Lasīšanas laiks: 3 min
Reaģējot uz Krievijas agresiju Ukrainā un, redzot, ka Krievijas prezidents nekautrējas izmantot dabasgāzes piegādes kā reālu ieroci, Eiropas Savienība (ES) ir izstrādājusi plānu, kā samazināt atkarību no Krievijas dabas resursu piegādēm. Plāna stūrakmens ir Eiropas Enerģētikas savienības izveidošana un tā mērķis ir samazināt ES kopējo enerģijas importa atkarību, īpaši no tās galvenās piegādātājvalsts Krievijas.
Plāns paredz pilnveidot un savienot elektrības un dabasgāzes vadu tīklus starp visām ES dalībvalstīm, nodrošinot tam kopējos līdzekļus. Tas ir nepieciešams, lai varētu izveidot patiesi apvienotu enerģijas tirgu, kurš ne tikai nodrošinātu patērētājiem pēc iespējas lētākas cenas, bet vienlaikus samazinātu jebkuras valsts atkarību no kāda konkrēta piegādātāja vai pat enerģijas avota. Ja elektrība un gāze varētu brīvi plūst pāri valsts robežām tirgus apstākļos, tad Krievijas ietekme ES kopumā strauji samazinātos.
Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, esam bez pārtraukuma dzīvojuši pilnīgā atkarībā no Krievijas piegādātās dabas gāzes.
Tās ir sekas no 1970tajiem gadiem, kad Padomju Savienībā izveidoja plašu gāzes piegādes sistēmu, kuras svarīga sastāvdaļa bija (okupētā) Latvija ar savu vērtīgo Inčukalna pazemes gāzes krātuvi. Šī atkarība nav mazsvarīga – kopumā no mūsu patērētās enerģijas valstī gāze aizņem ap trešdaļu.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas gāze bija valsts īpašums līdz 1997.gadam, kad valdība to nodeva privatizācijai un jaunajiem īpašniekiem “uzdāvināja” 20 gadu monopola tiesības līdz 2017.gadam. Kā zināms, šo uzņēmumu tagad faktiski kontrolē Krievijas Gazprom, kurš līdz ar to mums ne tikai piegādā dabas gāzi (par sev vēlamo cenu), bet arī to uzglabā un sadala katram individuālam patērētājam, nepieļaujot konkurenci.
Kā redzams, Krievijas monopola piegādēm ir ne tikai nelabvēlīgs ekonomisks raksturs (monopolista prece vienmēr ir dārga), bet arī iespējama smaga politiskā cena.
Tas pats monopolists Ukrainā cenšas ietekmēt Kijevas valdības lēmumus, apturot tai nepieciešamās dabasgāzes piegādes. Latvija ir tikpat atkarīga no Krievijas gāzes kā Ukraina.
Latvijai ES plāns par Enerģētikas savienības izveidi nozīmē mūsu sabiedroto pastiprinātu apņemšanos ne tikai savienot mūsu elektroapgādes sistēmu ar kaimiņvalstīm Skandināvijā, bet arī likvidēt mūsu monopola atkarību no Krievijas dabas gāzes piegādēm, izveidojot gan gāzes vada savienojumu ar Poliju, gan ceļot Baltijas valstu sašķidrinātās dabas gāzes (SDG) termināli, kas ļautu gāzi importēt pa jūras ceļu no jebkura pasaules piegādātāja, tai skaitā Norvēģijas un ASV.
No Latvijas puses pats svarīgākais ir savlaicīgi sagatavoties 2017.gadam, kad Latvijas gāzes monopola tiesības izbeigsies “uz papīra”.
Galvenais – nodrošināt likumisko kārtību, kādā veidā Inčukalna dabas gāzes krātuve tiks atvērta konkurencei pēc monopola izbeigšanās. Pirmais solis – Latvijas gāzes sadalīšana pēc ES likuma parauga – jau šonedēļ tika izskatīts Ministru kabineta sēdē.
Mēs labi zinām, ka brīva konkurence nāk par labu patērētājiem. Atceramies kaut vai neseno pagātni telekomunikācijās, kad Lattelecom bija praktiskais monopolists. Šobrīd konkurences rezultātā Latvijas telekomunikācijas cenas ir starp lētākām visā Eiropā, bet kvalitāte un servisa līmenis ir no labākajiem.
Izveidojot Eiropas Enerģētikas savienību, Latvijas patērētājiem parādīsies reālas izvēles iespējas arī elektrības un gāzes tirgū. Kaut šobrīd elektrības tirgus ir atvērts, reālas konkurences nav, jo mums joprojām trūkst savienojumu ar Skandināvijas tirgu, kur vairumtirdzniecības cenas ir apmēram uz pusi lētākas nekā Latvijā un Lietuvā.
Šī situācija mainīsies, kad tiks izbūvēti elektrības vadu savienojumi. Tāpat gāzes tirgū varēs parādīties reāli konkurējoši piegādātāji tikai tad, kad Inčukalnu krātuvi atvērs konkurentiem un būs fiziska iespēja iepirkt gāzi ne tikai no Krievijas, bet arī no vēl kāda cita piegādātāja.
