Lasīšanas laiks: 4 min
Latviešu tēlnieks, grāmatu grafiķis un mākslas pedagogs, viens no latviešu tēlniecības pamatlicējiem Emils Melderis (Jēkabs Emils Millers) dzimis 1889. gada 27. maijā Rencēnu pagasta Baložu muižas “Speļģos”, saimnieku Jēkaba un Edes Milleru ģimenē. Kad 1826. gadā zemniekiem Vidzemē deva uzvārdus, dzimtas pārstāvji – dzirnavnieka (meldera) Viļuma dēli – tēva piemiņai viņa amata vācisko nosaukumu Mȕller (Melderis) pieņēma par dzimtas uzvārdu. Vāciskojums ar latvisko uzvārdu “Melderis” tika nomainīts 20. gadsimta 20. gados, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Gailīte.
Pēc Rencēnu pagasta skolas absolvēšanas 1901. gadā E. Melderis mācījās Valmieras apriņķa skolā, kuru pabeidza 1907. gadā. No 1905. gada viņa zīmēšanas skolotājs bija Teodors Ūders, kura ietekmē E. Melderis sāka sistemātiski gleznot un zīmēt arī ārpus klases darbiem skolā. Pēc T. Ūdera ieteikuma E. Melderis mācījās Venjamina Blūma privātajā zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā un lielrūpnieka barona A.Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, kur mācījās tēlniecību pie mākslinieka reālista Matveja Čižova un plastiskās veidošanas pedagoga Gustava Šķiltera. Pirmais pasaules karš liedza iespēju pilnvērtīgi pabeigt mācības un kandidēt konkursā, lai iegūtu stipendiju ar ceļojuma tiesībām tālākām mākslas studijām ārzemēs, kā arī izjauca nodomu iestāties un mācīties Pēterburgas arheoloģijas institūtā.
1915. gadā E. Melderi mobilizēja dienestam Krievijas armijā, pēc gada viņš absolvēja Pāvila kara skolas Pēterburgā četru mēnešu saīsināto kursu, iegūstot praporščika dienesta pakāpi. Pēc tam kā jaunākais virsnieks piedalījās pulku apmācībās Jekaterinburgā, Urālu centrālajā daļā.
1918. gada beigās E. Melderis atgriezās Latvijā, un 1919. gada pirmajā pusē Valmierā iesaistījās Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienības “Baltā vārna” organizētajā mākslas dzīvē, kā arī bija Valmieras Tautas augstskolas tēlniecības studijas vadītājs un zīmēšanas skolotājs vidusskolā.
No 1919. līdz 1920. gadam viņš piedalījās Latvijas brīvības cīņās, bija Latvijas armijas virsnieks. Cēsu kaujās Raunas krastos cīņās ar vācu landesvēru guvis ievainojumu.
1924. gadā E.Melderis ar Kultūras fonda stipendiju pirmo reizi devās uz Parīzi, lai pievērstos Rietumeiropas modernās mākslas un franču avangarda studijām. Parīzē viņš sastapās ar vairākiem ievērojamiem māksliniekiem, arhitektiem un dizaineriem. Otrreiz E.Melderis zināšanas Parīzē papildināja 1928. gadā.
E. Melderis daudz laika veltīja pedagoga darbam, strādādams par zīmēšanas skolotāju vispārizglītojošās skolās, vadīja Rīgas Tautas augstskolas tēlniecības studiju un vienlaikus savu privāto tēlniecības studiju. Bija Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras un Tēlniecības katedras vadītājs, bet no 1947. gada viņš bija Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.
No 1930. līdz 1938. gadam viņš bija Rīgas mākslinieku grupas biedrs un piedalījās grupas izstādēs: Oslo, Stokholmā, Maskavā, Ļeņingradā (Sanktpēterburga), Briselē, Parīzē, Londonā. No 1944. gada E. Melderis bija LPSR Mākslinieku savienības biedrs.
E. Melderis strādāja stājtēlniecībā, monumentālajā, memoriālajā tēlniecībā un grāmatu grafikā. Viņš veidojis žanriskas figūras, portretus un kapu pieminekļus. Viens no viņa agrīnajiem darbiem ir 1921. gadā kubisma ietekmē melnā slīpētā granītā kaltais rakstnieka Pāvila Rozīša portrets, kas uzskatāms par hrestomātiski klasisku kubisma stila paraugu latviešu mākslā.
Šķautņaini konstruktīvā kubisma manierē 1922. gadā kopā ar tēlnieku akmeņkali Vilhelmu Treiju granītā tika izcirsts senlatviešu karavīra tēls Neatkarības karā kritušo piemiņai Valkā. 1951. gadā pieminekli demontēja un kapus nolīdzināja, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atjaunoja.
20. gadsimta 30. gados agrīnā kubisma posma tektoniskie principi pārauga klasiskam reālismam raksturīgā izteiksmē. Tematiski izcelta cilvēka un darba attiecību spriedze smagu darba ainu attēlojumā. Darba prototipi bija vienkārši lauku darbu darītāji: maisa cēlāji, akmeņu lasītāji, linu sukātāji.
Pēc Otrā pasaules kara, 20. gadsimta 50. gados, E. Melderis no modernista kļuva par vienu no stingrākajiem sociālistiskā reālisma ieviesējiem, ļaujot daiļradē dominēt padomju okupācijas ideoloģijai, bet 20. gadsimta. 60. gados viņa daiļradē būtisks bija portreta žanrs – mākslinieka T.Ūdera portrets, mākslinieka Ģ.Eliasa krūšutēls, tēlnieka T.Zaļkalna portrets, komponista E.Dārziņa portrets un citi.
20. gadsimta 30. un 40. gados E. Melderis pievērsās arī grāmatu ilustrācijām. Viņš darinājis ilustrācijas A.Pumpura eposam “Lāčplēsis” (1936. gada izdevums), A.Grīna grāmatai “Zemes atjaunotāji” un vairākiem A.Austriņa stāstiem.
Mākslinieka darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Tukuma muzeja kolekcijās, kā arī privāti.
Latvijas tēlniecības vēsturē E.Meldera vārds ir nozīmīgs ar savam laikam novatorisku skulptūru saturisko un jo īpaši formas risinājumu. Latvijas mākslas vēsturē E. Melderis bija vērienīgs tēlniecības reformators. Mākslinieka daiļrade un mākslas pedagoga darbs Latvijā starpkaru periodā veicināja specifiski latviskas profesionālās mākslas izveidošanos par patstāvīgu un neatkarīgu mākslu ar ievērojamu 20. gadsimta modernisma ietekmi.
E. Melderis radošās darbības laikā saņēmis arī vairākus apbalvojumus, bet viņa piemiņa iemūžināta 1981. gada novembrī Valmierā uzstādītajā jaunās tēlnieces Timiānas Munkēvicas dinamiskajā skulptūrā “Valmieras puikas”, kurā atveidotie trīs jauniešu tēli ietver netiešas prototipu norādes – romāna autors Pāvils Rozītis un viņa laikabiedri rakstnieks Linards Laicens un tēlnieks Emils Melderis. Kopš 2006. gada skulptūra atrodas pie Vidzemes Augstskolas.
E. Melderis mūžībā devās 1979. gada 29. aprīlī 89 gadu vecumā, apbedīts Rīgas 1. Meža kapos.
Avots: Nacionālā enciklopēdija
