Darbs Anglijā, atgriešanās Latvijā – ko tālāk? (1)

Lasīšanas laiks: 7 min

28 stundu brauciens, cauri Lietuvai, Polijai, Vācijai, Nīderlandei ar prāmi pāri jūrai un esam Anglijā. Dzīve citā valstī, kur visi runā citā valodā. Visapkārt tikai angļi, poļi un lietuvieši. Dzīvesvieta apmierinoša, darbs stabils, alga ļoti laba. Jaunības trakums vai tomēr bezizeja? Stāsts pār kādu valmierieti, kas pieredzējusi dzīvi un darbu Anglijā.

No vidusskolas sola uz Angliju

Vidusskolu beidzot, sapratu, ka mācīties negribu, bet vēlos strādāt. Es sūtīju CV visur, kur vien bija darba piedāvājumi Valmierā un pat Cēsīs. Atbildes? Nekādas! Ne uz vienu vēstuli nebija pat atbildes.

Visu vasaru centos atrast darbu, taču bez panākumiem. Sapratu, ka tas ir dēļ tā, ka nav iepriekšējas darba pieredzes. Bet kā tad lai to iegūstu, ja neviens nevēlas pieņemt mani darbā? Sapratu, ka Latvijā darbu neatradīšu.

Mana māsa jau ļoti ilgu laiku dzīvo Anglijā. Padzirdot, ka man Latvijā neiet tik spoži ar darba atrašanu, protams, viņa aicināja uz Angliju. Ilgi nedomājot, decembra beigās devos projām.

Braucām kopā ar draugu, jo domāju, ka divatā tomēr būs vieglāk – vismaz kāds pazīstams cilvēks bez māsas ģimenes. Braucām ar mašīnu, jo pēc citu cilvēku pieredzes bija informācija, ka tā būs vieglāk atrast darbu, jo darba devējam ir svarīgi, lai tu jebkurā brīdī vari ierasties darbā.

Dzīves vieta

Dzīves vieta mums jau bija, jo māsa par to parūpējās. Dzīvojām divstāvu mājā, kur bija arī citas ģimenes. Katrai ģimenei istabas bija savā stāvā. Viesistaba, vannasistaba un virtuve bija kopīga. Protams, iesākumam tas bija lētākais variants, kur dzīvot. Maksājām 350 eiro, cenā bija viss iekļauts gan īre, gan komunālie maksājumi. Vēlāk meklējam citus variantus, kur varētu atsevišķi dzīvot, taču lētākais dzīvoklis īrei sākās no 500 eiro. Bija pieejamas mājas, kur cilvēki izīrē pusi no savas mājas, taču visos sludinājumos bija atzīmēts, ka uz pāriem šāds piedāvājums neattiecas, tikai pa vienam.

Jāatzīst, ka Anglijā ir ļoti dārga dzīvošana, bet algas arī ir attiecīgi trīsreiz lielākas nekā Latvijā.

Darbs

Ja, tu vēlies tur strādāt, tad ir jāsāk ar divām lietām – jāiegūst bankas konts un darba atļauja. Atļaujas iegūšana nebija vienkārša. Iedomājieties, tu pirmo reizi aizbrauc uz citu valsti, kur jārunā svešā valodā, it kā tu zini angļu valodu, taču tikai skolas līmenī.

Lai iegūtu darba atļauju, nepietiek ar anketas aizpildīšanu. Tā ir kā darba intervija, pat trakāk. Tev uzdod jautājumu pēc jautājumu. Kur tu dzīvo? Vai tev ir bērni, vīrs? Cik ilgi paliksi Anglijā? Ar kādu mērķi atbrauci? Un vēl daudz citu jautājumu.

Kad atļauja ir nokārtota un vajadzīgais papīrs iegūts, devāmies uz aģentūru, kur iesniedzām savu CV.  Nākamajā dienā jau pienāca īsziņa, kur jāierodas, lai iepazītos ar topošo darba vietu. Pirmā darba vieta, protams, nebija pievilcīga, tādēļ mēs nepiekritām darba piedāvājumam. Nākamajā dienā jau bija cits piedāvājums, kas kļuva par manu darbu atlikušo laiku, ko pavadīju Anglijā. Strādāju fabrikā, kur tika pieņemti pasūtījumi no interneta mājaslapas. Tur tika pieņemts pasūtījums, sagatavots, iepakots un nosūtīts. Man nebija visu dienu jāstāv tikai vienā vietā un jādara tikai viens darbs. Darbojos visur, kur vajadzēja, bija daudzveidība, kas arī neļāva ieslīgt rutīnā.

Protams, atalgojums tur bija ļoti labs. Ko Latvijā es nopelnu mēneša laikā, tur tādu algu tu saņem nedēļas laikā un pat lielāku.

Atgriešanās Latvijā

Kad gandrīz gadu tur biju nostrādājusi, sapratu, ka vēlos atpakaļ mājas, jo tur visapkārt bija tikai poļi un lietuvieši. Gribējās pie ģimenes un draugiem, pietrūka komunikācijas.

Atbraucot uz Latviju, protams, nedaudz atpūtos, jo gandrīz katru dienu Anglijā strādāju. Arī laikapstākļi tur patstāvīgi bija nelabvēlīgi. Kad atgriezos, Latvijā bija vasara, tādēļ centos izbaudīt labo laiku.

Kad vasara bija galā, vajadzēja meklēt darbu, jo iekrājumi pamazām izsīka. Sūtīju CV uz daudzām darba vietām Valmierā. Pēc ilgām pūlēm atkal atrast darbu, pēc mēneša man tas izdevās. Meklējot darbu, visu laiku atcerējos par Angliju, jo tur darbu atradu trīs dienu laikā.

Protams, jaunajā darbā nenoturējos ilgāk par pusotru mēnesi, jo atalgojums bija zemāks par minimālo. Biju vairāk iztērējusi naudas, nekā nopelnīju. Turējos darbā tikai tāpēc, lai iegūtu kaut kādu pieredzi, lai vispār kāds cits Latvijā pieņemtu darbā.

Pēc divām nedēļām pēc aiziešanas nāca pretī cits darba piedāvājums ar labāku iespējamo algu. Protams, piekritu, jo nebija jau citas izvēles.

Darbs Valmierā it kā ir atrast, taču dzīves vieta šeit ir liela problēma.

Dzīvoju netālu no Valmieras, lauku mājās pie vecākiem, un katru dienu braucu uz darbu ar mašīnu. Daudz ērtāk būtu atrast dzīvokli, taču īsti nav kur, un cenas ir pārāk lielas, lai es spētu atļauties izīrēt to. Mana alga ir tik liela, cik dzīvoklim īres cena. Par ko tad, lai tālāk visu mēnesi izdzīvo, ja visa nauda tiek izlikta īres maksā. Ja tu vēlies viens pats dzīvot, tad tas nav iespējams. Var jau palikt dzīvot laukos, taču benzīna cenas tikko tika paceltas, un lielākā daļa naudas aiziet mašīnai.

Doma vien par to, ka, dzīvojot Anglijā, nebija problēmas ar naudu, ne ar dzīves vietu, liek atgriezties tur. Kad tā naudas garša ir sajusta, ir grūti tai pretoties. Latvijai ir ļoti jādomā par darba algām, lai noturētu tādus cilvēkus kā es, kas pēc vidusskolas vēlas strādāt.

Ko var piedāvāt Valmiera tiem, kuri atgriežas Latvijā?

Valmieras pilsētas pašvaldības Attīstības nodaļas vadītājs Gints Bērtiņš raksturo pašreizējo situāciju pilsētā: “Dzīvojamo fondu Valmierā šobrīd veido kopumā 7550 dzīvokļi, no kuriem tikai aptuveni 50 ir pārdošanā. Dzīvokļu īres maksa, neiekļaujot komunālos maksājumus, svārstās no 120 eiro (vienistabas dzīvoklis) līdz 350 eiro (trīsistabu dzīvoklis), ar tendenci maksai pieaugt. Dzīvokļa iegādes cena sasniedz 615 eiro/m².

Pieprasījums no iedzīvotājiem, kuri meklē dzīvesvietu Valmierā, turpina palielināties.

Katru dienu Valmierā uz darbu vai mācību iestādēm iebrauc aptuveni 7000 – 8000 cilvēku, kuri dzīvesvietu nav deklarējuši Valmierā – no apkārtējiem novadiem un citām Vidzemes pilsētām. Kā liecina dati, Valmierā ir reģistrētas 1012 darbavietas uz 1000 iedzīvotājiem – bezdarba līmenis ir ļoti zems, un daļa iebraucēju, kuri Valmierā strādā, izskata iespējas pārcelties uz dzīvi Valmierā. Lai paplašinātu dzīvojamo fondu, uzsākts darbs pie īres namu būvniecības Valmierā.

Topošie īres nami būs pieejami ikvienam iedzīvotājam, kurš vēlēsies dzīvot Valmierā, neatkarīgi no tā, kur ir viņa pašreizējā dzīvesvieta.

Tiks rīkota īres tiesību izsole, tādējādi cilvēkiem būs iespēja iegūt īres tiesības līdz 5 gadiem. Šobrīd būvniecības procesā ir divas ēkas, kurās būs pieejami 15 vienistabas dzīvokļi 25–30 m² platībā, 90 divistabu dzīvokļi 34–41m² platībā, kā arī 45 trīsistabu dzīvokļi 50–54 m² platībā. Nākotnē ir paredzēts celt arī vēl citus īres namus.”

Iedzīvotājus ne tikai uztrauc īres cenas, bet arī komunālo maksājumu pieaugums. Bērtiņš stāsta, ka Valmierā ilgstoši tika nodrošināta Latvijā otra zemākā (aiz galvaspilsētas) maksa par siltumu. Tas bija iespējams, jo pirms desmit gadiem AS “Valmieras Enerģija” tika piešķirtas tiesības saņemt obligāto iepirkumu elektroenerģijas ražošanai – uzņēmums varēja vienlaikus ražot gan siltumu, gan elektrību un pārdot elektrību valstij par dubultu cenu, tādējādi arī sedzot daļu izmaksu. Piešķirtās tiesības šādā veidā darboties ļāva līdz 2017.gada jūlijam, savukārt pašlaik koģenerācijā saražotā elektroenerģija netiek iepirkta par dubulto tarifu. Tas ir iemesls siltumenerģijas cenas kāpumam.  Noslēdzoties piešķirto tiesību termiņam, līdzīga situācija ir sagaidāma arī citās Latvijas pilsētās, kur siltuma ražošana tiek veikta koģenerācijas procesa ietvaros, t.i., vienlaikus ražots siltums un elektrība.

Valmieras pilsētas pašvaldība meklē iespējas siltumenerģijas tarifu samazināšanai.

Pašvaldības domes 25.augusta sēdē tika atbalstīts konceptuāls lēmums par jaunas katlumājas būvniecību, kurā siltuma ražošanai primāri kā kurināmais tiks izmantota šķelda. Svarīgi, ka SIA “Valmieras ūdens”, ieguldot investīcijas siltumtrašu pārbūvei, ir veicis nopietnu darbu siltuma zuduma samazināšanai siltumtrasēs, kas palielina iespēju taupīt resursus.

Valmieras pilsētas pašvaldība domā ne tikai par mājokļu jautājuma risināšanu, bet arī par skolēniem, topošajiem studentiem, kas ir jaunais Valmieras darbaspēks.

No šī gada visiem Valmieras skolu audzēkņiem braukšana pilsētas sabiedriskajā transportā ir bez maksas.

Turklāt visām Valmierā dzīvesvietu deklarējušām ģimenēm (dzīvesvieta Valmierā deklarēta bērnam un vismaz vienam no vecākiem), kurās aug pirmsskolas vecuma bērni (no 1,5 gadu vecuma), tiek nodrošinātas vietas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādēs. Ģimenei ir jāsedz tikai izmaksas par bērna ēdināšanu, kas sastāda 2 eiro dienā bērniem vecumā līdz trīs gadiem un 2,28 eiro bērniem vecumā no četriem līdz septiņiem gadiem. Pārējie izdevumi tiek segti no pašvaldības budžeta.

Kā informēja Valmiera pilsētas pašvaldības izglītības pārvalde, pirms mācību uzsākšanas skolā bērnam, kurš iepriekš dzīvojis ārzemēs, tiek veikta vispusīga zināšanu pārbaude – tests, lai noteiktu zināšanu līmeni un atbilstību konkrētai klasei.

Izvērtējot bērna zināšanas, tiek noteikti nepieciešamie atbalsta pasākumi, kuri bērnam skolā tiek nodrošināti paralēli mācībām.

Valmierā pagājušajā gadā ir bijis neliels skaits bērnu, kuri atgriezušies Valmierā pēc vairāku gadu prombūtnes ārvalstīs.