Lasīšanas laiks: 9 min
Ar siltu laikapstākļu iestāšanos aktuāla kļuvusi medus ievākšana. Bišu pasaule ir kaut kas, ko ne kurš katrs var izprast. Tam nepieciešama pamatīga iedziļināšanās un pacietība. Nelielu ieskatu biškopībā mums devis Mārtiņš Rags. Viņš dzimis Valmierā, audzis Burtniekos “Krītiņos” un ar biškopību nodarbojas jau teju 8 gadus.
Pastāsti par savām saknēm biškopībā.
Kādreiz man mājās bija viens strops no tēva, taču man neļāva pie bitēm iet un darboties, bet es gribēju iemācīties. Reiz es strādāju kādā saimniecībā un prasīju vai varēšu nopirkt vienu bišu saimi. Viņi atteica, jo neuzskatīja, ka varu būt bitenieks, un tad tās lietas paslīdēja. Vecāki nomira, izdomāju pamēģināt, tādēļ uzsāku savas gaitas biškopībā. Es iespītējos un nopirku pirmo būrī. Naktī aizbraucu aiz Valkas pie Igaunijas robežas tam pakaļ. Tad pēc laika Alojā nopirku vēl divas saimītes. Sākumā daudz nezināju. Ļoti paveicās ar vienu biškopi, kuram bija Whatsapp, jo pārsvarā biškopji ir vecāka gada gājuma cilvēki, kas sociālos medijus neizmanto. Tad es viņam sūtīju visu: es nezināju kā izskatās māte, kā peri, peru sākums, viss tas, kas apkārt notiek. Es aizsūtu bildi un viņš visu precīzi pastāsta – forši! Sāku ar mazumiņu un tirgoju medu. Draugi teica, ka labs medus un turpināju tālāk.
Kā tu iemācījies nodarboties ar bitēm un kā vispār apgūt nepieciešamās zināšanas biškopībā?
Kad tēvs aizgāja, tad to vienu saimīti arī centos uzturēt, bet man nebija nekādu pamatu, nebija tajā brīdī arī kam rakstīt. Es izdomāju, ka nosiltināšu to stropu, jo ziemā taču auksts. Biju iedomājies, ka jābūt silti, tādēļ sakrāmēju putuplastus, aizmirstot, ka bitēm arī jāelpo. Tāpat arī nezināju par ērcēm. Tā viena saimīte aizgāja bojā, bet no kļūdām mācās. Bet tas mācīšanās process katram citādāks. Ir grāmatas, kas kādam palīdz, bet vairāk, manuprāt, jāmeklē cilvēki, kas paši nodarbojas ar bitēm. Šobrīd pats apmācu trīs jaunos biteniekus, nododu savas zināšanas tālāk. Vēljoprojām pats arī uzturu kontaktus ar citiem biteniekiem no Alojas un Burtniekiem, tādējādi kopīgi izzinot bišu pasauli. Vakarā uzzvanu un paprasu par sev interesējošām lietām. Vēl man ļoti palīdzēja Youtube, kur ar stundām skatījos video par bitēm. Paskatos video un eju ārā, meklēju, kā atkārtot to, ko esmu redzējis. Mācīšanās laikā esmu veidojis pierakstus, kur piefiksēju datumus ar izdarītajiem darbiem, informāciju par saimēm – cik lielas, cik veca māte – kad esmu sviedis medu u.c.
Tu ieminējies par bišu pārvēšanu. Varbūt vari pastāstīt kā šis process notiek?
Alojā pārvešana bija liels piedzīvojums. Onkulīts gados sacīja, ka šis ir pēdējais gads un pārdod visas savas bites ar visiem stropiem. Tad mēs ar vienu draugu braucām tām pakaļ visu vasaru. Astoņos vakarā bijām pie onkulīša. Vakars nāk, bites jau lēnām lido mājās. Sakrāmē vienu stropu divās kastēs – sanāk divas saimītes. Gaidi līdz desmitiem vakarā, kad viņas visas salido iekšā un kasti aiztaisa ciet. Tad spietu kastes sakrāmē mašīnā. Pārsvarā universālī varēja sakrāmēt kādas sešas saimes. Protams, kāda bite izlidoja ārā, kāda arī sakoda – bijuši arī tādi piedzīvojumi. Vedu vakarā mājās. Tad tajās vietās, kur tās bites tev būs un strops stāvēs, pirms stropa noliec to kasti un atver vāļā skreju. Viņām ir tā – kur viņas izlido ārā, tur viņām ir tas punkts, kur atgriezties. Tad pusdienas laikā, kad viņas kaut kādā darbībā, saliec iekšā bišu stropā.
Tas izklausās sarežģīti.
Nē, ja tu tajā iedziļinies, tad nē! Tā ir cita pasaule, kas jāiepazīst. Bitēm pilnīgi viss ir pakārtots hierarhijā. Tas ir apbrīnojami. Trans, tas bērns, piedzimst, viņam jāpalīdz un jāiztīra citi rāmīši. Viņš kādu mēnesi drīkst tikai ap stropu lidināties, bet tālāk nekur. Jau piedzimstot, katrai bitei ir savs uzdevums, piemēram, sargs. Katrs strops ar kaut ko atšķirsies. Darbības būs vienādas, bet atšķirsies vairums, lielums, arī māšu vecums. Jo māte vecāka, jo mazāk dēj olas un taisa perus. Jo jaunāka māte, jo attīstītāks un ražīgāks strops. Tāpat arī bites spēj pašas sevi aizsargāt no dažādiem kaitēkļiem, piemēram, pelēm. Ja bites ir pamodušās un pele ieskrien stropā, tad bites sadzeļ viņu un uztaisa par mūmiju. Tādā veidā tās peles arī nepūst, un pavasara tīrīšanas laikā bites viņas izvelk pa daļām ārā. Ja irsis ir tāds varens, tad bites sagaida, kad viņš ielidos stropā, aplido apkārt ap irsi un nodedzina viņu. Tādēļ vien ir interesanti.
Cik maksā viena saime?
Šogad, sakarā ar inflāciju, jauns strops maksā aptuveni 120 eiro. Bišu saimēm cena atkarīga no rāmīšu skaita. Vidējā cena ir 10 eiro par rāmīti. Pārsvarā stropā ir 8 rāmīši, tātad kopā sanāk ap 200 eiro. Tas inventārs gan prasīs vairāk līdzekļu, sevišķi jauniesācējiem. Veco laiku sviedi var nopirkt pa kādiem 100 eiro, atvākojamie piederumi nopērkami pa aptuveni 15 eiro. Tukšos rāmīšus var atrast Facebook vai citur internetā.
Vai pats ar var kaut ko uztaisīt?
Jā, bet vajag pietiekoši inventāru un tad pats var uztaisīt jaunus stropus. Tas arī nākošgad ir plānā: sniegt projektu, lai iegūtu nepieciešamo stropu izveidei. Es vēl šaubos vai salabot mājas jumtu vai būvēt stropus, bet tie pietrūkst – nav kas taisa. Tie, kas taisa, negrib oficiāli, tāpēc es to domāju pats taisīt, jo ir pieprasījums.
Cik daudz bišu saimju tev ir?
Šobrīd ir 35, bet agrāk bija pie 70. Laikapstākļu un citu iemeslu dēļ nedaudz pasliktinājās situācija. Taču teju katru dienu var radīt jaunu saimīti un tad viņas var attīstīt. No vienas saimes var sataisīt 3 līdz 4 saimēm, kuras sauc par atdaleņiem. Bites dzīvo mājā, sāk nest medu, viņas izdomā, ka stropā nav vietas, bet ģimenei jābūt, tādēļ piedzimst mātes. Dabiskā procesā jaunā māte izkaujas ar veco māti, lai noskaidrotu kura būs spēcīgāka. Bet pārsvarā ir tā, ka vecā māte apkopo savas vecās bites un meklē jaunas mājas. Kā es šobrīd daru – sagaidu to procesu, ielieku divus neaizvākotus perus un vienu aizvākotu, bet kādā no tiem jābūt māšu kannām ar visām bitēm. Tad es vedu prom no stropa kādus 4km attālumā jaunā, atsevišķā stropā. Viņas nelido prom, jo viņas jau tā ir apmaldījušās, un tad viņas gaida, kad jaunā māte piedzims, un sākas jaunas saimes radīšana. Tā mākslīgi var kontrolēt saimju rašanos un nepieļaut spietošanu.
Kas apdraud bites?
Uzbrukumi – tas ir mazākais kaitējums. Vislielākie kaitēkļi bitēm ir peles, caunas un bišu ērces. Ērces sūc asinis un tiek peros iekšā, iznīcinot tos. Lai cīnītos pret ērcēm, tiek izmantota inde – plāksnītes uz stropa sienām, kur ērcītēm noberžoties, viņas nomirst. Caunas, kur stropi pļavās, sagrauž visu. Peles iemitinās un taisa troksni, traucējot bitēm, kuras no skaņas kustās vairāk, tādējādi patērējot daudz vairāk enerģiju. Un tai laupīšanai ir jāsagatavojas īpaši, lai to novērstu. Kad sāk bites ieziemot, piebaro bites ar sīrupu, saliek zāles pret ērcēm, samazina stropa apakšējo daļu. Skrejas uztaisa mazākas, tad tā laupīšana var notikt ne tik bieži. Ja tā saimīte ir maziņa, tad viņi nevar ielauzties pie otras. Tas viss ir jākontrolē. Ja viņiem ir pietiekami daudz pārtika, tad viņi īsti nelaupa. Ir šķirnes, kas ir agresīvākas. Arī man viena tāda ir. Ja es aizeju pie viņām, tad viņas seko man līdz mājai un pat kaimiņam iekož. Viņas laupa principa pēc. Viņiem māte jau pati par sevi ir agresīva. Nesen novēroju, ka kamene lidinājās garām un tās bites pilnīgi kā raķetes virsū tai kamenei un ar sitieniem dauzīja viņu, līdz aizlaidās.
Kas ietekmē medus garšu un daudzumu?
Garšu ietekmē stropu lokācija. Daudzums atšķiras no tā, kas tuvumā; šobrīd aktuālākais ir rapsis. Man ir paveicies, ka man ir stropi gan izcirtumā, gan tuvu mājām. Var novērot neredzētus oranžus putekšņus. Medu ievācu no vairākām vietām. No izcirtuma, no pļavas, pie mājas, kur liepas, un to visu sajaucot rodas dažādu ziedu medus.
Vai var teikt, ka neviens medus nekad negaršos vienādi?
Tā garša katru gadu atšķiras, vismaz man. Katru gadu zied kaut kas ātrāk, kaut kas vēlāk. Pagājušā gadā bija vairāk lietus un tad bites īsti to ābeli nepaspēja ievākt. Protams, šogad šajā sausumā arī kaut kas nezied, kas ziedēja pagājušā gadā, bet bites var pilnvērtīgi strādāt no rīta līdz vakaram. Vēl kas svarīgi, lai bitēm būtu ūdens blakus. Tādēļ es pa laukiem skatos, lai blakus ir kaut kāds grāvis, pieteka, dīķis… Viņas ļoti patērē ūdeni.
Kāda ir tava ikdiena kā biteniekam?
Ziemas laikā jāsagatavo rāmīši, jāievasko šūnas, jāpaskatās auklas, naglas… Tev jābūt visam rezervē, sevišķi rāmīšiem. Šobrīd ir spietu laiks, tādēļ es reizi nedēļā izeju apgaitās. Apskatos cik medus ienests, vai nav vilktas māšu kannas, vai kādā ķertuvē nav kaimiņu spiets ielidojis. Apgaitā man pie viena stropa aiziet aptuveni no 15 līdz 20 minūtēm, pētot kādi peri ir, kāda attīstība. Negribās nevienu biti saspiest, tāpēc visu dari lēni un uzmanīgi. Tas attīsta nervu sistēmu. Pie bitēm ejot, katra kļūda būs dūriens. Tu kļūsti citādāks – tev parādās interese un tu novērsies no apkārtējā, aizmirstot par raizēm.
Var redzēt, ka esi ar sirdi un dvēseli tajā. Iepriekš runāji par Eiropas projektu – vai vari pastāstīt par to vairāk?
Es pagājušā gadā izlēmu iesaistīties jaunā lauksaimnieka Eiropas projektā, kur pa brīnumam arī iekļuvu. Man piešķīra 15 tūkstošus eiro, pa kuriem iegādāties jaunu inventāru. Ja agrāk es sviedu medu ar roku, tad tagad man ir iekārta uz elektrību, kur savas pūles nav jāpieliek. Tam vēl papildus ir sūknis un filtrācijas sistēma. Viss notiek nenormāli ātri. Ir atvākojamais galds, kur ērti strādāt. Ja agrāk to darījām divatā, tad tagad to varu brīvi darīt viens. Līdz šim pa projekta naudu esmu iegādājies lielo medus sviedi, medus kausēšanas iekārtu, lai iegūtu vasku, atvākojamo galdu, sildītāju, medus ledusskapi, kurā var ielikt 20l medus kannu un noregulēt temperatūru, lai nepazaudētu medus vērtību. Konteiners kā noliktava vēl drīz būs. Turklāt, pateicoties projektam, varēšu paplašināt produktu klāstu. Ja pagājušā gadā pārdevu tikai medu, tad šogad apsveru domu arī par bišu maizes un ziedputekšņu bumbiņu pārdošanu.
Runājot par produktiem, esmu dzirdējusi par tavu medus skapi, kas liekas kā superīga ideja. Cilvēki braucot garām var paņemt medu un atstāt naudiņu.
Man liekas, ka, veidojot šo skapi, esmu iedvesmojies no ārzemēm. Vācijā esmu manījis šādu praksi. Tas ir ļoti komfortabli. Cilvēkiem noteikti šķiet, ka tas ir kaut kas jauns, tādēļ pavelkas uz to. Šobrīd tas nav tik izplatīts pārdošanas veids. Tas ir forši, ka var uzticēties cilvēkiem, un tas pierāda, cik tomēr godīgi mēs esam.
Vai tiešām var uzticēties? Nav bijuši centieni tevi apkrāpt?
Var uzticēties! Ir bijis, ka pat vairāk naudiņu atstāj. Ir pat cilvēki, kas zvana vai iebrauc mājas pagalmā, lai noskaidrotu, kā šis pārdošanas veids strādā. Tad es stāstu, ka tā ir pašapkalpošanās, un cilvēki ir izbrīnīti. Cits apstājās, paņem medu un pazvana pārprasīt vai viss ir kārtībā. Tagad ir doma vēl vienu medu skapi uztaisīt arī Rīgā, bet tas, ja visam pietiks laika. Šobrīd jādomā par straujāku attīstību un lielāku ražošanu.
Kur atrodas tavs medus skapis?
Aptuveni 15km attālumā no Valmieras, braucot Mazsalacas virzienā. Īguma krustā nogriežas uz Burtniekiem un tur pat pēc nepilna kilometra kreisajā pusē atrodas manas mājas “Krītiņi” iebrauktuve, kur arī pašapkalpošanās skapis ir novietots (https://goo.gl/maps/nbRuZP84U3xjBXQS8).
