Lasīšanas laiks: 4 min
13.martā Valmieras integrētajā bibliotēkā Eiropas Komisijas pārstāvniecība Valmierā rīko diskusiju “Pārdomas par vēstures mācībām un nākotnes izaicinājumiem Latvijas jubilejas gadā”. Diskusijā piedalījās EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka, Vidzemes Augstskolas rektors Gatis Krūmiņš un VTU Valmiera valdes priekšsēdētājs un Vidzemes Augstskolas padomnieku konventa priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš. Piedāvājam Gata Krūmiņa viedokli par vēstures mācībām un nākotnes izaicinājumiem.
Mūsdienu Latvijā divi aktuāli jautājumi, kas ietekmē sociāli-politiskos procesus, ir iedzīvotāju skaits un nacionālais sastāvs. Mēs ļoti bieži strīdamies par to, kādai ir jābūt latviešu valodas un citu valodu lomai. Lielas diskusijas izraisīja bēgļu uzņemšanas jautājums. Vēsture liecina, ka Latvija vienmēr bijusi daudznacionāla un multikulturāla zeme, arī pirms savas valsts tapšanas. Ne tikai tagad, bet arī 19. un 20. gadsimta mijā, Rīgā nebija vienas dominējošās tautības. Lai gan latviešu bija vairāk nekā citu tautību iedzīvotāju, taču nevienai no nacionalitātēm nebija absolūts vairākums. Līdzīga situācija bija arī citās lielajās Latvijas pilsētās.
Atšķirībā no mūsdienām, kad mēs komunikācijā lietojam galvenokārt latviešu vai krievu valodu, tolaik katra no lielajām grupām – latvieši, krievi, vācieši, ebreji, poļi, lietuvieši runāja savās valodās un izdeva laikrakstus.
Lai gan Latvijā dažādas tautības ir līdzās dzīvojušas gadsimtiem un kopumā esam bijuši iecietīgi viens pret otru, taču nevar teikt, ka esam vienmēr bijuši bez grēka. Starpkaru periodā sabiedrībā virmoja antisemītisks noskaņojums, kas bija uzsildījis “holokausta pannu”, ienākot Latvijā nacistiem 2.pasaules kara laikā. Diezgan nevērīgi esam izturējušies pret 60 tūkstošiem vācbaltiešu, kuri pameta Latviju pēc Hitlera aicinājuma 1939.gadā. Šī bija ļoti izglītota sabiedrības grupa, kuras intelektuālais potenciāls bija liels zaudējums mūsu valstij.
Pasaulē viena no globālajām problēmām ir pārapdzīvotība. Nav daudz teritoriju, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks, nekā pirms simts gadiem. Latvija ir viena no tām. Mūsu nākotnes izaicinājumi būs lielā mērā saistīti ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Taču šī nav jauna situācija, jo iedzīvotāju skaits pēdējā gadsimta laikā Latvijā ir svārstījies.
1900. gadā Latvijas teritorijā bija 2 miljoni iedzīvotāju, 1914. gadā – 2,5 miljoni, bet 1920. gadā 1,6 miljoni. Līdz 1940.gadam iedzīvotāju skaits atkal pieauga līdz gandrīz 2 miljoniem, pēc 2.pasaules kara tas samazinājās līdz 1,76 miljoniem, pēc tam nemitīgi palielinājās līdz 2,66 miljoniem 1989.gadā. Pašlaik atkal tas noslīdējis nedaudz zem 2 miljoniem.
Modelējot situāciju pēc Somijas piemēra, ja Latvijā nebūtu bijis karš un okupācija, pašlaik mūsu valstī būtu 4 miljoni iedzīvotāju.
Salīdzinot sevi ar kaimiņiem, ir jāņem vērā ģeopolitiskais aspekts un citi apstākļi, kas padara mūsu situāciju atšķirīgu. Mēs reizēm mēģinām kopēt kaimiņus, izvirzām līdzīgas ambīcijas, taču iedzīvotāju skaita dēļ saskaramies ar daudziem šķēršļiem. Iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru Latvijā ir desmit reizes mazāks nekā Vācijā un piecpadsmit reizes mazāks nekā Nīderlandē. Turklāt iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir tikai 60% no Vācijas līmeņa, taču mēs vēlamies uzturēt tikpat blīvu ceļu tīklu, kas nav iespējams, ņemot vērā pieejamos resursus. Līdzīga situācija ir arī citās tautsaimniecības nozarēs.
Salīdzinot Latviju ar Rietumeiropas valstīm, ir jāņem vērā arī tas, ka mūsu iedzīvotājiem ir ļoti maza demokrātiskas sabiedrības pieredze.
Latvijā demokrātija pastāvēja no 1918. – 1934.gadam. Kopš Ulmaņa apvērsuma līdz pat trešajai Atmodai pastāvēja autoritārs un totalitārs režīms, kurā ir izauguši un dzīvojuši lielākā daļa mūsdienu vēlētāju. Līdz ar to demokrātija Latvijā ir ļoti trausla un sagrozīt galvu mūsu iedzīvotājiem ir vieglāk, nekā cilvēkiem valstīs ar senām demokrātijas tradīcijām.
Mainoties varām, pēdējā gadsimta laikā Latvija ekonomikā bijuši dažādi uzsvari. Salīdzinot ar kaimiņiem Skandināvijā, ekonomikas modeļa transformācija notikusi ļoti bieži, kas ir traucējusi stabilu un līdzsvarotu izaugsmi. Piemēram, Latvijā valūtas maiņa pēdējā gadsimtā notikusi 12 reizes.
Lai gan padomju laikos bija tautsaimniecības nozares, kas bija ļoti attīstītas, taču lielāko daļa peļņas aizplūda uz PSRS centrālo valdību un atgriezās Latvijā vien neliela daļa dotāciju veidā. Savukārt lielākās investīcijas bija militārajā nozarē, kas nevairoja iedzīvotāju labklājību.
Ņemot vērā vēstures mācības, mēs nevaram akli kopēt citas valstis un “likt visas olas vienā grozā”. Latvijai, kā mazai, atvērtai ekonomikai, ir jāseko pasaules tendencēm, meklējot pareizo balansu starp dažādām nozarēm. Mēs nevaram mestiem vienā grāvī, attīstot ražošanu, bet nedomājot, kā pārdot savas preces. Tāpēc līdz ar inženierzinātnēm, ir jāvelta pietiekama uzmanība arī sociāli humanitārajam blokam.
Latvijas veiksmīga attīstība ir iespējama, ja būtisks iedzīvotāju kopums spēs pieņemt globālās pārmaiņas un pratīs tās izmantot savā labā.
Atslēgas vārds ir “būtisks”, jo ļoti svarīga ir kritiskā masa. Nevar cerēt, ka daži jaunuzņēmumi “izvilks” mūsu ekonomiku.
