Lasīšanas laiks: 2 min
Ir grāmatas, kuras ir kā sapņi – realitāte tajās saplūst ar sirreālo, ikdienišķi sīkumi kļūst pārvarīgi svarīgi un atmiņas pravieto nākotni. Egīla Ventera jaunākais mikroromāns “Atlantīda, kāda tā ir” ir tieši tāds: to var uztvert kā cilvēces vājību hroniku vai prāta spēli, var vienkārši lasīt un baudīt notikumus, un var iedziļināties vēstījuma daudzajos slāņos.
Savdabīgā, pagaidām vēl pārlieku maz pamanītā latviešu rakstnieka Egīla Ventera proza ir īpaša; viņu varētu dēvēt par rakstnieku, kurš mūžīgi atrodas meklējumos, un katrs viņa darbs ir šo meklējumu (un atklājumu!) atspulgs. Lai gan mūsdienās tā sacīt varētu būt nepopulāri, Egīla Ventera proza īsti nav domāta plašam lasītāja lokam. Tā ir poētiska, ironiska, atsaucēm un alūzijām bagāta, vienlaikus rezignēta un cerības rosinoša – un neapšaubāmi prasa sagatavotu, zinošu lasītāju: tādu, kurš spēj novērtēt rakstnieka spēles ar vārdiem, valodu, situācijām un stilu. Tādu, kurš spēj pamanīt un izbaudīt gan rakstnieka domas plūdumu, gan puiciski tīro spēles prieku, eksperimentējot ar tekstu.
Dz. Soduma balvas žūrijas loceklis Roalds Dobrovenskis par Egīla Ventera darbu “Mainīgā intervence” rakstījis: “Autora galvenie trumpji – bagāta un izteiksmīga valoda, aizraujošs sižets un noslēpumaina simbolika, kas nepārprotami norāda uz antīkās pasaules mītiem.” Šos pašus vārdus var sacīt arī par Egīla Ventera jaunāko mikroromānu “Atlantīda, kāda tā ir”. Tas ir smalks, vienkāršs un ļoti “venterisks” darbs, turklāt var droši apgalvot – labākais, ko Egīls Venters līdz šim uzrakstījis.
“Atlantīda, kāda tā ir” dzidri, esenciāli un spilgti ataino rakstnieka domas, uz divdesmit pirmā gadsimta sliekšņa nolūkojoties atpakaļ (varbūt uz priekšu?) cilvēces vēsturē. Nav nekā paredzamāka par cilvēka dabu – par to bija pārliecināti jau senie ebreju un grieķu filosofi, vienlaikus atrodot iemeslu cerībai, ka cilvēkam un cilvēcei ir ne tikai pagātne, bet arī nākotne. Mūsdienu latviešu literatūrā šobrīd ir maz darbu, kas, nebūdami didaktiski, rosina lasītāju piedzīvot garīgu katarsi, attīrīšanos – Egīla Ventera “Atlantīda, kāda tā ir” ir viens no tiem.
Egīls Venters (1964) jau kopš 1990. gada publicējies preses izdevumos. Kopš 2005. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, un līdz šim viņam izdotas septiņas grāmatas – stāstu krājums „Melnā sērija” (1992), luga “Pelnu lietus” (1994), romāns „Melanholijas skaidrojošā vārdnīca” (2000), romāns „Āgenskalns” (2004), romāns „Radio Luxembourg” (2007), eseju krājums “Zemeslēkts” (2010) un romāns “Mainīgā intervence” (2012). Par grāmatu “Mainīgā intervence” E. Venters 2013. gadā saņēmis Dzintara Soduma balvu.
Pieejama arī e-grāmata.
