Lasīšanas laiks: 8 min
Pastāsti, kā aizsākās Tava aizraušanās ar fotogrāfiju un cik ilgi Tu jau to dari?
Mani motivēja to visu darīt un attīstīt fotogrāfs Mārtiņš Plūme. Man patika viņa darbi, tas kā viņš strādā, tas likās aizraujoši. Līdz ar to, tas viss iesākās pavisam vienkārši, aiz patikas fotografēt, un, jo vairāk es to darīju, jo vairāk tas man iepatikās un ieinteresēja. Atceros savu pirmo kameru, ko iegādājos, protams, visvienkāršākā kamera, neprofesionālā, bet, jo ilgāk strādāju, caurām dienām, mēnešiem, apgūstot visu pašmācības ceļā, trenējoties, parādījās arī pirmie piedāvājumi, haltūriņas – krājās pieredze. Man šķiet, ka manas pirmās kāzas, ko fotografēju, bija jau 2008. gadā. Es gan precīzi neatceros gadu, kad tieši tas aizsākās…
Kāzu fotografēšana ir arī Tavs šī brīža profesionālais lauciņš?
Jā, taču, es bildēju arī sportu, glamūru, bērnu fotosesijas.
Kāzu fotogrāfija, manuprāt, ir visu fotogrāfiju kopsavilkums,
jo kāzās apstākļi var strauji mainīties – gaisma, laikapstākļi, it viss. Tāpēc arī jābūt gatavam uz visu, arī tehniski, lai varētu iemūžināt mirkļus jebkuros apstākļos, piemēram, bildējot tumsā, sveču gaismā, kad notiek mičošana. Lai bilde būtu skaista un izdevusies, ar parasto kameru visticamāk neizdosies noķert labu kadru.
Kur Tu smelies iedvesmu kāzu fotosesijām?
Es bieži skatos Amerikas profesionālu pasniedzēju lekcijas. Nesen biju arī Zviedrijā kursos, kas tieši bija saistīti ar kāzu tematiku, kāzu fotogrāfiju – fotogrāfi ne tikai rādīja savus darbus, tehniku un dalījās pieredzē par savu tehnisko darba stilu, bet arī stāstīja, kā strādāt ar cilvēkiem, kā apstrādāt bildes, kā runāt ar cilvēkiem. Tik daudz zināšanu, kas jāapgūst, jāiemācās pielietot.
Komunikācija ar cilvēkiem ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām, lai cilvēks atbrīvotos kameras priekšā un justos ērti.
Kādā pasākumu organizēšanas mājaslapā tiec dēvēts kā jautrākais kāzu fotogrāfs. Vai Tu sevi tā raksturotu un kāds ir Tavs darba stils?
Man patīk jautrība un nepatīk nīkulība. Es atceros kādas kāzas, kur kāzu vadītāja bija ļoti garlaicīga, viesi ārkārtīgi garlaikojās. Toreiz ar vadītājas atļauju uz brīdi pārņēmu situāciju ar fotografēšanās aktivitātēm – uzņēmos iniciatīvu, jo sapratu, ka kāzas ar tādu noskaņu neizdosies. Sabildēju visiem kāzu viesiem kolosālas bildes, laiks bija ideāls – gaismas, saulriets – visiem tā patika! Publika pilnībā pārvērtās. Tas noteikti ir gadījies vairākās kāzās, bet spilgti atmiņā palikušas tieši šīs. Reizēm arī fotogrāfam nākas ņemt situāciju savās rokās.
Bet, jāatzīst, ka jaunie pāri kāzās mēdz bieži pieļaut līdzīgas kļūdas. Tāpēc pirms kāzām veicu regulāras konsultācijas. Sākotnēji izzinu vēlmes, pastāstu par savu līdzšinējo pieredzi, dalos ar ieteikumiem no savas puses, kas būtu labi, kas ne tik ļoti – ne tikai saistībā ar fotografēšanos. Piemēram, zinot grupas izvēli, reizēm pat varu ieteikt, ka vakara vadītājs nemaz nav nepieciešams. Esmu bijis vairāk nekā 100 kāzās, pieredze ir liela!
Varbūt vari pastāstīt par kādu kuriozu no kāzām, kurš spilgti palicis atmiņā?
Īstenībā tādu ir daudz, bet vienreiz gadījās, ka līgavainis aizbēga! Parasti visi par bēgošajām līgavām runā (smejas). Protams neaizbēga uz ilgu laiku – atgriezās.
Atceros, ka tajās kāzās bija tikai līgava, līgavainis un vedēji. Viņi apprecējās, izgāja ārā un uzreiz iekšā devās vedēji laulāties. Tā kā līgavai uzvārds mainījās – par liecinieku pārtapu es. Toreiz sanāca tā, ka es biju gan kā fotogrāfs, gan kā liecinieks. Vēl joprojām satiekoties smejamies: “Re, kur mans vedējtēvs!” Es savukārt atbildu: “Drīzāk jau vedējmāte!” (smejas). Tas ir viens no spilgtākajiem kurioziem, ko atceros!
Kas ir tie pamatprincipi, no fotogrāfa skatījuma, lai foto izdotos?
Sievietēm, pirmkārt, meikaps, frizūra.
Nevar sieviete atnākt bez meikapa un teikt: “Tu taču proti apstrādāt bildes fotošopā” – tas nestrādās nekad un nekur!
Vīriešiem, protams, viss ir vienkāršāk… Galvenais brīvi justies, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es braucu pie līgavām jau uz to brīdi, kad viņas gatavojās. Tas ir brīdis, kad man ir iespēja ar līgavu izrunāties, izprast viņu, saprast viņas vēlmes. Līgava jau mani ir izvēlējusies kā fotogrāfu, jo zina manu stilu, bet man svarīgi uzzināt par jauno pāri pēc iespējas vairāk, lai fotosesija būtu personīgāka. Kā, piemēram, izzinu, ar ko viņi nodarbojas, kas viņiem kopējs, negaidīti saprotam, ka līgavainis ir autobraucējs – es uzreiz vedējtēvam saku, lai iet pēc ķiveres, formas un aiziet! Manuprāt, fotosesijā jābūt kaut kam saistītam ar viņu kopējo dzīvi, hobijiem, jo nav noslēpums, ka jebkurš hobijs ir iesakņojies ģimenē. Kā, piemēram, es spēlēju golfu, zinu, ka brīvdienās ar bērniem to vien darīsim!
Protams, mēģinu ar līgavām sazvanīties arī pirms lielās dienas, taču, lai viņi abi justos brīvāk kāzu dienā, man ar jauno pāri īsi pirms tam vēl ir jāpastrādā. Sākumā katram privātā bildēšanās, pēc kuras jau viss pavisam vienkārši un rit savu gaitu. Ir bijuši vīrieši, kuriem ļoti nepatīk fotografēties, bet pēc manas fotosesijas viņiem iepatīkas. Daudzi jau nezina un neizprot, cik tas ir vienkārši, ka galvenais ir šī atbrīvotības sajūta. Viņiem šķiet, ka nez kas būs jādara, stādīs viņus pozās, ilgi būs jāstāv utt.- nē!
Man patīk brīvība kameras priekšā,
ja cilvēks jūtas brīvi, seja uzreiz ir atbrīvota un man ir vieglāk noķert skaistus kadrus.
Kā Tu pats jūties otrpus kameras?
Ļoti labi. Agrāk bija problēmas, bet tagad ļoti labi. Pašam fotosesija ir bijusi. Sapratu, cik tas īstenībā ir… ai! Bildējot, esi aiz kameras, saki cilvēkiem, ko darīt un visbiežāk viņiem liekas, ka fotogrāfs tādas muļķīgas lietas liek darīt, bet to es, protams, daru, lai atraisītu cilvēkus, jo viņi paši jau neērti jūtas kameras priekšā. Arī man pirmajās reizēs kameras priekšā bija līdzīgi, bet kā jau iepriekš minēju, jo brīvāk jutīsies, jo vairāk ākstīsies, jo labākas un dabīgākas bildes sanāks.
Nevienam nepatīk mākslīgais smaids – paskaties spogulī, pasmaidi, nepatīk.
Vai Tu esi arī savas ģimenes fotogrāfs, kurš iemūžina skaistākos mirkļus kopējam bilžu albumam?
Ne vienmēr, mēs mēģinām visu laiku kaut ko pamainīt. Bieži, kad vajag kādu notikumu aši sabildēt, piezvanu savam studentam, fotogrāfam Robertam Āboltiņam, lai izpalīdz. Šobrīd arī sagaidīts ģimenes pieaugums – punča fotosesija jau mums bija, bet nākamā mums plānojas ar mazuli. Skatīšos, pie kura fotogrāfa bildēsimies. Valmierā jau mēs visi fotogrāfi esam draugi, viens otru pazīstam, kad sanākam kopā, sabildējam viens otru.
Vai seko līdzi arī citiem Latvijas fotogrāfiem un vai ir kāds, par kuru īpaši vari atzinīgi izteikties?
Jā, es visu laiku sekoju līdzi jaunākajām tendencēm fotogrāfijas nišā. Nesen iestājos Latvijas Kāzu Fotogrāfu asociācijā, kur tikko kā viņu rīkotajā konkursā, atskatoties uz 2017.gada kāzu skaistākajiem foto mirkļiem, arī ieguvu godpilno pirmo vietu kategorijā “Humors” (skatīt bildi zemāk).
Foto: Raivo Sarelainens
Patiesībā, visi tie fotogrāfi, kuri ir uzņemti Latvijas Kāzu fotogrāfu asociācijā, un tādu ir diezgan daudz, ir tiešām ļoti labi. Atšķirīgais ir tas, ka katram ir savs stiliņš, līdz ar to cilvēkiem pašiem ir jāizvērtē, kurš stils katram šķiet tuvāks. Līgava nevar piezvanīt un teikt, ka man, lūdzu, vajadzētu šāda stila bildes, ja manu bilžu stils ir pavisam krasi atšķirīgs. Katram ir savs skatījums.
Tu ne tikai fotografē kāzu fotosesijas, bet Tev ir arī pašam sava fotostudija. Tāpat līdz šim esi piedalījies dažādos projektos. Vai vari pastāstīt par savu interesantāko vai sarežģītāko fotoprojektu?
Sarežģītākais? Ar Aivi Megri kopā izdomājām izveidot ko interesantu, neordināru un to bildējām tieši studijā. Uzaicinājām vienu puisi, modeli, salīmējām studijā rudens lapas pie sienām un vēl dažnedažādas dekorācijas. Kopā darbojāmies pie projekta kādi 6 cilvēki – vizāžists, frizieris utt. Visu dienu strādājām, pilnīgi visa studija bija netīra (smejas)!
Īstenībā jau katrā sesijā, katrā kāzu fotosesijā, katrā fotoprojektā top kaut kas tāds neparedzēts, vai izdomājam darīt ko traku! Tomēr jāatzīst, ka šis laikam bija viens no tādiem trakākajiem projektiem, kuru realizējām.
Kādas ir Tavas aizraušanās ārpus darba? Jau minēji, ka esi iecienījis spēlēt golfu.
Golfs vai ceļošana. Līdz ar ģimenes pieaugumu ceļošana uz kādu brīdi atkrīt. Bet noteikti golfs ir tas, kuru spēlējot varu atslēgties no visa. Ja pirms dažiem gadiem domāju, ka tas ir pensionāru sporta veids, tad šobrīd noteikti vairs nē – tas noņem stresu, atbrīvo. Svaigs gaiss, daba, putniņi čivina, saulīte spīd, saulriets, saullēkts, ej un spēlē kad gribi! Bet principā, jā, visvairāk laika pavadu fotografējot un strādājot ar bilžu pēcapstrādi.
Ļoti daudz cilvēki domā: “Vai, cik tas ir viegli – safotografē un ir”, bet, nē, tas “melnais” darbs jādara mājās, un tās ir tās garākās darba stundas.
Cik aptuveni ilgu laiku Tev aizņem bilžu rediģēšana?
Tas atkarīgs no tā, kādas bildes. Ja runājam par kāzu bildēm, tad tās mēģinu sagatavot pusotra mēneša, mēneša laikā. Reizēm paspēju ātrāk, taču ar saspringto grafiku un kopējo darba apjomu vasarā tas laiks aptuveni ir tāds – mēnesis, pusotrs. Ja tikai jāapstrādā bildes vienām kāzām, tad tās ir aptuveni divas nedēļas. Citreiz jau tik ilgi strādāts pie datora, ka jāizvēdina galva, nevar jau vairs nosēdēt.
Vasaras periods ir aktuālākais kāzu svinību laiks. Cik ātri vēlams pieteikt fotogrāfu jaunajiem pāriem un kāds ir Tavs noslogojums vasarā?
Gudrākie uz visu nākamo gadu jau paspējuši pieteikties līdz oktobrim, novembrim. Tagad janvārī bija otrs bums, domāju pēdējie vēl aprīlī pieteiksies. Interesanti, ka arvien biežāk kāzas rīko ne tikai nedēļas nogalēs, bet tieši trešdienās, ceturtdienās. Bet par noslogojumu ir tā, ka vasarā esmu vai nu kāzās, vai kādā citā pasākumā kā fotogrāfs, bet visu pārējo laiku strādāju pie datora. Pagājušajā gadā tikai vienu reizi aizbraucu līdz jūrai.
Kādi ir tuvākie plāni, vai ir kāds īpašs projekts, kuru plāno īstenot vai kāda fotosesija, jaunumi fotostudijā?
Pagaidām, nē. Tagad ir tas mierīgais gatavošanās laiks līdz aprīlim, brīdis, kad sagatavoties sezonai – līgavas zvana, raksta, interesējas par kāzu datumiem, interesējas par cenām un citām formalitātēm. Un tad jau atsāksies sezona!
