Lasīšanas laiks: 3 min
Jaunā, ilgi gaidītā un pagaidām ar ļoti daudzajiem nezināmajiem saistītā izglītības reforma skolās tā īsti iesāksies aiznākamajā mācību gadā. Tas ir gana tuvu, bet pie reizes arī tālu, un reformas īstenotajiem vēl ir laiks pielabot neskaidro, izdarīt nepaveikto. Pagaidām iespējams iepazīties ar mācību standartu projektu, kas, salīdzinot ar iepriekšējiem, spēkā esošajiem standartiem, ir īsāks, mazāk konkrēts. Tas teorētiski dod lielāku brīvību skolotājiem. Taču izglītības reforma tiek saistīta ar skolu tīkla sakārtošanu un dažām citām novitātēm.
Par skolu tīklu Latvijā pēdējos mēnešos izteikušies gan ekanomģeogrāfi, gan Latvijas Bankas speciālisti, gan dažādu ministriju dažādu līmeņu ierēdņi. Neapšaubāmi, neesam tik bagāta valsts, lai varētu atļauties uzturēt skolas ar dažiem vai dažiem desmitiem skolēnu. Turklāt ir divdesmit pirmais gadsimts un desmit vai divdesmit kilometru attālums līdz nākamajai skolai nav tik problemātisks. Jau tagad skolu autobusi bērnus izvadā daudz tālākos maršrutos.
Problēma ir ieteiktie risinājumi, kuri veidoti, balstoties uz tīru matemātiku un statistiku.
Apvienojot divas vidusskolas, kurās skolēnu rezultāti eksāmenos ir salīdzinoši zemi, neiegūsim vienu skolu ar augstiem mācību rezultātiem.
Ierēdņi var plānot kā grib, bet skolēns no Mazsalacas nebrauks mācīties uz Rūjienu. Ja būs nepieciešams, tad drīzāk mēros divtik garu ceļu uz Valmieru. Skolu tāpat izvēlēsies skolēns un viņa vecāki, turklāt izvēli noteiks daudz un dažādi kritēriji.
Skolu tīkla sakārtošana saistīta ar finansējumu. Naudas, kā parasts, izglītībai trūkst. Ja sludinām, ka izglītības sistēmas centrā ir skolēns, tad varbūt finansējumu varētu meklēt arī citur – pašā sistēmā. Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijā ir 181 darbinieks. Pieskaitot divas lielākās pakļautības iestādes izglītības jomā iznāk 357 darbinieki uz aptuveni diviem miljoniem iedzīvotāju. Zviedrijā uz aptuveni 10 miljoniem iedzīvotāju Izglītības ministrijā ir 200 darbinieku. Somijā, kuras izglītības sistēma tiek minēta par paraugu, ir aptuveni 5,5 miljoni iedzīvotāju. Somijas Izglītības un Kultūras ministrijas štatu sarakstā ir 49 darbinieki. Varbūt arī pie mums optimizāciju varētu sākt ministrijā. Ieguvums jau nebūtu liels, bet skolotāji vismaz justos labāk.
Lielākoties skolu dibinātāji juridiski ir vietējās pašvaldības. Līdz ar to tām arī jāpieņem lēmums par skolu apvienošanu vai slēgšanu. Šeit sākas vēl viena problēma – lēmums jāpieņem vietējiem deputātiem, kuri parasti ļoti grib tikt pārvēlēti. Atmetot neapšaubāmi pareizos argumentus par vietējo sabiedrību, skolu kā kultūras centru, atkal atduramies finansēs. Turklāt vēl ir skolotāji un darbinieki, kuri paliks bez darba.
Lai skola varētu darboties ar valsts piešķirtajām mērķdotācijām, tajā vajadzētu mācīties ap simts skolēniem. Ja skolēnu skaits ir mazāks, starpību dotē pašvaldības no sava budžeta. Nelaime tikai tā, ka lielākā daļa pašvaldību tiek dotētas no pašvaldību izlīdzināšanas fonda un par budžeta plusiem vai mīnusiem var īpaši nesatraukties. Nav jau tā, ka viss nepieciešamais būtu pašiem jānopelna. Tad varbūt lemtu citādāk.
Nobeigumā vēl viena problēma. Visi ir piefiksējuši, ka kopumā lasām daudz mazāk drukāto grāmatu, žurnālu. Pēdējā laikā daudzi liela mēroga biznesa un viedokļu līderi uzsver, ka grāmatu lasīšana attīsta domāšanu, tēlaino valodu, palīdz uztvert un strukturēt informāciju. Lasot drukātu tekstu, cilvēks esot spiests tajā iedziļināties. Salīdzinājumam – elektroniskajam tekstam mēs parasti “pārbraucam pāri” tajā neiedziļinoties. Ja vēl salīdzina tekstu garumus, tad komentāri lieki.
Tādēļ mani pārsteidza vienas no jaunā izglītības satura ieviesējas Zanes Oliņas teiktais intervijā žurnālam “IR” – mācību grāmatas aizstāšot digitālās krātuves. Mums jau bija ministrs, kas katram skolotājam un skolēnam savulaik solīja planšetdatorus. Nezinu nevienu, kas to būtu saņēmis. Varbūt Rīgā ir citādi, bet laukos netrūkst ģimeņu, kurām nav datora. Ne visur ir normāls interneta pieslēgums. Skolās labākajā gadījumā ir dažas datorklases, kas nepieciešamas informātikas un datorikas mācīšanai, un pārējo priekšmetu skolotāji tās var izmantot dažas dienas nedēļā. Ja apstākļi sakritīs nelabvēlīgi, ko nelaimīgais skolēns iesāks ar savu digitālo krātuvi? Atliek cerēt, ka tik tālu nenonāksim…
