Lasīšanas laiks: 3 min
Konstantīns Pēkšēns – viens no ražīgākajiem un ievērojamākajiem latviešu arhitektiem, dzimis Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižā 1859. gada 8. martā, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Ginta Gailīte.
1869. gadā viņa ģimene pārcēlās uz Rīgu. 1875. gadā K. Pēkšēns uzsāka studijas Rīgas Politehnikumā (kopš 1896. gada Rīgas Politehniskais institūts) inženieru, bet no 1880. gada – arhitektūras nodaļā. Viņš aktīvi piedalījās studentu sabiedriskajā dzīvē, bija viens no latviešu studentu korporācijas “Selonija” dibinātajiem, kā arī aktīvi nodarbojās ar sportu. Augstskolu viņš absolvēja 1885. gadā.
Kādu laiku strādāja J. F. Baumaņa būvniecības birojā, bet 1886. gadā uzsāka patstāvīgu būvpraksi. 1888. gadā bija starp tiem, kuri no jauna nodibināja tolaik pajukušo Rīgas Arhitektu biedrību. Bija vairāku kredītiestāžu un banku padomju loceklis, Rīgas Latviešu biedrības runas vīrs, kopš 1909. gada arī pilsētas domnieks, bet pēc Pirmā pasaules kara rosīgi līdzdarbojās vairākās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās. K. Pēkšēns piedalījās arī vairāku latviešu laikrakstu izdošanā. Plaši pazīstama bija K. Pēkšēna sanitāri tehnisko darbu firma, kas pirms Pirmā pasaules kara bija lielākais centrālapkures sistēmu montāžas uzņēmums Rīgā. Tas darbojās līdz pat 1940. gadam.
Taču lielākie viņa sasniegumi ir arhitektūrā. K. Pēkšēns ir ievērojams nacionālā romantisma stilistiskās ievirzes darbu autors vai līdzautors. Pēc viņa projektiem būvēti daudzstāvu mūra nami, koka ēkas, baznīcas, virkne pagastnamu un citu sabiedrisko ēku Latvijas pilsētās un ciemos, bet Rīgā – vairāk nekā 250 daudzstāvu mūra ēku, tajā skaitā arī nams Alberta ielā 12, kurā atrodas muzejs “Rīgas Jūgendstila centrs”, un vairāk nekā 110 koka dzīvojamo ēku. Arhitekta ēkas raksturo monumentāls cēlums, dabisku būvmateriālu lietojums, eleganti etnogrāfisku un Latvijas dabas motīvu rotājumi. K. Pēkšēns bija pirmais Rīgas arhitekts, kas ar torņiem vai citiem līdzīgiem veidojumiem sācis akcentēt kvartālu stūrus.
1895. gadā pēc viņa projekta uzcēla IV Vispārējo latviešu Dziesmu un Mūzikas svētku ēku Jelgavā, ko uzskatīja par tā brīža lielāko koka konstrukciju pasaulē.
“Pēkšēns ir atstājis tādus darbus, bez kuriem Rīga nebūtu Rīga!” saka 1980. gadā iznākušās grāmatas “Jūgendstils Rīgas arhitektūrā” autors, profesors Jānis Krastiņš.
K. Pēkšēna vadībā zinības ieguva arī daudzi topošie latviešu arhitekti, kuri radīja galvaspilsētas seju tādu, kādu mēs to pazīstam mūsdienās. Viņa birojā arhitekta aroda prasmi spodrināja tā laika jaunākās paaudzes arhitekti – E. Laube, A. Vanags, E. Pole, A. Malvess, A. Mēdlingers u.c.
Neparasti plaša formālās izteiksmes daudzveidība raksturīga K. Pēkšēna jūgendstila celtnēm. Starp tām ir gan Rīgā agrākie stila eklektiski dekoratīvie piemēri, gan ikoniskas nacionālā romantisma celtnes, gan virkne tā dēvētā stateniskā jūgendstila namu. Starp šīm celtnēm ir arī vairāki K. Pēkšēna un viņa jauno līdzstrādnieku kopdarbi, taču skaidri identificējams paša meistara veikums arhitektūras sava laika inovatīvāko paņēmienu īstenošanā.
Pēdējais īstenotais viņa darbs ir Rīgas Centrālās slimokases bērnu atpūtas nams “Mālkalne” Ogrē, Gaismas prospektā 2/6 (1926). Arī šī celtne, tāpat kā virkne iepriekšējos mākslinieciski stilistiskajos periodos radīto Konstantīna Pēkšēna darbu, ir augstākās raudzes ieguldījums Latvijas kultūrvidē.
Ievērojamā arhitekta mūžs noslēdzās 1928. gada 23. jūnijā Badkisingenē, Vācijā. K. Pēkšēna pēdējā atdusas vieta ir Rīgā, Meža kapos.
Avots: www.jugendstils.riga.lv
