Lasīšanas laiks: 3 min
No 23.februāra Latvijas kinoteātros un arī Valmierā skatāma režisores Madaras Dišleres spēlfilma „Paradīze 89”, bet sestdienas vakarā kinoteātrī „Gaisma” varēja ne tikai noskatīties filmu, bet pēc tam arī tikties ar pašu režisori, visām četrām jaunajām aktrisēm un mammu Ingu Apini. Šo iespēju izmantoja daudzi, jo kinoteātris bija pilns ar visu paaudžu skatītājiem.
Jau pirms tam bija lasītas recenzijas, atsauksmes un intervija ar režisori („Ir”, 21.02.2018.), bet bija patīkami pirms filmas parunāties ar pašu Madaru.
Filma „Pardadīze 89” ir kā daļiņa no Madaras biogrāfijas. Režisore kopā ar māsu vasarās devušās uz Cēsīm pie māsīcām (Madarai nav nekādas radniecības ar Valmieras teātra aktrisi Rūtu Dišleri), kur baudījušas brīvību un reizēm arī smeldzi, ka vecāku nav blakus. Kā atzina režisore, bērnība pārsvarā vienmēr ir paradīze, un tāda tā bijusi arī Madarai, lai gan katra paaudze filmu skatās caur savu prizmu. Vecākā paaudze apraudas, tā laika bērniem tās ir diezgan saulainas atmiņas, bet mūsdienu bērniem tā ir kā eksotika. Madaras vecmāmiņa uz mazmeitu un viņas darbu jau skatās no aizsaules, bet viņas sadzīves lietas, 80.gadu dzīvokļa iekārtojums ir saglabājies un dzīvo filmā.
Konkurss uz meiteņu lomām bijis milzīgs – 500 meitenes uz vienu lomu! Tāpat Madara atceras arī cilvēku atsaucību, rekonstruējot Baltijas ceļa fragmentu starp Cēsīm un Valmieru, tajā piedalījušies arī valmierieši. Filmas uzņemšanas laikā režisori nav pametusi sajūta, ka cilvēki vajadzīgā brīdī atkal būtu gatavi sadoties rokās, būt vienoti – vajag tikai aizdedzināt sērkociņu, lai ugunskurs kurētos.
Filmas tapšanā grūtāk klājies ar rekvizītiem – veikala letēm, dzelteno Ikarus autobusu un citiem tā laika priekšmetiem, savukārt grimētājiem un kostīmu māksliniekiem daudz vajadzējis strādāt, lai dabūtu vizuālo līdzību. Šajā jomā daudz palīdzējušas fotogrāfa Gvido Kajona bildes, TV raidījumu ieraksti, atlicis vien cilvēku sejās dabūt tā laika samocīto izteiksmi, piegriezt atbilstoša fasona tērpus.
Madara pati bērnībā filmējusies Idas lomā „Emīla nedarbos” un bijusi viena no meitām filmā „Aija”, taču pašai licies, ka nav sanācis pietiekoši labi, tāpēc nav parādījusies vēlme kļūt par aktrisi, toties režisors Varis Brasla ir bijis tik labs paraugs, ka Madara izvēlējās režisores ceļu.
Martā un aprīlī „Paradīze 89” tiks rādīta starptautiskos bērnu un jauniešu kinofestivālos Zviedrijā un Norvēģijā. Vai tur sapratīs mūsu vēsturi un izjūtas? Režisore uzskata, ka uzaicinājums piedalīties šādos pasākumos jau ir liels panākums, acīmredzot organizatorus uzrunājis cilvēciskais faktors, bet vēsture būs kā eksotisks fons.
Pēc filmas noskatīšanās skatītāji uzdeva dažādus jautājumus gan režisorei, gan aktrisēm. Lai arī visām četrām meitenēm uz filmēšanos bija jāiet kā uz darbu (filma tapusi 43 dienās), process visām ļoti paticis un viņas labprāt filmētos atkal. Ne vienmēr laika apstākļi bijuši tik jauki, kā vēlētos, epizodes ar šļakstīšanos dārzā ar šļūteni un peldēšanos Gaujā tika uzņemtas ne tajā siltākajā laikā.
Meitenēm liels šoks bijuši tukšie veikali. Lai arī viņas zinājušas par tā laika trūcību, bet, ka bijis TIK traki, tomēr nespējušas iedomāties.
Ļeņina tēls veidots ar specefektiem. Gan pieminekļos, gan fotogrāfijās vadonis vienmēr redzams nopietns, bet filmā lielais monuments kustas un pat pasmaida ar zelta zobu mutē…
Filma ir mūsu vēsture. Tās ir Madaras atmiņas par savu bērnību un tas ir viņas ieguldījums, lai mēs šo vēsturi nodotu tālāk saviem bērniem. Katūna kleitiņas un matu bantes, sarūsējušas mašīnas un Afganistānas upuri, milicija un Tautas fronte. Vizuālās atmiņas paspilgtina arī pazīstamas melodijas, sākot ar „Šai zemē visdārgā mēs brīvību guvām…”, „Labvakar, Latvija!” un noslēdzot ar „Atmostas Baltija, atmostas Baltija, Lietuva, Latvija, Igaunija!”
