malāriju arī izslimoja – sākās lēkme.
Taisni brīnums, ka paliku starp dzīvajiem – droši vien mammas lūgšanas palīdzēja.
Hinīns jau būtu palīdzējis nesaslimt ar malāriju, bet, tā kā zāles bija jādzer piespiedu kārtā, latvieši tās krāja sērkociņu kastītēs un nedzēra. Kad paliku slima ar malāriju, tad es ar to hinīnu arī izārstējos. Malārijas izslimošanas sekas, es domāju, atstāja iespaidu visai dzīvei, bet nu, vēl dzīvoju.
Pirms trīs nedēļām man tika veikta gūžas operācija. Atguvusies vēl neesmu. Man ir ieskaitīti 63 darba gadi, un 27 gadus nostrādāju politiski represēto biedrībā. Tas sanāk, esmu nostrādājusi 90 gadus un mana pensija ir 300 eiro. Tagad, kad pēc operācijas ir nepieciešams pirkt medikamentus, varēju nopirkt tikai pusi no ārsta izrakstītajiem medikamentiem. Skaidri apzinos, ka otru pusi nevarēšu nopirkt, jo medikamenti ir ļoti dārgi. Pēc operācijas būtu nepieciešami gan medikamenti, gan labs uzturs, bet to es nevaru atļauties.”
Mūsdienu jauniešiem Daina Margrieta Krēpause vēl vairāk izturības, vairāk pieticības un ticību saviem spēkiem.
