Lasīšanas laiks: 5 min
Sestdien, 2.martā, kinoteātrī „Gaisma” uz tikšanos ar skatītājiem bija ieradusies filmas „Melnais samts” režisore un scenārija autore Liene Linde un producents Guntis Trekteris.
Šī filma Nacionālajai kino balvai „Lielais Kristaps” tika nominēta 9 kategorijās: Labākā pilnmetrāžas spēlfilma, Labākais režisors, Labākā aktrise galvenajā lomā un citās kategorijās. Par laureāti gan kļuva tikai Sabīne Tīkmane kā Labākā aktrise otrā plāna lomā. „Melnais samts” skatītājiem pieteikta kā komēdija, taču smiekli tā īsti nenāk. Filmas galvenā varone Marta ir sapinusies savas dzīves jēgas un attiecību mudžeklī. Viņai ir vēlēšanās radīt pašai savu filmu, viņai ir darbs, draugs, kaķis, bet ikdiena paiet diezgan lielā bohēmā ar dzeršanu, dejām, zālīti… Vai tāda ir dzīve pēc 30? Kā filmā saka viņas draugs Toms, depresija mūs vienkārši padara nekustīgākus, lai mēs nesasistos. Bet Marta tāpat sasitas: viņu atlaiž no darba, viņa nokavē termiņu, ir domstarpības ar Tomu. Šķiet, vienīgi vecie draugi – Baiba (Iveta Pole) un no Berlīnas atbraukušais Kaspars (Kaspars Beķeris) ir droši un uzticami.
Jaunākajā žurnāla „Santa” numurā lasāma intervija ar šīs filmas galveno aktrisi Ingu Tropu. Tur minēts, ka filmas scenārijs tapis piecus gadus. Kāpēc tik ilgi?
Uzrakstīt scenāriju pilnmetrāžas filmai ir ļoti sarežģīts darbs, it sevišķi, ja gribi, lai tas ir labs scenārijs. Tā arī nav tā lieta, ko apgūst kino skolā, tur māca rakstīt scenārijus īsfilmām. Ir scenārija pirmā versija, tad saproti kļūdas, iedod lasīt citiem, tiek piesaistīts profesionāls scenāriju konsultants, un daudz kas mainās. Otrs iemesls ir finanses, jo arī finansējuma piesaistīšana prasa vairākus gadus. Nav jēgas uzsākt kaut ko darīt, ja vēl nav līdzekļu, lai sāktu filmēt. Tagad, pārlasot pirmo scenārija versiju, liekas – zeme, atveries! It kā jau scenāriju var pārrakstīt un pārrakstīt, bet vienā brīdī saproti, ka jāapstājas.
Producents Guntis Trekteris uzskata, ka pieci gadi nav nemaz tik daudz, tas ir tāds vidējs cipars. Filmai jau nav tikai viens finansējuma avots, tā ir kopražojuma filma ar Lietuvu. Reizēm kāds kaut ko atsaka, un tā tas laiks aiziet.
Jūsu filma rakstīta tieši Ingai Tropai. Kāpēc konkrēti viņai?
Saknes ir manā maģistra studiju diplomdarbā. Man bija īsfilma ar spilgtu nosaukumu – „Septiņas neveikla seksa reizes”, tur arī spēlēja Inga. Caur šo darbu mēs abas iepazināmies, un mums patika sadarbība vienai ar otru. Abas jutāmies radniecīgi – gribējām darīt kaut ko pašām priekš sevis, izmēģināt jaunas teritorijas. Bija sajūta, ka šī sadarbība vēl nav pabeigta un ir vēl kaut kas kopā jāpaveic.
Inga ir tāda māksliniece, kura ļoti šķiro, ko viņa dara, bet viņai nav robežu. Ja mākslas darbs to prasa un konkrētais projekts interesē, Inga ir gatava darīt jebko!
Kad sāka veidoties aprises šai filmai, pirmā un galvenā lieta, kas bija skaidra, tā bija galvenās lomas atveidotāja. Laika gaitā mainījās scenārija idejas un vēl šis un tas, bet nemainīgs palika tas, ka šī loma būs Ingai.
Inga šai filmai sāka gatavoties jau vairākus gadus pirms filmēšanas. Mēs tikāmies un runājāmies, Inga izpildīja manus dotus uzdevumus, lai tuvinātos Martas tēlam.
Ir diezgan ierasts, ka aktieri uz filmēšanas laukumu atskrien starplaikos no lomām teātrī, kad var izbrīvēt kādas stundas no sava pamatdarba, bet Ingai šī filmēšanās bija ieplānota, ka viņa pusotru mēnesi dzīvos tikai kā Marta Blūma. Viņa bija pilnīgi iegājusi tēlā un darīja visu iespējamo, lai pati varētu pārbaudīt visu savu aktierisko amplitūdu. Filma ir komēdija, bet tajā ir arī visai dramatiskas ainas un diezgan daudz psiholoģiska portretējuma. Inga ir pateicīga par šo pieredzi un izteica man arī privātu pateicību, ka viņas romantiskā partnera Toma lomai uzrunāju savu paziņu, kurš nav aktieris, bet pats ir kino režisors – Gatis Ungurs. Viņi iepazinās filmēšanas laukumā, es arī viņam devu aktieriskus uzdevumus, lai viņi sadraudzētos. Pēc filmas viņi kļuva par laimīgu pāri, – par to jau raksta „Privātā Dzīve”, tā nav slepena informācija.
Tātad scenārijs tapis piecos gados, bet filmēšana – pusotrā mēnesī?
Tā nu tas ir – vairāki sagatavošanās un rakstīšanas gadi, arī montāža ilga gandrīz gadu. Visiem liekas, ka filmēšana ir centrālā lieta, jo piesaistīto cilvēku skaita ziņā vienā vietā un laikā tā ir visapjomīgākā, bet, ja palūkojas uz visu filmas tapšanas procesu, tad no visām fāzēm būtībā tā ir vismazākā daļiņa. Nav jau arī tā, ka scenāriju raksta katru dienu. Ir pauzes, ir vajadzīgs laiks, lai viss nosēžas. Filma arī no pēdējā scenārija versijas ļoti atšķiras, bet no sākotnējā stāsta ir izņemta ārā vismaz trešdaļa materiāla.
Kā ar filmas kaķi, kas melnais minka ir par aktieri?
Arī kaķa loma sākotnējā versijā bija stipri lielāka. Tā ir lielākā kaķa loma Latvijas kino vēsturē! Mums nācās piesaistīt gan māksliniekus, kas uzbūvēja speciālu kaķa robotu, gan datorgrafikas komandu, kas palīdzēja kaķim runāt. Pamata smagumu tomēr iznesa reāls kaķis. Mēs gan nevarējām uzņemties risku un paļauties uz to, ka draugam vai kaimiņam ir kaķis, kas būs mierīgs filmēšanas laukumā, jo to nevar paredzēt, kāds viņš būs. Bet mums Latvijā ir dzīvnieku aktieru atlases aģentūra „Kino fauna”un, ja filmai vajag kaķi, suni, zirgu, kanārijputniņu, tarantulu – tad labākais veids ir vērsties pie šīs aģentūras. Viņi izsludinās šo dzīvnieku aktieru atlasi un izveidos katalogu.
Es izskatīju iesniegto kaķu pieteikumus pēc bildēm, atlasījām trīs labākos kandidātus un devāmies viņus satikt klātienē. Tad kaķiem tika doti dažādi uzdevumi, lai redzētu, cik viņi ir tramīgi, vai nekļūst agresīvi. Tā mēs atradām kaķenīti Aīdu, kuras saimniece izrādījās man tuva bērnības draudzene, bet viņa nezināja, ka tā ir mana filma. Aīda ļoti labi iemiesoja Sofijas lomu, jo abas ir diezgan maģiskas kaķenes. Aīda atrada kontaktu gan ar Ingu, gan mani un bieži vien nāca uz filmēšanas laukumu murrāt.
