Lasīšanas laiks: 3 min
Nē, šodien uz dārziņu es neiešu! To dzirdējusi bezmaz vai katra otrā mamma, un savulaik tā teicis ne viens vien no mums. Vai tam ir bijis pamats? Šis jautājums ir raisījis ne mazums diskusiju gan ģimeņu, gan ekspertu vidū. Mazo ekspertu skolas vecāki un psiholoģe Zane Avotiņa norāda būtiskākos PAR un PRET bērnu skološanai dārziņā un atgādina, ka izvēle ir katra paša ziņā.
“Es uz bērnudārzu gāju ar prieku. Tur bija mani draugi un pirmā simpātija. Katru dienu bija visādi pigori, tajā skaitā mēģinājumi bēgt, par laimi – neveiksmīgi,” saka Mazo ekspertu skolas tētis, aktieris un uzņēmējs Dainis Grūbe. “Atceroties bērnību, neredzēju ne mazāko iemeslu, kādēļ savas meitas nelaistu dārziņā.” Savukārt Daiņa sieva Marija bērnudārzā negāja, tomēr abi kopā pieņēmuši lēmumu Reinu un Maiju vest dārziņā.
“Atrodot labu vietu ar sirdsgudrām audzinātājām, bērns iemācīsies socializēties, kļūs patstāvīgāks, iegūs pašapziņu un citas iemaņas, kas palīdzēs vieglāk iejusties skolā. Es negāju bērnudārzā, un, iespējams, tāpēc man pirmajā klasē gāja grūti, biju ļoti kautrīga un ierāvusies sevī,”
atklāj Marija Grūbe.
Citu viedokli pārstāv praktizējoša dūla, topošo māmiņu izglītotāja Katrīna Puriņa, kura uzskata, ka tradicionālais pirmskolas izglītības modelis agrā vecumā var mazināt individuālās, radošās izpausmes. Viņa atbalsta māmiņu vēlmi skolot bērnus mājapmācībā.
“Mazu bērnu nebūtu jāpakļauj striktam režīmam, labāk ir sajust individuālās vēlmes nepiespiestā gaisotnē. Ja var atrast bērnudārzu, kur ir brīvs režīms, tas ir brīnišķīgi,”
saka K.Puriņa.
Mazo ekspertu skolas un centra “Skalbes” psiholoģe Z.Avotiņa norāda četrus ieguvumus bērnudārzam un vienlīdz daudz priekšrocību mājmācībai. Izvēle atkarīga no mazā personības, individuālajām īpatnībām un emocionālās brieduma pakāpes – vienam bērnudārzs ir piemērotākā vieta pašrealizācijai, citam vajadzīgas mājas un drošības izjūta, ko sniedz tieši vecāki.
JĀ dārziņam!
1. Draudzība. Bērnudārzs ir laba vieta, kur iegūt pirmos draugus, iemācīties dalīties, dot, sarunāties – jo īpaši svarīgi tas ir bērniem, kuriem nav brāļu vai māsu un ikdienā nav iespējas tikties ar vienaudžiem.
2. Laika plānošana. Bērnudārzā ir noteikts režīms: brokastis, pusdienas, diendusa, launags, ritmika vai dziedāšana. Tas ļauj mazajam saprast, ka pastāv kārtība un arī turpmākajā dzīvē būs jārēķinās ar citiem un plānoto laiku.
3. Izvēles iespējas. Dārziņš piedāvā virkni interešu: keramikas nodarbības, baseina stundas, vingrošanu, dziedāšanu, mākslas meistarklases, teātri un vēl vairākas aktivitātes. Mazais šajā situācijā mācās noformulēt, kas viņam patīk vairāk vai mazāk. Viņš praktizē izvēlēties un attīstīt to, kas padodas labāk, paust viedokli.
4. Paļaušanās. Mūsdienu bērnudārzos pielieto izstrādātas, audzinātājām pieejamas un pasaulē pārbaudītas metodikas. Vecāki un bērns var justies droši – ja viena metode nestrādās, audzinātājas izvēlēsies citu piemēroto.
NĒ dārziņam – JĀ mājām!
1. Individualitāte. Lai arī skoliņās audzinātājas pievērš uzmanību katram, to visbiežāk nevar darīt pilnvērtīgi, jo grupiņās mēdz būt pat vairāk nekā 10 bērnu. Nedalītu, personīgu pieeju bērns var saņemt tikai mājās.
2. Sava telpa. Paša gulta, galds, rotaļlietas un savs brokastu šķīvis ir tikai mājās. Tas rada drošības izjūtu, pazīstamas sajūtas un mieru.
3. Vēlmju īstenošana. Individuālās vajadzības un sapņus vieglāk īstenot mājās, kur nav jārēķinās ar citiem bērniem vai ierobežoto laiku. Pilnīga brīvība radošai izpausmei!
4. Nost ar rāmjiem! Tiem, kuri nevar iekļauties režīmā, mājas ir piemērotākas nekā dārziņš. Nebīsties, ka bērns atšķirībā no citiem ir grūtāk savaldāms diendusai vai maltītei ik dienu vienā un tajā pašā laikā. Mazajam augot, situācija var mainīties – skolas gados viņš visticamāk viegli un ātri iekļausies kopējā ritmā.
Tiem vecākiem, kas vēl šaubās par izvēli, eksperti iesaka pieņemt lēmumu kopā ar bērnu, ņemot vērā viņa vajadzības un vēlmes.
“Ne vienmēr vecāku pašu pieredze ir noteicošā, un lēmums atstāt mājās vai vest uz dārziņu jāpieņem ģimenei kopā,”
saka. Z.Avotiņa.
