Lasīšanas laiks: 2 min
Domāju, nekļūdīšos, teikdama, ka liela daļa iedzīvotāju priecājas par Latvijas dabu un iespēju baudīt četrus gadalaikus, atpūšoties mežos un pie ūdeņiem. Mēs varam baudīt gan vienkārši skaistumu, gan atrast dabas veltes ikdienas vajadzībām. Nereti dabas dāsnums sniedz papildinājumu gan ģimenes budžetam, gan palīdz uzturēt cilvēka veselību. Meža zemenes, mellenes, avenes, brūklenes, baraviku kalni un gaileņu ģimenes nonāk uz daudzu latviešu galda un pagrabos, tiek vākti augi tējai un floristikai, bet ko mēs dodam dabai pretī?
Katru gadu pēc pavasara Lielajām talkām masu medijos parādās informācija, cik maisu un tonnu ir savākts. Pilsētas un to tuvākā apkārtne top (vismaz uz kādu laiku) skaistāka un tīrāka. Diemžēl to nevar teikt par mūsu mežiem.
Jau no mazām dienām tiek runāts par atkritumu šķirošanu, par plastmasu, kas nesadalās gadu desmitiem, mežos izmestās elektrotehnikas kaitīgo ietekmi uz cilvēku utt. Viss velti! Liekas, ja uz mežu atvestas pilnas plastmasas un stikla pudeles, konservu bundžas, tad tukšo taru uz mājām paņemt līdzi būtu daudz vieglāk, bet nē – pilni meži ir ar šo “viendienīšu” pēdām, kuri nedomā ne par skaistu vidi, kurā gribētos atgriezties nākamo reizi, ne par to, kā šis “atstātais mantojums” ietekmēs nākamās paaudzes.
Liekas neloģiski, ka uz mežu tiek vestas arī riepas, veci datori un citas preces, kuras bez maksas var nodot ZAAO laukumos. Varbūt no mežiem pazustu vismaz plastmasas pudeles, ja tās varētu nodot par maksu? Bieži vien par pamatīgo “kultūras slāni” var tikai nojaust, jo to jau noklājušas rudens lapas un sūnas, vienīgi nodevīga skaņa zem kājām liecina, ka tur atrodas nomesta stikla vai plastmasas pudele.
Nezinu, cik šādu nedomājošu cilvēku prātus spēj uzrunāt baneris “Nemēslo! Mēs šeit dzīvojam”, bet tādu esmu redzējusi tikai vienā vietā, lai gan tuvākajos mežos tos vajadzētu izvietot krietni vairāk. Saprotams, ka katram šādam mēslotājam nevar pielikt klāt uzraugu un daudz kas atkarīgs no katra cilvēka audzināšanas, izglītības un sirdsapziņas.
Fotogrāfijas ar rudenīgo dabu tapušas dažādās vietās – mežos pie vanšu un dzelzs tilta, bet bildes ar atkritumu kaudzēm – braucot pa Cēsu, pēc tam pa Brūkleņu ielu aiz zemessardzes bataljona teritorijas virzienā uz apvedceļu. Tā kā dabā līnijas nav novilktas, atkritumi varētu būt gan Valmieras pilsētas, gan Beverīnas novada teritorijā.
