Viedoklis: Latvijas “čīkstētāju” kultūra (1)

Lasīšanas laiks: 5 min

Par nabadzību. Nesen dzirdēju, kā kāda amatpersona sūdzējās, ka esam nabadzīga Eiropas valsts, ka vajadzīga lielāka izaugsme. Amatpersona nekomentēja, ka vārdu nabadzība lieto saražotās produkcijas vērtības izteiksmē, cilvēki vienkārši uzreiz nodomāja katrs savu versiju, bet doma tika tiražēta.

Kad cilvēki runā par naudu, ka algas citur ir lielākas, es vienmēr pajautāju, vai viņi zina, kādi citur ir arī izdevumi. Neviens nezina un par to nedomā.

Mana pieredze, esot ciešā saziņā un regulāri uzturoties trīs attīstītāko Eiropas ekonomiku valstīs, vidusslānis, tajās un pie mums, ir ar atšķirīgu naudas izlietošanas skatījumu un vērtībām. Nabadzīgākie cilvēki tajās ir daudzkārt nabadzīgāki par mūsējiem, patiešām, mēs esam redzējuši un šajā ziņā nekas nav mainījies, kā tas bija pirms 20 gadiem, tā ir tagad.

Žēl, ka mūsu mediji tā arī pa šiem gadiem nav interesējušies par apkārt esošo valstu problēmām. Vācijā, piemēram, bija raidījums, ka vācu pensionārs, kura pensija ir mazliet virs 1000 eiro, dzīvo Berlīnē mazā vienkāršā dzīvoklītī ar kaķi, ar 60.to gadu mēbelēm un remontu, kas tajā nav bijis 40 gadus, nevar nopirkt sev pārtiku, jo visa nauda aiziet par dzīvokli. Un šajā vācu raidījumā tika pieminēti arī miljoni, cik šādu cilvēku ir Vācijā. Viņu iespējas ir taloni un speciāli veikali, kuros viņi pērk pārtiku par pašizmaksu. Šim vācu pensionāram, saprotams, nebija televizora un arī telefona. Visu mūžu godīgi strādājis kuģniecības nozarē zemākajā kategorijā.

Vai zinājāt, ka Spānijā cilvēki darba gados dzīvo tikko uzceltajās, bet nepabeigtajās daudzdzīvokļu mājās nelegāli, un policija likumdošanas dēļ nevar viņus izmest, taču viņi cīnās par savu un par savu bērnu izdzīvošanu, zinot, ka to dara nelegāli. Spānijā tādu cilvēku ir simtiem tūkstošiem, un darbs, ko viņi strādā, ir periodisks. Visi vietējie spāņi, nevis iebraucēji. Vai zinājāt, ka Francijā, modes zemē, cilvēki lieto latviešu izpratnē vecus telefonus, vienkāršu apģērbu un mazas nepretenciozas mašīnas?

Vai zinājāt, ka Latvijā daudzi cilvēki regulāri “čīkst” par naudu, bet neprot ar to apieties, un viņu vecāki ir tieši tādi paši? Ka daudzi no tiem, kuri “čīkst”, brauc ar mašīnu, nevis sabiedrisko, lieto mobilo, ceļo reizi gadā tepat pa Latviju vai uz ārzemēm, un ir gan apģērbti, gan apmeklē arī kādu koncertu un teātrus, un, ka to visu nedara Eiropas faktiskie mazturīgie?

Vai zinājāt, ka lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju nepieder neviens īpašums, ka dzīvokļu un māju īre ir ierasta prakse. Taču padomju laikus piedzīvojušie vecāki, kuriem dzīvokļus dalīja, no tikko augstskolu beigušiem bērniem sagaida spēju par viņu “jaunā speciālista” algu īrēt uzreiz visu dzīvokli, nevis istabu, kā tas ir adekvāti Eiropā. Viņi nesaprot, ka tikko augstskolu beidzis absolvents ir ceļa sākumā, nevis virsotnē.

Vai zinājāt, ka, ja Latvijā darba devējs izvirza darba prasības pret darbinieku, viņš apvainojas, bet lielākā daļa aizbraukušo latviešu, kad pret viņiem tur izvirza prasības, strādā un nerod atbalstu masu “čīkstēšanai”?

Vai zinājāt, ka darba devēji šeit, saņemot iestāžu saprotami adekvātas prasības, tās sauc par biznesa izskaušanu, jo tāda ir mūsu jaunā kultūra, bet, saņemot regulējumus citās valstīs, tos vienkārši izpilda?

Vai zinājāt, ka daudzi latvieši, kuru izglītības līmenis ir zem vidējā vai vidējs, redzot, kā attīstās skolasbiedru dzīves, ir aizbraukuši psiholoģisku iemeslu dēļ? Vai zinājāt, ka ir arī latvieši, kas ir svešumā izjukušu attiecību dēļ, un tas ir bijis vienīgais aizbraukšanas iemesls?

Vai zinājāt, ka valstīs, kuras ir ar zemāku ekonomiku, nekā Latvijā, nav pieņemts čīkstēt, kā tas ir pie mums. Tur nav šādas kultūras medijos.

Valstīs, kurās ir pati visspēcīgākā ekonomika, ir milzīga konkurence darba tirgū. Vai zinājāt, ka latvieši, kas strādā šajās valstīs vidēja līmeņa amatos biznesā, ātri nogurst, jo nav ieraduši strādāt tik intensīvi? Un nopelnīto tikpat intensīvi tērē, lai atgūtu spēku un paliktu amatā, kā arī, lai veidotu neformālās saites ar vajadzīgajiem cilvēkiem un, ka viņus var atlaist no darba kuru katru dienu bez īpašas brīdināšanas? Tāda ir daļa no realitātes ārvalstu biznesā.

Un vēl, un vēl…

Mans novērojums, ka “čīkstēšana” ir ieradums. Ja vecāki “čīkst” un viņu iekšējās problēmās ir atrasts ārējais ienaidnieks, un viņiem maz interesē personības izaugsme un sevis izmainīšana, sava rakstura vājo vietu pārveidošana, kā arī pielāgošanās visu laiku mainīgai videi, kāda ir vide, kas vērsta uz izaugsmi, tad arī bērni “čīkst”.

Esmu novērojusi pat “čīkstētāju” dinastijas. Un esmu novērojusi arī “čīkstētāju” piebalsotājus, kas ir gan “čīkstētāji”, gan darītāji vienlaikus. Tāds stresa novadīšanas veids.

Man apkārt, lielākoties, ir cilvēki, kuri domā par savas personības izaugsmi, garīgo ceļu, un nemitīgi ar sevi strādā. Šiem cilvēkiem ir pavisam cita paralēlā realitāte “čīkstētāju” realitātei. Viņu zinātkāre un darbs ar sevi ir tik regulārs, ka sarunu temati un dzīvesvide arī ir cita, un līdz ar to arī plašāks redzesloks. Viņi adekvāti uztver pārmaiņas, nosacītas neveiksmes un sarežģījumus, un tos pārvar kā dabīgu attīstības procesu un pieredzes iegūšanas veidu, kaut arī tas mēdz būt nepatīkams. Viņi nedzīvo ilūzijās, pie katra sava pārbaudījuma piesaucot kādu vainīgo. Viņi ir nobrieduši pieaugušie.

Garīgajā ceļā pirmais, ko aicina darīt, ir kontrolēt negatīvu prātu, atceroties, ka nevis ārēji jākaro ar notikumu gaitu, bet drīzāk iekšēji ar savu skatījumu par to.

Senajos garīgajos tekstos rakstīts par ilūziju, kurā uzturamies, kur katrā neveiksmē ir arī daļa no veiksmes, un katrā veiksmē ir arī daļa no neveiksmes. Ka plus ar mīnusu ir rodams jebkurā situācijā un līdzsvarots skatījums veido pēc iespējas precīzāku realitāti.

Vai mums ir pienācis laiks Latvijā esošos “čīkstētājus” aicināt vairāk padomāt par viņu ēnām, ko viņi no sevis met?