Lasīšanas laiks: 2 min
Lieldienas ir laiks, kad ierastā olu vārīšana kļūst par neparastu notikumu ar pārsteidzošu iznākumu, kas prieku sagādā gan lieliem, gan maziem. Pieredzē, kā olas krāso Valmieras Jaunatnes centrā “Vinda”, dalījās Linda Riba, “Vindas” metodiķe un Jauniešu domes pārstāve.
Olu krāsošana ir divu dienu nodarbe. Vispirms tiek novārītas sīpolu mizas vai avenāju kāti, kafija (to gan vajag diezgan daudz – vidēji lielā katliņā apmēram 250 gramus) vai citas vielas, kas dos pamatkrāsu. Nākamajā dienā šajā šķidrumā liek olas un vāra tās gatavas. Iepriekš sagatavotais novārījums ļaus krāsai būt intensīvākai.
Sīpolu mizas dos brūnganu nokrāsu, smalki sagriezti avenāju kāti – sarkanīgu, zilu var dabūt no mellenēm, sarkanu un zilganu – no sarkano sīpolu mizām. Sūnu un piparmētru sajaukums devis zaļganu krāsu. Lindai padomā izmēģināt arī kariju un kurkumu, no kuriem varot dabūt dzeltenu toni.
“Vislabāk krāsot baltās olas, jo tad tonis labāk izceļas. Novārījumam un musturiem izmantojam dabas materiālus. Olas pirms krāsošanas vajadzētu nomazgāt sālsūdenī, lai tās attaukotu un krāsai būtu vieglāk pieķerties.”
Tad olām likts klāt kāds materiāls, kas veido musturu.
“Tā ir pilnīga improvizācija. Var izmantot papardes lapas, zemeņu lapas, zālīti, aizstaigājot līdz mežam, var atrast daudz materiālu, nātre ļoti skaisti izskatās, tāpat arī izplaucēti bērzu pumpuri. Latvju zīmes un citus musturus var veidot arī ar leikoplastu vai līmlenti – ar papīra nazīti izgriež vēlamo ornamentu, to uzlīmē uz olas un vāra mizās. Tāpat arī varam iztīrīt virtuves skapīšus, nospieduma veidošanai izmantojot rīsus, griķus, grūbas, putraimus u.tml. Ir mēģināts arī ar sarkano un melno tēju, tās nedaudz piedod nokrāsu.”
Šādi sagatavotās olas pēc tam satin marlē vai zeķubiksēs, bet pārlieku neaizraujoties, jo biezākam audumam un vairākām kārtām krāsa sliktāk tiks cauri.
“Vārot var pielikt sāli vai etiķi, lai krāsa labāk iesūcas, bet jāatceras, ka etiķis padara olu čaumalu trauslāku, tādējādi tās nebūs labākās izmantošanai kaujās. Kad olas gatavas, tām jāļauj atdzist, tikai pēc tam jāiztin. Spīdumam var ieziest ar eļļu. Lieldienu olas vienmēr ir pārsteigums. Tāpat kā griežot sniegpārsliņas – rezultāts apskatāms tikai beigās, arī olu krāsošanā iznākums top zināms, kad tās izņemtas no katliņa un iztītas.”
Arī šogad “Vindas” lielajā katlā uz ugunskura tapa bērnu, skolotāju un dabas kopdarbs. To gaidot, laiks tika īsināts rotaļās, savukārt gatavās oliņas, kā tas pienākas, pirms apēšanas vispirms tika izripinātas un pārbaudīts to stiprums.
