Lasīšanas laiks: 2 min
Šogad nekas nav kā citus gadus, kovids ir mainījis cilvēku paradumus un tradīcijas. Arī Skolotāju diena Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā bija citāda – nebija mācību stundu, kuras jaunāko klašu skolēniem vada divpadsmitie, jo tās ir dažādas mājsaimniecības, kuras nedrīkst satikties. Bet 12.klašu skolēnu pārsteiguma sveicieni skolotājiem bija tikpat pārdomāti un sirsnīgi kā iepriekšējos gadus. Skolēnu domes aktīvistes Sabīne Toča un Sigita Skrabe gan atzinās, ka viņām pietrūka šo stundu, labprāt būtu pārbaudījušas savu varēšanu, kā tas ir – stāvēt klases priekšā un mācīt 25-30 skolēnus.
Jau no paša rīta 1.stāva vestibilā skolotājus sagaidīja stalti puiši ar tumšsarkanām rozēm, pašceptiem auzu pārslu cepumiem un jaunāko skolas avīzes “Pēda” izdevumu, kas šoreiz ieguvis nosaukumu “P_ _ĒDA” (2 metru distance!) Skanēja latviešu klasika: “Par rozēm”, “Esi man tā”, “Sirds sadeg neparasti” un citas dziesmas, ko izpildīja mūziķu trio: Markuss Daniels Kolosovs, Reinis Mačulāns un Alīsija Renāte Janīte. Tāpat gaiteņos bija redzami skolēni ar ziediem, puķu podiem, kūciņām, ko jaunieši sarūpējuši saviem audzinātājiem un mīļākajiem pedagogiem. Bez garīgā baudījuma skolotājiem bija sarūpēta arī rīta kafija ar “Liepkalnu” sāļajiem un saldajiem pīrādziņiem un kliņģeriem. Sekoja četras mācību stundas, bet pēc tam pedagogi devās ikgadējā Skolotāju dienas ekskursijā, šoreiz uz kultūrvēsturisko Piebalgas novadu. Svētku riktēšanas komiteja bija sīki izstrādājusi maršrutu „Pretī jaunajiem mērnieku laikiem”. Pirmais pieturas punkts – Brežģa kalna skatu tornis, bet pēc tam atbilstoši Skolotāju dienai – zināšanu atsvaidzināšana par brāļiem Kaudzītēm, kas bija ne tikai rakstnieki, bet arī skolotāji. „Kalna Kaibēnu” erudītais gids Aivars Ošiņš azartiski stāstīja gan par brāļiem Reini un Matīsu, gan par tā laika skolas dzīvi. Kaibēnu dārzā tika uzņemti selfiji ar Ķenci, Pāvulu un Pietuka Krustiņu, bet, kā sacīt jāsaka, ar to vēl nebija gana. Pie brāļu Kaudzīšu pieminekļa tapa kopbilde, tika izstaigāti Vidus kapi un apskatītas Vecpiebalgas ūdensrozes. Acis priecēja Piebalgas pakalni – vietām rudenīgu mežu ieskauti, citviet koši zaļi vai siena ruļļu izrotāti. Un gluži kā „Mērnieku laikos” – kur nu bez svētku mielasta! Lai arī latviskā vidē, šoreiz „Madonas alus” vasaras restorānā tika baudīti hinkaļi, šašliks, hačapuri un citi autentiski gruzīnu ēdieni.
Ikkatram acu mirklim savs laiks, ikkatram laikam savs darbs, ikkatram darbam sava alga, ikkatrai algai savs saņēmējs. /Reinis Kaudzīte/
