Lasīšanas laiks: 10 min
Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Inesis Boķis sniedza pirmo interviju portālam “Valmieras Ziņas”. Piedāvājam lasītājiem ieskatu šajā sarunā.
Kā vērtējat 11 gadus Valmieras pilsētas pašvaldības vadītāja amatā?
Nevar nodalīt tikai šos 11 gadus, jo pašvaldības darba pieredze man ir krietni ilgāka. 1994.gadā kļuvu par Valmieras rajona padomes deputātu no uzņēmēju apvienības “Ozols”, vēlāk iesaistījos Valmieras pilsētas domes darbā. No 1998. līdz 2003.gadam biju domes priekšsēdētāja vietnieks. Kad Māris Kučinskis tika ievēlēts par Saeimas deputātu, kļuvu par viņa pēcteci domes priekšsēdētāja amatā.
Lielākais gandarījums ir tas, ka pilsēta šajā laikā ir paveikusi daudz, dzīvojot atbilstoši savām iespējām, jo Valmierā allaž pragmatiski cilvēki ir bijuši vairākumā.
Vienmēr esam centušies saprātīgi tērēt līdzekļus un neuzņemties pārmērīgas kredītsaistības. Esam saņēmuši atzinību, ka pašvaldības budžets pat krīzes periodā ir bijis sabalansēts.
Šajā laikā esmu saskāries ar daudziem pretrunīgiem jautājumiem un piedzīvojis nepatīkamus brīžus, risinot konfliktsituācijas pašvaldībā un domes pakļautībā esošajās iestādēs. Tomēr laiks visu noliek savās vietās. Atmiņā paliek būtiskākais — svarīgie notikumi un lielākie darbi, kas ir izmainījuši pilsētas tēlu.
Joprojām labi atceros pirmo lielo notikumu, stājoties amatā — Valmieras 720. jubilejas svinības. Tas bija saspringts, bet ļoti interesants periods. Man nebija dota iespēja pamazām pārņemt lietas un iejusties jaunajā amatā, jo bija jāveic daudz steidzamu darbu, lai sagatavotos lielajiem svētkiem.
Vidzemes televīzijas 20. jubilejas svinībās demonstrēja filmu, kas deva lielisku iespēju izsekot Valmieras attīstībai šajā periodā.
Gan ar savu darbu, gan ar Eiropas palīdzību mēs visi kopā esam paveikuši ļoti daudz.
Tagad grūti iedomāties mūsu pilsētu bez Vidzemes Olimpiskā centra, bez sakārtotajām ielām, jaunā tilta, mūzikas skolas un citiem objektiem, kas nebūt netapa viegli.
Piemēram, uzsākot muzeja ēkas remontu, piedzīvojām šoku, jo bijām iecerējuši iztikt ar dažiem desmitiem tūkstošu latu. Taču būveksperti konstatēja, ka ēka turas kopā uz Dieva vārdiem, un tajā nav neviens derīgs dēlis, ko saglabāt, tādēļ nācās būvēt jaunu muzeja namu.
Kā jau daudzi valmierieši, pozitīvas emocijas un iedvesmu esmu guvis arī spilgtos sporta un kultūras notikumos, piemēram, sagaidot Valmierā divkārtējo olimpisko čempionu Māri Štrombergu, uzņemot daudzos ārzemju sportistus basketbola čempionāta laikā un apmeklējot lieliskās Valmieras teātra izrādes. Tieši šādi notikumi paliek atmiņā, nevis ikdienas problēmas. Par šiem emocionālajiem momentiem ir vērts atcerēties un rakstīt memuārus. Es gan neplānoju to darīt, jo atmiņas paturu tikai prātā, ne uz papīra.
Kas ir tās lietas, ar ko lepojaties?
Es lepojos ar savu domes komandu, kā arī visiem darbīgajiem valmieriešiem un arī apkārtnes iedzīvotājiem, kas strādā Valmieras labā. Ikviens no viņiem mums ir svarīgs.
Lai arī trešdaļa no tiem, kas strādā Valmierā, ir deklarēti kaimiņu novados, tas ir normāli, jo Valmiera ir Vidzemes sabiedriskās un ekonomiskās aktivitātes centrs, tādēļ cilvēki uz to tiecas.
Ne velti pilsētā ir dzīvojamās platības deficīts. Biju gandarīts, telefonbankas filiāles atklāšanā klausoties “Swedbank” valdes locekles Irīnas Pīgoznes teikto, ka, izvērtējot visas Latvijas pilsētas, izvēle pārcelt šo bankas struktūrvienību uz Valmieru bijusi tādēļ, ka šeit saskatīts lielākais attīstības potenciāls. Iespējams, ka arī no tiem 12 jaunajiem filiāles darbiniekiem trešdaļa nav valmierieši. Lai cilvēki brauc un strādā, lai maksā nodokļus savos novados, jo tas palīdz uzturēt dzīvību laukos.
Lielākā kļūda ir tā, ka visi 119 novadi un pilsētas cīnās savā starpā, “iezāģējot” viens otram. Katrai pašvaldībai vajag visu, mēs nespējam dalīties un domājam tikai par savu labumu. Tas kopumā bremzē Latvijas attīstību.
Kā vērtējat Cēsu mēra Jāņa Rozenberga uzsākto diskusiju par ministriju izvietošanu reģionos?
Valmierā jāizvieto Finanšu ministrija, jo tā ir pati galvenā.
Nopietni runājot, šī ir populistiska ideja, kas neatbilst Latvijas realitātei. Mums ir maza valsts, nav lietderīgi sadrumstalot nelielo budžetu.
Pirmskrīzes laikā Valmierā darbojās vairāku valsts iestāžu filiāles. Konsolidējot budžetu, tās tika likvidētas, un diez vai ir cerība, ka tās kādreiz atjaunos, nerunājot par kādas ministrijas pārcelšanu. Ņemot vērā informācijas tehnoloģiju attīstību, tas nav racionāli.
Saprātīgs risinājums ir izvietot reģionos dažādu iestāžu un uzņēmumu filiāles, kas spēj darboties attālināti, piemēram, kā to izdarīja “Swedbank”, pārceļot telefonbankas nodaļu un Valmieru. Šāds risinājums palīdz taupīt līdzekļus, jo reģionos telpu uzturēšanas un darba spēka izmaksas ir zemākas, nekā Rīgā. Šādu praksi pielieto arī daudzas ārvalstu kompānijas, kas, piemēram, kontaktu centra pakalpojumus, klientiem Skandināvijā, Krievijā vai Ziemeļamerikā sniedz no Latvijas.
Vai ir kādas kļūdas, nepaveiktie darbi, ko varat publiski atzīt?
Pēdējā laikā vislielāko negatīvi rezonansi izraisījusi J.Daliņa stadionā izcirsto koku lieta. Negribētu to nosaukt par kļūdu, drīzāk neveiksmi.
Šobrīd vairākas tiesu instances atzinušas, ka koku izciršana notikusi likumīgi, un mēs visi labi saprotam, ka runa nav par kokiem, bet par principiem.
Mūsu oponentiem nav pamata apstrīdēt koku vērtētāju lēmumu, tādēļ tika atrastas nepilnības sabiedriskās apspriešanas procesa rīkošanā. Taču pagājušā gada vētras sekas pierādīja, ka vecie bērzi un citi koki ir bīstami iedzīvotājiem un to īpašumiem, tādēļ daudzviet pilsētā ir jāveic veco, bojāto koku izzāģēšana. Koku tiesvedība joprojām turpinās. Lietas materiālos lappušu skaits jau tuvojas pusotram tūkstotim. Žēl to cilvēku, kas raksta neskaitāmus papīrus un žēl to koku, kas nocirsti, lai šo papīru saražotu.
Ir dzirdēti pārmetumi pašvaldībai, ka mēs neiesaistījāmies situācijas risināšanā, kad bankrotēja Valmieras gaļas kombināts, taču, atbilstoši likumiem, neko daudz mēs nevarējām darīt, lai glābtu uzņēmumu.
Ņemot vērā dzīvojamās platības deficītu Valmierā, pašvaldībai būtu aktīvāk jāiesaistās šī jautājuma risināšanā, vismaz uzbūvējot kopmītnes. Daļēju šo problēmu varēsim risināt, pārņemot Ausekļa ielas kopmītnes, kur paredzēts ierīkot sporta internātu. Īres dzīvokļu namu celtniecība nav pašvaldības funkcija, bet esam rosinājuši uzņēmējus to darīt. Pašvaldības pienākums ir rūpēties par sabiedrisko infrastruktūru. Mēs piesardzīgi vērtējam, kur ieguldīt naudu, jo ir jāparedz līdzekļi tās uzturēšanai. Piemēram, jaunā peldbaseina, citu plānoto un esošo sporta objektu uzturēšana ik gadu izmaksās vairākus simtus tūkstošu latu, taču šis ir neatsverams ieguldījums valmieriešu un visu apkārtējo novadu iedzīvotāju veselībā. Turklāt mūsu sportisti rūpējas par Valmieras vārda nešanu pasaulē. Arī vietējie sporta līdzjutēji novērtē mūsu sportistu sniegumu un priecājas līdz ar viņiem par veiksmēm un iegūtajiem kausiem. Biju pārsteigts uzzinot, ka BK “Valmiera” spēles ir visapmeklētākās no visām sporta komandām, neskaitot Rīgas “Dinamo” mačus.
Renovācija nepieciešama arī Sv. Sīmaņa baznīcas tornim. Esam gatavi risināt šo jautājumu, taču pašvaldība gaida lielāku iniciatīvu no īpašniekiem – luterāņu draudzes.
Varbūt kāda skatījumā neesam pareizi izvēlējušies prioritātes attiecībā uz Eiropas Savienības fondu līdzekļu izlietojumu. Jā, mums nav nosiltināta domes ēka un kultūras centrs, lai gan arī tas ir nepieciešams, bet mēs nevarējām atteikties no ielu un tilta rekonstrukcijas, pamatskolas, mūzikas skolas, biznesa un inovāciju inkubatora būvniecības. Uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums. Gribu uzvērst, ka tie nav tikai mani vai manas partijas deputātu lēmumi. Gandrīz par visiem šiem objektiem ir bijis vienbalsīgs lēmums no visu partiju deputātiem.
Kādi izaicinājumi sagaida Valmieru nākotnē?
Galvenais izaicinājums ir cīņa par līdzekļiem jaunajā Eiropas Savienības finansējuma plānošanas periodā no 2014. līdz 2020.gadam. Domāju, ka pēc 2020.gada līdzekļu Latvijai varētu būt krietni mazāk, ja Eiropas Savienībai (ES) pievienosies jaunas dalībvalstis. Kā jau minēju, katra pašvaldība cīnās par savu izdzīvošanu un šī cīņa ir nežēlīga.
ES fondu līdzekļi ir vienīgā iespēja Valmierai attīstīties, jo pilsētas budžetā nauda vērienīgiem attīstības projektiem nav.
Tādēļ galvenais uzdevums ir piesaistīt Eiropas fondu naudu dažādiem projektiem, pamatā uzņēmējdarbības veicināšanai, industriālās zonas sakārtošanai, pilsētvides labiekārtošanai un ēku siltināšanai.
Nākotnes uzdevums ir sakārtot pilsētā grantētā seguma ielas, kuru stāvoklis ir kritisks. Arī šai grantēto ielu labiekārtošanas programmai ir jārod līdzekļi. Aicinu arī iedzīvotājus būt aktīvākiem pagalmu sakārtošanā un izmantot pašvaldības sniegto līdzfinansējumu.
Lielākā daļa Valmieras mēru ir izmēģinājuši spēkus Saeimas darbā. Kas mudināja jūs iet viņu pēdās?
Piespiest vai pierunāt mani neviens nav mēģinājis.
Nenoliegšu, ka dažādos laikos ir bijuši uzaicinājumi no vairākiem politiskajiem spēkiem.
Pirms Saeimas vēlēšanām arī reģionu līmenī tiek daudz runāts par jaunu partiju un apvienību veidošanu, bet līderi parasti paliek malā, jo viņi ir iestrādājušies savās pašvaldībās un jūtās tur stabili. Tādēļ starp pašvaldību līmeņa politiķiem nav visai populāri iesaistīties lielajā politikā, jo, zaudējot Saeimas deputāta mandātu, atgriezties iepriekšējā amatā ir visai grūti. Piemēri tālu nav jāmeklē. Taču es esmu pieņēmis šo izaicinājumu, jo uzskatu, ka gadu gaitā ir gūta vērtīga pieredze un zināšanas daudzās jomās, kas ļaus man sekmīgi aizstāvēt Valmieras un citu reģionu intereses valsts mērogā, sekmēt integrētu un līdzsvarotu reģionu attīstību. Esmu gatavs strādāt, lai rastu visefektīvāko modeli reģionu tālākai pārvaldībai un attīstībai, lai pēc iespējas efektīvāk valstī tiktu izmantoti pieejamie resursi. Tomēr pamata motivācija ir strādāt, lai celtos iedzīvotāju labklājība gan pilsētās, gan arī laukos.
Vai esat izlēmis, kuras partijas sarakstā kandidēsiet?
Iespējams, no politiskās teorijas skatupunkta tas nav pareizi, bet Latvijā ir tāda politiskā kultūra, ka mums nācās izveidot savu reģionālo partiju “Valmierai un Vidzemei”. Ne velti partijas nosaukumā ir ietverta Vidzeme, jo, veidojot šo politisko spēku, mēs jau tolaik bijām iecerējuši piedalīties ne tikai pašvaldības vēlēšanās, bet arī domājām par visa reģiona pārstāvniecību valsts līmeņa politikā.
Ņemot vērā pašvaldību vēlēšanu stabilos reitingus un cilvēku uzticēšanos vietējai varai, mūsu partija ir interesanta dažādiem politiskajiem spēkiem, tādēļ izšķiršanās par sadarbību ar kādu no tiem bija visai sarežģīta. Sarunas ir notikušas ar visām lielajām partijām, izņemot galēji labēji un kreisi orientētos politiskos spēkus.
Pašlaik “Valmierai un Vidzemei” valde ir pieņēmusi lēmumu turpināt pārrunas par sadarbības līguma noslēgšanu ar “Vienotību”.
Kāda ir tipiska diena pašvaldības vadītāja amatā?
Katra diena sākas ar e-pastu un jaunākās informācijas pārskatīšanu, kam seko neliela pašvaldības vadības komandas apspriede pie rīta kafijas. Pēc tam apmeklēju dažādas sanāksmes un tikšanās, parasti dienā tādas ir trīs vai četras. Jāvelta laiks arī papīru darbam. Ik dienu saņemu ap 40 vēstulēm. To pārskatīšanu veicu pats, jo apjoms nav pārāk liels. Tas man ļauj būt lietas kursā par visiem svarīgajiem jautājumiem. Diezgan bieži darba diena turpinās ārpus oficiālā darba laika, jo nākas apmeklēt dažādus pasākumus gan Valmierā, gan Rīgā. Tomēr es paturu tiesības izvēlēties, kuru no tiem apmeklēt, jo uzskatu, ka ir jāatvēl laiks arī ģimenei un atpūtai. Izvēloties, kādus pasākumus apmeklēt, prioritāte ir pilsētai svarīgiem notikumiem. Es vai kāds cits no pašvaldības vadības tos apmeklējam, jo mums ir jānovērtē cilvēku ieguldītais darbs. Vienlaikus arī paši gūstam vērtīgas atziņas, pozitīvas emocijas un pārliecību, ka Valmierā ir talantīgi, gudri un ļoti radoši cilvēki.
Jūs diezgan bieži dodaties komandējumos uz Eiropas valstīm.
Es piedalos Eiropas Savienības Reģionu komitejas darbā, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt pašvaldību un reģionālo varas iestāžu interešu pārstāvību ES. Šajā konsultatīvajā institūcijā pārstāvēti ap 400 pašvaldību deputātiem no visām ES dalībvalstīm. Latvijai šajā institūcijā ir astoņi pārstāvji un tikpat daudz aizvietotāji. Esmu Jēkabpils mēra Leonīda Salceviča aizvietotājs, un apmeklēju komitejas plenārsēdes un komisiju sēdes gadījumos, kad nevar doties mans kolēģis. Mēs darbojamies vides aizsardzības un klimata pārmaiņu komisijā un kohēzijas komisijā, tādēļ katram nākas doties komandējumā vidēji reizi mēnesī. Sēdes notiek ne tikai Briselē, bet dažādās ES dalībvalstīs. Pēc būtības komiteja ir drošības ventilis, kas ļauj nolaist tvaiku, jo visās Eiropas valstīs pašvaldībām ir savas ambīcijas un problēmas, ar kurām tās nav apmierinātas. Reģionālās komitejas uzdevums ir dot iespēju pašvaldībās paust savu nostāju, izstrādājot atzinumus un ieteikumus likumdošanas jomā, kas tiek iesniegti Eiropas Komisijai un Eiropas Parlamentam. Šis darbs ir spraigs, bet ļoti interesants, jo ļauj iepazīt citu Eiropas pašvaldību pieredzi un iegūt aktuālo informāciju par notiekošo ES pārvaldes institūcijās.
Vai šajā saspringtajā grafikā atrodas laiks pašam rakstīts “Tviterī” vai to dara jūsu palīgi?
Esmu aktīvs “Tvitera” lietotājs, jo tas palīdz sekot jaunākajai informācijai. Nav nepieciešams tik bieži apmeklēt dažādus ziņu portālus un mājaslapas, jo varu iegūt svarīgākos jaunumus koncentrētā veidā. Pārskatot informāciju, rodas pārdomas, ar kurām vēlos dalīties ar saviem sekotājiem. Tā top mani vēstījumi. Neviens citam šo uzdevumu neuzticu.
Kā jums patīk pavadīt brīvo laiku?
Atslodzi gūstu, rušinoties piemājas dārziņā. Cenšos vismaz vienu reizi nedēļā doties dabā. Vienkārši izbaudu pastaigas pa mežu, peldēšanos ezerā un citas brīvā laika aktivitātes. Esmu arī azartisks mednieks un makšķernieks.
Vai neilgojaties pēc darba savā pamatprofesijā – mežkopībā?
Katram dzīves posmam ir atvēlēts savs laiks. Sākot jaunu posmu, atpakaļceļa nav, jo esi ārā no iepriekšējās spēles un atgriezties tajā ir diezgan grūti.
Es neko nenožēloju, jo dzīvē ir jāvirzās tālāk un jāspēj pieņemt jaunus izaicinājumus, augot līdzi laikam.
Nelielu sasaisti ar meža jomu esmu saglabājis, darbojoties kā Meža īpašnieku biedrības prezidents.
Kāds ir jūsu novēlējums portālam “Valmieras Ziņas”, sākot darbu?
Šis ir nopietns izaicinājums jūsu komandai, jo mediju vidē pastāv liela konkurence. Uzskatu, ka katram indivīdam un organizācijai ir jādod iespēja darboties, un tikai pašu spējas un ieguldītais darbs noteiks, kāds būs to tālākais liktenis. Katrā ziņā valmierieši un vidzemnieki būs tikai ieguvēji, ka viņiem būs pieejams vēl viens informācijas avots. Novēlu jums veiksmi!
