Lasīšanas laiks: 2 min
Rūķim aizmiegot
“Kad viņa parādās, telpā mainās enerģija,” teica režisors Elmārs Seņkovs. Teātrī gandrīz katram ir iesauka: nevis palama, bet “ īstais vārds”, kas palaikam izsaka cilvēka būtību. Ruta Birgere Valmieras teātrī bija Rūķis. Vienmēr klātesoša, uzmanīga, visu zinoša un saprotoša, un mazliet mistiska būtne. Tāpat kā Oļģerts Kroders, tāpat kā Džemma Skulme Rutiņa iemiesoja “Latvijas laika” izpratni par lietu kārtību un tādiem jēdzieniem kā darbs, uzticība, gods. Nerimtīga darbā, viņa tiešām mainīja temperatūru un atmosfēru, parādoties uz skatuves. Savam teātrim uzticīga līdz nāvei, viņa prata redzēt jauno un nebaidījās no tā. Pazīt viņu bija prieks, būt viņas uzmanības un mīlestības lokā – gods un laime.
Agrā sestdienas rītā Rūķis aizmiga. Saldu dusu, Rūķīt! Varbūt Tavs gars tepat vien Valmieras teātrī paliks.
Ruta Birgere dzimusi 1924. gada 7. maijā, Rīgā, beigusi pilsētas 2. ģimnāziju (1942), bijusi pārdevēja grāmatveikalā, produkcijas pārbaudītāja VEF. Studējusi LVU romāņu filoloģiju (1945–48). Pēc Drāmas (tagad Nacionālā) teātra studijas beigšanas gadu nostrādājusi Drāmas teātrī (1948–49). Valmieras Drāmas teātra aktrise (kopš 1950).
Smalka, sievišķīga māksliniece, kas saviem jaunības laika tēliem piešķīra lirisku smeldzi un apvaldītu temperamentu, bet pēdējo gadu lomās burtiski kūsāja no enerģijas, asprātības un viegluma, kāds raksturīgs tiem, kas zina ko vairāk gan dzīvē, gan mākslā.
Ruta Birgere bijusi Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere (2009). 2013. gadā uzņemta Latvijas teātra Zelta fondā.
Informācija par atvadīšanos no mākslinieces sekos.
