Lasīšanas laiks: 3 min
Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk izvēlas savu pēdējo gribu noformēt testamenta vai mantojuma līguma formā. Pēdējā piecgadē pie notāriem sastādīto testamentu skaits pieaug vidēji par 20% katru gadu. Savukārt mantojuma līgumus cilvēki slēdz vidēji 100 gadījumos ik gadu.
“Garīgās vērtības katra cilvēka dzīvē ir svarīgas, taču būtiski ir padomāt arī par materiālajām un mantiskajām, piemēram, nodrošinoties, ka līdz mūsu aiziešanai visa materiālā bāze tiek sakārtota. Pat tad, ja šķiet, ka man jau nekas nepieder. Dzīvoklis, zeme, kaut nedaudz naudas bankā. Arī nelielas materiālās vērtības ir to vērtas, lai aizdomātos par savas pēdējās gribas noformēšanu, tādējādi sakārtojot lietas, vēl dzīvam esot, bet galvenais – atvieglojot mantiniekiem savas mantas pārņemšanu,” stāsta zvērināta notāre Santa Terjohina.
Savu pēdējo gribu cilvēks var paust gan testamentā, gan mantojuma līgumā. “Atšķirība ir fundamentāla. Testamentu, kā zināms, var mainīt kaut ik stundu, un katram jaunam mantiniekam sacīt – esmu tev atstājis visu, kas man ir. Tad tuvinieku starpā raisās kādas nesaskaņas, un testaments atkal tiek mainīts. Nav noslēpums, ka tieši šadu iemeslu dēļ daudzās ģimenēs rodas konflikti,” norāda Santa Terjohina.
Mantojuma līgums turpretī ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums nav atsaucams. Tam ir prioritāte attiecībā pret testamentu, un vēlāk taisīts testaments mantojuma līgumu neatceļ. Tātad – abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu, kas tiek saglabāta mantiniekam neatkarīgi no apstākļiem.
“Svarigi apzināties arī to, ka mantojuma atstājējs līdz ar līguma parakstīšanu vairs nevar brīvi rīkoties ar īpašumu, kuru novēlējis. Līgums gan arī nepiešķir mantiniekam tūliņ spēkā esošas tiesības uz mantu, kamēr mantojuma atstājējs ir dzīvs. Tas mantiniekam piešķir vienīgi nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu. Ja mantojuma līgums attiecas uz nekustamo īpašumu, tad, lai šis fakts būtu saistošs trešajām personām, tas jāieraksta zemesgrāmatā ar atzīmi, ka mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu,” skaidro Santa Terjohina.
Mantojuma līgumu vienpusēji ne mantojuma atstājējs, ne līgumiskais mantinieks nevar atsaukt. Lai grozītu līguma saturu vai atceltu to, pusēm savstarpēji jāvienojas. Mantojuma līgumu slēdz pie zvērināta notāra, kurš to reģistrē Publisko testamentu reģistrā.
Publisko testamentu reģistrā tiek reģistrēti arī pie zvērināta notāra taisīti testamenti. Tas nodrošina, ka, piemēram, ja pēc cilvēka nāves pie notāra kārtot mantojuma lietu atnāk persona, kas nav minēta testamentā, notārs, uzsākot mantojuma lietu un konstatējot publiskajā reģistrā esošu mirušā atstātu testamentu, viņš pieprasa to no notāra, kurš šo testamentu taisījis. Tādējādi testamentā minētais mantinieks nevar tikt apiets. Savukārt lai privāts testaments būtu spēkā, ir jābūt pārliecībai, ka to taisījis mantojuma atstājējs un ka tas izteicis pareizi savu pēdējo gribu.
“Taču būtiskākā atšķirība ir tā, ka privātie testamenti glabājas tikai pie personas, kas to rakstījusi, kamēr publiskie testamenti – pie notāra, kur tie nevar ne pazust, ne tikt iznīcināti, ne arī viltoti. Nav mazums tādu gadījumu, ka tuvinieki nemaz nezina par testamenta esamību un dažādās slēptuvēs nejauši atrod to tik pēc daudziem gadiem, kad aizgājēja atstātā manta jau sen sadalīta. Notāra taisītu testamentu nevar apšaubīt, savukārt privāta testamenta īstums, tai skaitā testatora rīcībspēja un izteiktie novēlējumi pēc viņa nāves var tikt apstrīdēti tiesā,” uzsver Santa Terjohina.
To novērtē arvien vairāk cilvēku – aizvadītā gada laikā to personu skaits, kas izvēlas taisīt publisko testamentu, audzis par 30%.
Vēl vairāk – publiskajā reģistrā esošie testamenti pieejami ne tikai notāriem Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs. Tas ir īpaši būtiski mūsdienās, kad tik daudz cilvēku no Latvijas ilgstoši vai uz visiem laikiem devušies darba un dzīves gaitās ārzemēs.
