Lasīšanas laiks: 5 min
Nesen, dodoties mājās no darba slimnīcā, neparko nespēju “izmest no galvas” kādu jaunieti, kura dzīvība reti muļķīgas reibuma pārgalvībā gūtas traumas dēļ bija karājusies mata galā. Viņš atveseļosies, es pie sevis domāju. Taču vai pilnībā? Tas nav zināms. Zināms ir tikai tas, ka ārstēšana aizņems daudz laika un puiša tālākā dzīve būs ļoti grūta. Operācija, rehabilitācija, operācija, rehabilitācija. Tad, iespējams, vajadzēs operēt vēl un vēl.
Interesanti, ko par liktenīgā vakara notikumiem tagad domā viņš pats un viņa draugi, kas atbraukuši uz slimnīcu stāstīja, ka alkoholu “tikpat kā neesot” lietojuši. Bijušas vien vairākas divu litru pudeles stiprā “plastmasnieka”. Cik pudeļu stiprā “plastmasnieka” izdzerts? Divas, trīs, desmit? To neviens no draugiem nosaukt nespēja, taču, spriežot pēc sekām, pietiekami.
Par dažu stundu dullumu, ko sniegusi brūnajā polietilēna (PET) pudelē rodamā žļurga, nu samaksāts ar veselību. Vai bija vērts?
Paradoksāli. Mēs tik bieži karojam ar sekām, nedomājot kā novērst cēloņus, jo šis tāpat kā daudzi citi negadījumi varēja arī nebūt. Strādājot par neiroķirurgu Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, arvien biežāk mēdzu aizdomāties par postu, ko Latvijai nes alkohola lietošana. Kā likums, divi no trijiem traumas guvušiem cilvēkiem ir alkohola reibumā. Kā likums, lielākā daļa no tiem, kas reibumā gūst traumas, ir vīrieši darbaspējīgā vecumā. Ļoti daudz ir jauniešu. Skaidri saskatāma tendence – vismaz puse negadījumu varētu nenotikt, ja cilvēki nebūtu lietojuši pārāk daudz alkohola.
Ko izdarīt, lai cilvēki dzertu mazāk? Kā mainīt iesīkstējušus ieradumus un mazināt biedējoši augstos alkoholisma apmērus?
Nedomāju, ka būtu pilnībā jāaizliedz alkohola tirdzniecība, jo cilvēki vienmēr atradīs veidus kā sagādāt to nelegāli.
Gadsimtus senas tradīcijas nevaram lauzt vienā dienā, pieņemot attiecīgu likumu. Tad jau labāk atļaut tirgot, uzraugot, lai valsts budžets saņem ieņēmumus no akcīzes nodokļa. Cita lieta – samazināt alkohola patēriņu. To mēs Latvijā varam. Kādā veidā? Ceļot akcīzes nodokli, ierobežojot alkoholisko dzērienu reklāmu, aktīvāk apkarojot nelegālā alkohola izplatīšanu.
Nevajadzētu iedomāties, ka alkohola lietošanas apmēri nav kritiski, jo kaimiņvalstīs (kā to liecina kādas nesen publiskotas aptaujas dati) cilvēki dzer pat vairāk. Dažādu organizāciju un aģentūru dati par vidējo alkohola patēriņu Eiropas valstīs atšķiras un katru gadu mainās. Grūti nosakāms lielums ir iedzīvotāju patērētais nelegālā alkohola daudzums, tāpēc nemānīsim sevi ar to, ka Lietuvā un Igaunijā (ES līderes pēc patērētā alkohola daudzuma uz vienu par 15 gadiem vecāku iedzīvotāju 2013. gadā) cilvēki dzer par daudz, savukārt Latvijā viss ir kārtībā. Muļķības. Turpat starp ES nodzeršanās līderiem vien esam, jo alkohola lietošanas tradīcijas un ekonomiskā situācija Baltijas valstīs daudz neatšķiras.
Alkohola lietošanas tendences Latvijā ne tuvu nav iepriecinošas. Vidējais alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju katru gadu pieaug. Alkoholiskos dzērienus arvien vairāk un biežāk lieto jaunieši un pusaudži.
Aptaujas rāda, ka pat skolēniem nav lielu grūtību tos iegādāties. Vienu otru jaunieti jau 25 gados varam saukt par alkoholiķi ar stāžu. Katru gadu arvien vairāk jaunu cilvēku vēršas pie ārsta ar medicīniska rakstura problēmām, kuru iemesls ir pārmērīga alkohola lietošana.
Pieaugot alkohola patēriņam, pieaug arī valsts izdevumi alkoholisma radīto slimību ārstēšanai, alkoholiķu sociālo problēmu risināšanai u.c. Valstij trūkst naudas, lai pilnvērtīgi finansētu veselības aprūpi, slimnīcām krājas miljonus eiro lieli parādi, tajā pašā laikā akcīzes likme alkoholiskajiem dzērieniem nav palielināta kopš 2011.gada. Tas ir nepareizi.
Ja nu reiz valstī ir tāds fiskāls instruments kā alkoholisko dzērienu akcīzes nodoklis, tas ir jāizmanto.
Akcīzes celšana alkoholiskajiem dzērieniem var līdzēt daudzu problēmu risināšanā. Tā, piemēram, paaugstinot akcīzi, varam iegūt papildus līdzekļus valsts budžetā (vairāk naudas varēsim dot arī medicīnai) un samazināt alkohola patēriņu valstī(dārgāku alkoholu cilvēki varēs nopirkt mazāk). Manuprāt, akcīzes nodokļa paaugstināšana būtu jāsāk ar alu! pētījumi liecina – tieši alus un sidrs ir jauniešu iecienītākie alkoholiskie dzērieni. Savukārt akcīzes likme par vienu alus pudeli pašreiz ir četras reizes zemāka nekā sidram u.c vieglajiem alkoholiskajiem dzērieniem.
Kāpēc gan jāsāk ar alu? Tāpēc, ka pēdējā akcīzes nodokļa likmes celšana 2011.gadā alu nemaz neskāra. Tagad šī dzēriena ražotāji ir priviliģētās pozīcijās, jo patērētāji, it īpaši trūcīgākie, ātri vien saprata – noreibt no alus ir daudz lētāk nekā no citiem dzērieniem.
Patiesi, rēķinot pēc absolūtā alkohola daudzuma uz tilpuma vienību, akcīze alum ir nesamērīgi maza salīdzinot ar akcīzi, ko maksā degvīna vai brendija ražotāji. Tieši tāpēc mums ir ar brūnajām divu litru PET pudelēm pilnas grāvmalas un īpašs alus, ko tā cienītāji neatkarīgi no šķirnes mēdz saukt par “plastmasnieku”. Aizrautīga “plastmasnieku” tukšošana nereti beidzas slimnīcā, kā manis jau pieminētajā gadījumā, savukārt ilgstošs mīlas sakars noved pie dzīves patversmē un personības degradācijas.
Zīmīgi, ka lielākie “plastmasnieku” pārdevēji, degradējot Latvijas iedzīvotājus un dabu, savu biznesu un daļēji arī nodokļu maksāšanu organizē ārvalstīs.
Pirms dažiem gadiem alus ražošanu uz ārzemēm pārcēla arī viens no tirgus līderiem – “Aldaris”, tāpēc 2014.gadā Latvijā saražots par 34% mazāk alus nekā 2013.gadā. Lai arī saražots mazāk, dzēruši esam vairāk. Tikai jau Igaunijā, Lietuvā un citur ražoto alu. Tad nu jājautā, kāpēc ražotājiem, kas nestrādā Latvijā piešķirt kādas īpašas privilēģijas?
Ar pazeminātu akcīzes likmi varbūt varam atbalstīt mazās darītavas, kas ražo kvalitatīvus, tradicionālus, tūristu pieprasītus dzērienus, taču ne lielus, starptautiskus koncernus.
Jāsaprot skaidri. Ja gribam mazināt postu, ko rada alkohola lietošana, akcīzes nodoklis būs jāceļ. Tas jāizdara pārdomāti, pamatoti un pakāpeniski. Jāizdara par spīti alkohola ražotāju lobijiem, kas jau drīz metīsies stāstīt, ka dzeršana nemaz tik liels ļaunums nav un alus saturot pat vitamīnus.
