Lasīšanas laiks: 7 min
Straujas izmaiņas valstī notiek ne tikai epidemioloģiskajā situācijā. Sabiedrības uzmanība tiek pievērsta globālo problēmu asajiem sižetiem: militāro spēku demonstrēšanai starp valstīm, demisiju pieprasīšanai, cīņai par budžetu un citiem, patiešām svarīgiem un satraucošiem jautājumiem. Sabiedrība ir nogurusi, nervoza un pamatoti satraukta. Šķiet, ka katras nozares speciālisti ir sašutuši par savu aktuālo, brīžiem arī kritisko situāciju. Izglītības iestāžu vadītāji tajā skaitā ir izmisuma pilni.
COVIDs ir ienācis pasaulē un mūsu dzīvē strauji un visaptveroši. Līdzīgi kā citās nozarēs, izglītības nozare lēnām sāk apkopot COVID nodarītā postījuma apmēru. Un tas varētu būt graujošs. Izglītības sistēmas darbs ugunsgrēka režīmā 2 gadu laikā ir nodarījis bezprecedenta kaitējumu.
COVIDs un skolēni
Lielākai daļai skolēnu ir ievērojami pazeminājies iekšējās motivācijas līmenis. Ir samilzis robs starp ļoti motivētiem skolēniem un tiem, kam tik viegli neiet, raujot uz leju arī daļu spējīgo jauniešu. 2 gadu dzīve virtuālā vidē un izolācijā atstājusi savas pēdas. Jau vairāk nekā gadu valsts līmenī psihologi un atbalsta speciālisti ceļ trauksmi par skolēnu psiholoģisko stāvokli. Un pamatoti. Ierobežojumi, klātienes komunikācijas trūkums, aizliegumi interešu izglītībā un sportā utt., tas viss darījis stipri lielāku, nekā iepriekš, to jauniešu daļu, kas ir intraverta, vienaldzīga un neparko neizrādošu interesi. Salīdzinot šā brīža jauniešus ar vienaudžiem 2020. gadā, šī brīža skolēniem sociālo prasmju līmenis ir nesalīdzināmi zemāks. Būt spējīgiem pašorganizēties, labi un patstāvīgi mācīties, gataviem atteikties no savām interesēm un hobijiem, ievērot ierobežojumus un aizliegumus, katru dienu dzīvot stresā un bailēs, jo nevar zināt, vai saslimsi un vai saslims kāds tuvinieks, nemitīgi pielāgoties dažādām mācību formām un videi, izjust nedrošību par rītdienu. Un kā vienīgo atbalstu no valsts puses saņemt medicīnisko masku un vārdus: “Nu, ir jāpaciešas un jāpacenšas. Kam šobrīd ir viegli…” Vai katrs pieaugušais ir spējīgs šo izturēt? Un bērns? Vai jauniešu un pat bērnu vecumā var iestāties izdegšana? Jā! Var!
Vai šie bērni būs spējīgi atkopties? Tas ir atkarīgs ne tikai no paša bērna, ģimenes vai speciālistiem, bet no visas sabiedrības kopumā. Ļoti negribētos, lai mūsu terminoloģijā ienāktu jauns termins – ”COVID paaudze”. Paaudze, kura drīz ienāks darba tirgū. Jau pašlaik darba devēji pauž neapmierinātību ar izglītības sistēmas darba rezultātiem. Grūti atrast aktīvu, iniciatīvu izrādošu, zinošu un motivētu darbinieku. Bet, kas mūs sagaida nākotnē darba tirgū, redzot “COVID paaudzes” jauniešus. Droši vien mēs varam nojaust.
COVIDs un kompetences
Negribas salīdzināt. Bet. Būvniecības nozarei, Lauksaimniecības nozarei, Viesmīlības un apkalpojošās sfēras nozarei, Ražošanas nozarei un citām Latvijas tautsaimniecības nozarēm un tajās strādājošiem COVID pandēmijas laikā tika piešķirts atbalsts, finansējums, atvieglojumi, lai pārvarētu grūtos laikus un novērstu negatīvās sekas.
Un kā ir ar izglītības nozari? Kādu finansiālo palīdzību izglītības iestādes un pedagogi ir saņēmuši? Testi, maskas, dezinfekcijas līdzekļi, sterilie halāti un CO2 mērītāji, kuri vēl joprojām nav saņemti.
Kur vēl joprojām kavējas metodiskais atbalsts jaunā satura īstenošanai? Vai tiešām tas ir normāli, ka vienas stundas sagatavošanai pedagogam ir nepieciešamas divas līdz trīs stundas? Un kur šo laiku ņemt? Kur jaunās mācību grāmatas un darba burtnīcas? Kur apsolītā IT tehnika izglītības satura attālinātai īstenošanai (kas bija akūti nepieciešama vēl pirms gada)? Kur ir skaidrs redzējums par valsts pārbaudes darbu saturu un formu (kuram bija jābūt pašā reformas sākumā), kas būs jākārto jau pēc gada, un tā galvenais mērķis un uzdevums katram skolēnam, lai veiksmīgi pabeigtu skolu? Vai tika iestrādāta jaunā satura realizācijas elastība sakarā ar COVID īpašiem mācību apstākļiem? Kur?…
Pretī, kā “atbalstu”, mēs esam saņēmuši MK noteikumus un paziņojumu plašsaziņas līdzekļos, ka tiks ievērojami paaugstinātas kvalitātes prasības skolām un centralizēto eksāmenu minimālais procents 9. un 12. klašu absolventiem.
Nevienam pat neienāca prātā uzzināt, vai izglītības iestādes bija spējīgas COVID laikā kvalitatīvi realizēt jauno saturu. Vai tas, kas skanēja no katra staba par mācību satura pielāgošanu attālinātam mācību procesam, spēja nodrošināt 2019.gadā jaunizstrādātā izglītības standarta pilnvērtīgu un kvalitatīvu realizāciju? Būsim godīgi. Protams, nē! Protams, lai kvalitatīvi realizētu mācību saturu un sagatavotos valsts pārbaudes darbiem ir nepieciešams pilnvērtīgs KLĀTIENES mācību process skolas klasēs, laboratorijās, darbnīcās! Un vai tas ir bijis pēdējo divu gadu laikā?
Viena pavisam vienkārša alegorija. Ja strādniekam simtu pirmajā attālinātajā seminārā stāstītu par to, cik kvalitatīvai un labi sagatavotai tranšejai ir jābūt un noslēgumā neiedotu lāpstu vai ekskavatoru un laiku, lai šo tranšeju varētu reāli kvalitatīvi izrakt, tad jūs nesagaidīsiet tranšeju un strādnieks būs spiests darbu pamest. Un varat turpināt stāstīt semināros, cik radošam ir jābūt, ka var pielietot gan kociņu, gan zābaku, lai panāktu rezultātu.
Neiedomājama augstprātība un aklums! Un maksa par pieļautajām kļūdām būs stipri lielāka par to naudu, ko valsts ieguva no struktūrfondiem šī projekta realizācijai. Mēs, iespējams, vēl ilgi meklēsim kompetences un kvalitāti tur, kur nebijām jēgpilni ieguldījuši.
COVIDs un skolotāji
Ne par izdegšanu un to, cik ir grūti strādāt. Kaut gan ir ko skaļi pateikt…
Mīļie cilvēki! Skolotāja profesija izmirst! Un beidzot ir jānoņem rozā brilles no deguna!
Valsts ieguldīja (visu cieņu) simtiem miljonu, lai uzlabotu profesionālās izglītības iestāžu infrastruktūru. Mēs esam fokusējušies uz profesionāļu sagatavošanu Latvijas darba tirgum. Bet, cik no šiem speciālistiem tiešām paliek un paliks Latvijas darba tirgū, ņemot vērā atalgojuma līmeni Latvijā, un to, ka, piemēram, Vācija 2022.gadā paziņoja par 400 tūkstošiem brīvu vakanču profesionālā darba tirgū?
Jautājums. Ko un cik valsts paralēli ir ieguldījusi, lai REĀLI paaugstinātu pedagogu darba prestižu. Atjaunotajos tehnikumos, skolās, un ģimnāzijās pavisam drīz (un jau tagad) nebūs kam strādāt! Esošie pedagogi pārtrauc darba attiecības. Daļu, no tā jau trūkstošiem pedagogiem, mēs esam pazaudējuši vakcinācijas politikas rezultātā. Bet jauni nenāk.
Un, jā. Kā tad ir ar kvalitāti? Izmisuma programmu “Sagatavosim pedagogu gada un pat pusgada laikā” pienesums izglītības iestādēm ir niecīgs. Visu cieņu tiem jauniešiem, kas piesakās šajās programmās, bet pēc viņu pašu kritiska atzinuma un izvērtējuma NAV IESPĒJAMS kļūt par skolotāju gada laikā. Jebkurš izglītības iestādes vadītājs skaidri apzinās, ka papildus šai programmai vēl ir jāmācās un jāstrādā vismaz 3-4 gadus.
Vai tiešām izglītības iestādes vadītājs šajos apstākļos ir spējīgs izpildīt valsts noteiktās izglītības kvalitātes prasības pilnvērtīgi? Vai izglītības iestādes vadītājam ir resurss, lai labam pedagogam, kas nav pieejams pilsētā, maksātu par nokļūšanu uz skolu no cita novada? Vai ir pieejams finansējums, lai nodrošinātu savienotājpedagoga pagaidu izmitināšanu dienesta viesnīcā? Vai vispār ir iespēja atrast trūkstošo pedagogu kā tādu? Viena atbilde uz visiem jautājumiem – Nē!
Recepti šai situācijai var dot teju ikviens izglītības iestādes vadītājs. Bet tas paliks bez REĀLĀS izpildes, jo diemžēl pēc būtības, Latvijā izglītības nozare nav prioritāro nozaru augšpusē.
P.S. un tāda “maza” nianse un piebilde, redzot šī brīža strauji augošās cenas, valsts budžeta sadalītājiem vajadzētu atkārtoti aizdomāties par to, vai skolotāju amats, kā tas ir pašlaik, ir tikai misija?
COVIDs un skola
Pēdējo divu gadu laikā, skola ir SPKC struktūrvienība, epidemioloģijas centrs, ārstniecības iestāde, laboratorija, vakcinācijas centrs un aptieka ar papildus izglītojošām funkcijām vienā ēkā. Vai tā ir skola? Nē!
Ar katras papildus funkcijas veikšanu izglītības iestādē strādājošiem, valsts iegrūž visu sistēmu vēl dziļākā grāvī, jo skolotājam ir JĀMĀCA, nevis jānodarbojas ar “nelielu” papildfunkciju nodrošināšanu. Bet atbilde, kā vienmēr ir vienkārša un ciniska: “Bet kam ir viegli?…”
Izglītības iestāžu vadītāji ir satraukti. Brūk skolu tradīcijas. Brūk gadiem kultivētās un koptās skolu un valsts vērtības. Uzdodiet jautājumu tautas deju, koru, interešu izglītības pulciņu, sporta un mākslas programmu vadītājiem par esošo situāciju. Izjukuši kolektīvi, slēgtas programmas, pazaudēti pedagogi.
Skolas tradīciju un vērtību degradācija ir pirmais solis valsts vērtību degradācijai. Vēl pusgads gads aizliegumu un ierobežojumu un mēs varam neatgriezeniski pazaudēt daudzus aspektus audzināšanas jomā.
COVIDS un…
Skarbi, drūmi un diezgan depresīvi. Piekrītu mediķu viedoklim. Arī izglītības sistēmai, lai atkoptos vismaz līdz 2020.gada marta stāvoklim, būs nepieciešami 3-5 gadi. Nerunājot par attīstību.
Rodas jautājumi. Kad beidzot, plānojot budžetu, valdība par REĀLO prioritāti noteiks izglītības nozari? Kad valsts beidzot sāks REĀLI domāt par pedagogu amata prestižu? Kad beidzot valsts vispirms JĒGPILNI ieguldīs izglītības sistēmā un tikai pēc tam prasīs kvalitatīvos radītājus? Kad?!
