Valmieras Ziņas

Filma „Mātes piens” un tikšanās ar radošo komandu pulcē skatītāju pilnu zāli

Lasīšanas laiks: 6 min

Svētdien, 12.februārī, Valmieras kinoteātrī „Gaisma” notika kārtējais filmas „Mātes piens” seanss un arī tikšanās ar filmas radošo komandu. Tikties ar skatītājiem bija ieradusies ne vien filmas režisore Ināra Kolmane un aktrise Elīna Vāne, kā bija solīts reklāmā, bet arī filmas producents Jānis Juhnēvičs un aktieris Rihards Jakovels. 

Par filmas tapšanu sāk stāstīt režisore. Tie, kas ir mazliet vairāk lasījuši par rakstnieci Noru Ikstenu, saprot, ka “Mātes piens” tikai daļēji ir rakstnieces autobiogrāfija, tāpat arī filma nav precīzs romāna atspoguļojums. Gan grāmatā, gan filmā dominē trīs paaudžu sievietes: māte, mātesmāte un meita. Režisore sapratusi, ka viņa tomēr grib iedot savām varonēm vārdus, un vienojās ar Noru Ikstenu, ka māte būs Astra (rakstnieces mamma bija Astrīda), bet meita – Nora. Filmā atveidotie notikumi norisinās padomju okupētajā Latvijā laika posmā no 1945. līdz 1989.gadam, ik pa 12 gadiem, visvairāk akcentējot 70.-80.gadus jeb tā saukto Brežņeva laiku. 

Filmas galvenā pamatdoma ir attiecības, mīlestība, nemīlestība, sieviešu pasaule: ko nozīmē būs mātei, ko nozīmē būt meitai, ko nozīmē just vai nejust mātes instinktu. Paralēli tam, protams, ļoti svarīgs ir vēsturiskais fons un galveno varoņu saskarsme ar totalitāro režīmu. 

Atceroties pašu pirmsākumu, režisore atminas, ka gandrīz vienlaicīgi viņām radušās vienādas domas: Inārai Kolmanei, ka vajadzētu ekranizēt “Mātes pienu”, bet Norai Ikstenai, ka par filmas režisori viņa gribētu Ināru Kolmani. Rakstniece vairākas reizes apmeklēja uzņemšanas laukumu, bet pēc filmas noskatīšanās atzinusi, ka ir tapis neatkarīgs mākslas darbs, kas viņu ļoti apmierina, un novēlējusi filmai labus ceļavārdus. Protams, režisorei tas ir ļoti svarīgs novērtējums. Ināra Kolmane uzsver, ka viņai bijis arī brīnišķīgs aktieru ansamblis:

Filmu veidojām trīsarpus gadus. Liels izaicinājums bija galvenās lomas aktrise, jo sapratām, ka vajag nevis vienu, bet četras aktrises: Astra kā zīdainītis, Astra kā skolniece pionieru vecumā (Rūta Kronberga), Astra jaunībā (Elīna Vaska-Botere) un Astra brieduma gados (Maija Doveika). Īpaša loma ir Jesei. Viņu meklēju tādu mazu, strupu, vīrišķīgu, mazliet robustu, bet tad kādā fotogrāfijā ieraudzīju Zani, un viņa man likās ļoti interesanta. Zane visu mūžu ir saistīta ar teātri un kino, strādājusi par suflieri un aktieru asistenti. Ļoti uzrunāja Zanes jutekliskums un emocionalitāte. Sapratu, ka esmu atradusi savu Jesi, un ceru, ka neesmu kļūdījusies. Mums ir divi neprofesionāli aktieri – Zane Bierande kā Jese un Guntis Berelis (rakstnieks un literatūrkritiķis) kā hipijs restorānā. Starp aktieriem hipiju neatradām.

VDT aktieris Rihards Jakovels atceras, ka savulaik noskatījies “Billi” un sapratis, ka ļoti gribētu strādāt ar režisori Ināru Kolmani. Kad atskanējis zvans ar piedāvājumu, viņš uzreiz piekritis. Savukārt Nora Ikstena pēc filmas noskatīšanās par Rihardu teikusi: Cik fantastiski! Jūs esat atraduši Juri Lisneru jaunībā!

Elīna Vāne ir ļoti pateicīga režisorei par šo nelielo lomu: kopš “Billes”, mūsu lielās sadarbības, tā man bija jauka dāvana. Lauku skolas direktore! – skatoties pati nosmēju par sevi. Bet, runājot par filmu, aktrisei visspēcīgākas izjūtas saistās ar šā brīža politisko situāciju Ukrainā – arī šīs mātes saviem bērniem dod pienu ar naida piegaršu…

Elīnu Vāni papildina režisore: Mēs filmējām pirms kara, bet montējām, kad karš jau bija sācies. Skatoties cauri materiālus, skudriņas skrēja. Mēs filmējām pasauli, kuras vairs nav, bet izrādās, ka esam veidojuši pasauli, kura ir tepat blakus. 

Režisore dalās atmiņās arī par laikmetam atbilstošās vides veidošanu:

Ļoti daudz darba mums prasīja atrast visus rekvizītus. Visgrūtāk gāja ar mēbelēm, jo padomju laika mēbeles var salikt tikai vienu reizi… Izrādījās, ka cilvēki glabā neiedomājamas lietas, vairāk gan senos priekšmetus. Filmā “Bille”, kur Elīna (Elīna Vāne) bija galvenajā lomā, mēs meklējām Ulmaņlaika lietas, un tās atrast bija vieglāk, bet no padomju laika priekšmetiem cilvēki cenšas atbrīvoties. Īsts zelta atradums bija kādā internātskolā atrastā kaste ar sarkani zili strīpotajām blūzēm no padomju laika skolēnu formastērpa. Lai arī kostīmu māksliniekiem tā laika apģērbs bija liels izaicinājums, neviens tērps nav šūts, visi ir atrasti un piemeklēti. Televizorus un radio atrada Mākslas departaments, cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Visai klasei vajadzēja gāzmaskas, un vienam cilvēkam atradās vesels maiss, atlika tikai braukt pakaļ!

Par praktiskām niansēm vārds tiek dots arī producentam Jānim Juhnēvičam. Filmas veidošanā piedalījusies starptautiska komanda: beļģi, lietuvieši, čehi, tajā ieguldīti 1,2 miljoni. Tas izklausās iespaidīgi, bet vēsturiskām filmām tas nav daudz. Ar katru gadu filmēt paliek arvien grūtāk, vajadzīga pēcapstrāde, jo viss nepārtraukti mainās. Arī “Mātes pienā” bijis daudz tīrīšanas darbu, jo pilsētvidē traucēja novērošanas kameras, satelītšķīvji,  plastikāta logi, ielu laternas un citas modernās konstrukcijas. Filmā ir diezgan daudzas epizodes ar braukšanu vilcienā, bet realitātē vienīgais kadrs bija brauciens ar vilcienu Rīgas centrālajā stacijā, pārējās epizodēs vagons stāvēja depo un kustība tika imitēta…

Bieži vien filmas top 2-3 mēnešu laikā. Šoreiz trīsarpus gadi vairāk bija nevis pandēmijas, bet budžeta dēļ. No Nacionālā kino centra maza daļiņa naudas ienāk vienā gadā, maza daļiņa – nākošajā gadā, tāpēc filmēšana notika ar pārtraukumu, bet, kā atzina režisore, tas esot pat palīdzējis, jo Rūta Kronberga, kas tēloja Noru, šajā laikā pieauga – gan intelektuāli, gan vizuāli. Otrs pluss bija arī tas, ka pandēmijas dēļ teātri bija slēgti, bet, ievērojot visus piesardzības pasākumus, filmēšanu atļāva un bija vieglāk dabūt aktierus. 

Runājot par filmā redzamajām vietām, režisore atklāj, ka daudz kas filmēts Limbažu pusē. Ambulances telpa ir Limbažu slimnīcas vecais korpuss, kur viss gan bija jāveido no nulles, bija saglabājušās tikai vecās flīzes. Lai viss izskatītos profesionāli un ticami, Maiju Doveiku konsultēja vecākās ginekoloģes, kas bija strādājušas arī padomju laikos. Lauku māja atrasta Vidrižu pusē, bet kā mācību iestāde izmantota Lādes skola. 

Jautāta par aktieru grūtībām, režisore min divas sarežģītākās ainas. Rūtai Kronbergai bija smaga aina ar mirušās mātes mazgāšanu, savukārt pareizajam puisim Rolandam bija jāpacieš vairāki pliķi, jo ar vienu dubli neizdevās nofilmēt.

Kā atceras režisore, mēs filmējām drāmu, ļoti smagu materiālu, bet filmēšanas atmosfēra bija ļoti jauka, mēs arī daudz jokojām, centāmies viens otram dzīvi padarīt vieglāku.

Bez jau minētajiem aktieriem filmā brīnišķīgi spēlē Indra Briķe mātesmātes lomā, Jekaterina Frolova Serafimas lomā, tāpat Inga Tropa, Kaspars Znotiņš un citi aktieri. Ļoti atbilstoša filmas sižetam ir Raimonda Tiguļa mūzika. 

Filmā nav izvērsta tēva līnija, skatītājiem ir daudz vielas pārdomām par to, kas veidoja Astras pasaules uzskatu, kāpēc tik atsvešinātas ir viņas attiecības ar savu māti. Daudzi “Kāpēc?” nodarbina skatītāju prātus vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās.

Noras Ikstenas grāmata tika izdota 2015.gadā, un kopš tā laika Latvijā nepacietīgi tika gaidīta romāna ekranizācija. Pa to laiku grāmata guvusi starptautisku atzinību, romāns “Mātes piens” tulkots vairāk nekā 20 valodās.

Režisore Ināra Kolmane ir vairākkārtēja Nacionālās balvas “Lielais Kristaps” laureāte. Viņas veidotā “Bille” 2018.gadā ieguva arī nacionālo kultūras balvu “Kilograms kultūras”, “Bille” bija Latvijas apmeklētāko filmu desmitniekā. Negribas nodarboties ar zīlēšanu un prognozēm, bet cerams,  ka arī šī filma iegūs gan skatītāju simpātijas, gan profesionāli tiks augstu novērtēta. 

Aktuālais jautājums

Kas, jūsuprāt, ir Valmieras sports nr.1?

Paldies par balsojumu
Jūs jau esat nobalsojis!
Lūdzu izvēlieties variantu!

Piedalies satura veidošanā

Tavā apkārtnē ir noticis kas interesants? Vēlies, lai mēs par to uzrakstām?

Iesūti, un mēs to publicēsim!

iesūtīt rakstu

Mūsu partneri