Lasīšanas laiks: 3 min
Sestdien, 19.septembrī, Valmieras muzeja Izstāžu nama 1.stāvā pulcējās kupls pulks mākslinieku un mākslas cienītāju, jo tika atklāta Valmierā un visā novadā pazīstamās mākslinieces, gleznotājas un mākslas pedagoģes Birutas Jansones izstāde. Tagad gan Biruta Jansone kopā ar dzīvesbiedru, arī mākslinieku, Jāni Robertu Jansonu dzīvo Tukuma novadā, bet Jansonu kā skolotāju, mākslinieku un vienkārši līdzcilvēku devums nav aizmirsts, tāpēc izstādē satikās Birutas Jansones skolēni, kolēģi, draugi… Un, protams, šai izstādei bija jābūt tagad, jo rudens ir Birutas mīļākais gadalaiks, lai gan viņas krāsa ir zaļā, kas šajā izstādē ir fons gan jauniem, gan senākiem Birutas Jansones zīmējumiem, akvareļiem un gleznām.
Uzrunājot klātesošos, muzeja izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Arta Rozīte atzīmēja, ka šogad ir apaļi 50 gadi, kopš Birutas pirmās izstādes Valmieras muzejā, tāpēc, gatavojot šo izstādi, ir bijis daudz sarunu, atmiņu un atziņu.
Kad vārds tiek dots pašai Birutai Jansonei, viņa mazliet ironizē par savu runu. Parasti, kad grūti kaut ko izdomāt pašiem runātājiem, tiek izmantots populārs iesākums: Teikšu dzejnieka vārdiem… Šoreiz arī Biruta izmanto dzejnieka Imanta Ziedoņa rindas, bet ne tādēļ, ka viņai nebūtu, ko teikt, bet gan tāpēc, ka pats dzejoļa nosaukums un vārdi mākslinieci uzvedināja uz domu, ka izstāde ir ceļš. Finiša nav un nebūs. Ir tikai – starts.
Šī izstāde ir kā pietura. Ceļš virzās uz priekšu, tas nestāv uz vietas arī tagad. Šī lielā pietura ir tie 50 gadi. Esmu dziļi pateicīga un priecīga, ka ceļš mani atveda šeit, un jau 50 gadus mēs draudzējamies ar Valmieras muzeju.
Lai šis pieturas punkts paliktu arī materiālā atmiņā, Biruta no izstādes Valmieras muzejam jau ir uzdāvinājusi 12 darbus. Biruta atzīst, ka arī prese viņus ir lutinājusi un bieži pieminējusi, un viņa priecājas, ka muzeja meitenes ir piemeklējušas jaukus citātus no dažādiem preses izdevumiem. Savukārt izstādes apmeklētājiem viņa lūdz ierakstīt kādu rindu mazā blociņā, kuru viņa varēs palasīt mājās un atcerēties, kad viss būs norimis.
Silti pateicības vārdi par satikšanos ar Birutu ir arī muzeja direktorei Ivetai Blūmai un Madarai Strazdiņai no Valmieras novada Kultūras pārvaldes:
Tās ikdienišķās lietas arī gribas vēlēt – lai ir deviņas stundas miega, lai skaists un krāsains šis rudens, lai ceļā ir mīloši un atbalstoši ceļa biedri un lai ceļš turpinās!
Turpinās arī apsveikumi – ir skaļi novēlējumi un klusām pateikti – uz austiņas, skan muzikālie sveicieni, ko izpilda Agneta Lāce (balss) un Samanta Ceruka (kokle).
Biruta daudzu cilvēku dzīvēs bijusi klātesoša. Kādai viņa bijusi direktore un kolēģe daudzu gadu garumā, citai – skaistas sievietes etalons, skolotāja, ideju autore, kādam Biruta varbūt mainīja domāšanu un pasaules skatījumu, citam nostiprināja dzīves vērtības, deva drosmi eksperimentēt un ievirzīja profesionālajā darbībā.
Ja nebūtu satikusi Birutu un Jāni, dzīve noteikti būtu nabadzīgāka un neinteresantāka. Jūs iedevāt ceļu arī man – tā atzīstas kāda no Birutas skolniecēm. Un prieks ka izstāde “Ceļš” ir savedusi kopā skolotāju Birutu un skolnieces: Laimdotu, Ēriku, Veltu, Indru, Jogitu un citas meitenes, kas veido skaistu kopbildi.
Tiem, kas apmeklēs izstādi un kas Birutu Jansoni nepazīst tik labi, ir vērts ieskatīties 77 brūno aplokšņu kaudzītē, kur ir dažādi jautājumi par dzīvi un mākslu un Birutas atbildes:
Kas ir pirmais, ko pamani cilvēkos?
– Acis
Vienatne vai kompānija?
– Vienatne
Tavas dzīves drosmīgākais lēmums?
– Nedēļu pirms trešā bērna dzemdībām pārcelties no Rīgas uz Valmieru.
Kā smaržo laime?
Atbildi uz šo un citiem jautājumiem izstādes apmeklētāji var noskaidrot līdz 14.novembrim.
