Lasīšanas laiks: 3 min
“Dažādus rokdarbu veidus apguvu jau bērnībā, tas tiek nodots no paaudzes paaudzei. Papildu ierastajam meklēju arī ko jaunu, skatos, ko citi dara, pētu internetā,” stāsta Dzidra Ruciņa, biedrības “Valmieras pilsētas pensionārs” rokdarbu pulciņa vadītāja. Kundzēm lielākoties jau ir vairāk nekā 70 gadu, bet ideju un prieks darboties netrūkst.
Vecākajai pulciņa dalībniecei ir 86 gadi. Sanākot kopā divas reizes mēnesī, kundzes ne tikai ada un tamborē, bet arī tapo, filcē, strādā kvilinga tehnikā un skaistas lietas darina vēl citos veidos, norādot, ka vienmēr ir iespējams atrast ko jaunu, un nebaidoties iesaistīties lielos projektos.
“Lielākais darbs mums ir bijis dalība Gaujas Stāvo krastu Sajūta parka koku rotāšanā. Tur ir redzami mūsu adījumi. Daudz metru kopā sanāca, nemaz neatceros to ciparu. Arī mūsu ansambļa “Džambulaija” dalībnieku pončo pašas tapojām.”
Dāmas Mārtiņdienas tirgus laikā Valmiermuižā noskatījušas arī interesantu cimdu darīšanas metodi. Šādi cimdi ne tikai silda, bet arī sargā to īpašnieku.
“Cimdiem raksts veidots, vadoties pēc cilvēka, kurš tos nēsās, dzimšanas gada un datuma. Ir metode, kā no šiem cipariem izveidot unikālu rakstu. Bet jāņem vērā, ka šos cimdus var nēsāt tikai to īpašnieks, pēc kura datiem cimdi adīti, tas dod aizsardzību. Protams, mamma var savam bērniņam noadīt šādus cimdus, bet katram bērnam ir savs pāris un mainīties nedrīkst.”
Tomēr arī citām pašu darinātām lietām ir īpašs spēks, uzskata Dzidra, jo to veidotājs tajos ieguldījis domas, enerģiju.
“Adīšana ir sevis došana, tā nomierina, atslābina. Prieks darīt to, kas iepriecina, un parādīt, ko mākam.”
Ar adīšanu arī sākusies Dzidras mīlestība pret rokdarbiem. Vispirms cimdi, tad zeķes. Dzidras mamma bijusi liela rokdarbniece, vienīgais, kas no mammas nav aizgūts, ir izšūšana. Arī Dzidra labprāt paaudžu gudrības nodod tālāk, piedalās arī pasākumos, kur katrs var uzzināt senču gudrības. “Vilnas vērpšanai man ir vecmāmiņas ratiņš, tītaviņas ir tēva gatavotas. Šo prasmi esmu rādījusi arī tirdziņos. Interesanti ir vērpt kazu vilnu. Tā smalki jāizplucina un jāvērpj uz diedziņa, jo ir īsa. Mūsdienās visu ir vieglāk nopirkt veikalā, tāpēc es arī nevērpju vairs tik bieži, bet šajās radošajās darbnīcās var redzēt, ka bērniem tas interesē, turklāt pēdējā reizē puišu pat bija vairāk nekā meiteņu.”
Dzidra ada, skatoties televizoru un nedaudz uzmetot acis adījumam. Lielākā daļa vienkāršo darbu tieši tā arī top. Lielāka izmēra zeķei vajag vienu dienu cītīga darba, savukārt bērnu izmēra zeķi var noadīt vienā vakarā.
“Adīšana, domāju, nāk atkal modē. Uz ielas var redzēt, ka jaunieši nēsā arī pašu adītas vai kā citādi veidotas drēbes un rotas. Ir daudz interesantu lietu jauniešiem, tradīcijas atdzimst.”
Pašlaik darbošanās turpinās, turklāt dāmas cer, ka pavasarī varēs piedalīties rokdarbnieku darbu izstādē-pārdošanā Siguldā.
