Lasīšanas laiks: 3 min
2015.gada pavasarī Arkādija Panca “Sarunas par laimi” iznāca latviešu valodā un kļuva par “Apgāda Zvaigzne ABC” izdoto Latvijas autoru pirktāko grāmatu pagājušajā gadā, kā arī ieņēma otro vietu 2015.gada populārāko grāmatu topā un vēl joprojām ir nopērkama. Tagad tā izdota arī krievu valodā, informē Kristīne Ilziņa, “Apgāds Zvaigzne ABC” pārstāve.
Grāmata ir unikāla, jo balstīta uz pieredzi un novērojumiem, kas gūti Latvijā, apkopojot un izceļot tās raksturīgākās problēmas, kas tieši mums, Latvijas iedzīvotājiem, liedz iespēju būt laimīgiem un dzīvot pilnvērtīgi.
Grāmatā nav garu, teorētisku spriedelējumu un padomu par to, kā kļūt laimīgam trijās dienās. Tā ir kā saruna – dzīva, raita, atraktīva. Ieskats katrā tematā ir kā neliela eseja, spilgts autora pārdomu uzplaiksnījums, viegli lasāms un uztverams, taču aiz ārējas vienkāršības slēpjas filozofisks skatījums un speciālista izjūta par to, kurā brīdī sarunas biedru nepieciešams uzmundrināt, kad – nomierināt, bet citreiz arī sadusmot vai izprovocēt, rosinot uz pārdomām un rīcību.
Autors savu viedokli formulē skaidri un saprotami, taču neuzspiež to. Lasītājs var palikt pie savām domām, bet grāmatā paustā attieksme ļauj paskatīties uz daudzām problēmām no neierasta skatupunkta.
Grāmatu izdošanai sagatavojusi Arkādija Panca dzīvesbiedre, žurnāliste Gaļina Panca.
Arkādijs Pancs (1955–2013) – psihoanalītiķis, psihoterapeits un psihiatrs, strādādams par ārstu, vadīdams nodarbības studentiem un pieņemdams pacientus savā privātpraksē, sakrājis nenovērtējamu pieredzi. Lai gan A. Pancs ieguvis plašu, starptautisku izglītību un Rīgas Medicīnas institūtā iegūtās zināšanas papildinājis Zviedrijā, Nīderlandē, Lielbritānijā un citur, turklāt bija pirmais no Latvijas, kurš ieguva psihoanalītiķa kvalifikāciju un kļuva par Starptautiskās Psihoanalīzes asociācijas tiešo biedru, 35 viņa profesionālās darbības gadi pagājuši Latvijā – zemē, kurā viņš ir dzimis un uzaudzis, kuras cilvēkus vislabāk iepazinis.
Pieejama arī e-grāmata.
Ieskatam – daži citāti:
“Ir muļķīgi domāt, ka it viss mūsu dzīvē ir atkarīgs no mums pašiem. Skaidrs, ka ne! Taču būtu vēl muļķīgāk palaist garām to daļu, kuru mēs varam ietekmēt, un neizvēlēties pēc savas gaumes picu, mīļoto sievieti vai darbu.”
“Esmu ievērojis, ka mūsdienās kļūt pieaugušam nav pieņemts. Ir pieņemts pieprasīt no vecākiem, lai viņi mums nodrošina laimi mūža garumā. Bet, ja laimes nav, tad viņi ir pie visa vainīgi: neuzmanīja, palaida garām, neiedeva. Cik ērti! Var neko nedarīt. Tikai apvainoties uz mammu un tēti līdz kapa malai. Turklāt līdz sava kapa malai, tāpēc ka daudzi pamanās turēt ļaunu prātu pat uz mirušajiem vecākiem!”
“Sakiet, lūdzu, vai gribat būt precējusies ar trako? Nē? Tomēr jūs neatlaidīgi meklējat vīrieti, kurš ir spējīgs uz “brīnišķīgi neprātīgu rīcību mīlestības vārdā”. Uz neprātu ir spējīgs tikai neprātīgs cilvēks. Neviens pieskaitāms vīrietis nelīdīs pie jums uz satikšanos pa logu.”
“Tiek pieņemts, ka nabadzība liek cilvēkiem mīlēt un cienīt patiesas vērtības: ģimeniskumu, godīgumu, krietnumu un čaklumu. Patiesībā nabadzība saasina konfliktus gan ģimenē, gan sabiedrībā.”
“Es neticu glābjošajiem meliem, neticu skaistajām ilūzijām, kas mums dāvā “laimi un mieru”. Neko ilūzijas nedāvā, izņemot nepatikšanas un tām sekojošas katastrofas, no kurām varētu izvairīties vai vismaz tās mīkstināt, ja cilvēks spētu novērtēt notiekošo ar neaizmiglotu skatienu.”
