Valmieras Ziņas

Portāla Valmieras Ziņas ’’Nedēļas viesis’’ – Arnis Rumbenieks

Lasīšanas laiks: 5 min

Valmierietis Arnis Rumbenieks ir Latvijas vadošais soļotājs. Viņa ”kontā” jau ir dalība Londonas, Riodežaneiro un Tokijas olimpiskajās spēlēs, bet pašlaik mērķis ir šim sarakstam pievienot arī 2024. gada Parīzes vasaras olimpiskās spēles. Līdz tam gan priekšā vēl vairākas būtiskas sacensības, tai skaitā 2024. gada Eiropas čempionāts vieglatlētika, kas šoreiz norisināsies Romā.

Ziemas sezonā norit nopietni gatavošanās darbi jaunajai sezonai, tomēr Arnis atrod iespēju, lai tiktos gan ar saviem atbalstītājiem, gan jauniešiem un jaunajiem sportistiem, un motivētu viņus uz kustību.

Sportists ar savu pieredzi un vēstījumu nu jau vairākus gadus viesojas dažādās Latvijas skolās un internātskolās, runājot ar bērniem, jauniešiem un citiem interesentiem – tā ar savu piemēru vēršot uzmanību, kā caur fiziskām aktivitātēm un sabalansētu uzturu uzlabot savas dzīves kvalitāti.

Oktobra izskaņā soļotājs no Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča par augstvērtīgākajiem sacensību rezultātiem  “Valsts prezidenta balva vieglatlētikā 2023” saņēma arī savu pirmo Prezidenta kausu.

Kas ir lielākais pluss dzīvošanai Valmierā un Valmieras novadā?

Viss mans centrs, dzīve primāri veidota ap ģimeni. Esmu tēvs un, man ir svarīgi, lai dzīves vietā būtu ērti pieejams bērnudārzs. Kustēties un sportot varu Jāņa Daliņa stadionā, kas pašlaik ir labākā šāda veida bāze Baltijā. Pilsētā un novadā pieejamas arī darba iespējas. Kā priekšrocību uzskatu arī Valmieras tuvumu Rīgai. Esmu kādu laiku dzīvojis Ventspilī, sieva nāk no Liepājas puses un Valmieras lokācija ir salīdzinoši izdevīgākā vietā, lai pietiekami ātri nokļūtu galvaspilsētā. Valmiera ir zaļa pilsēta, tāpat man svarīgi arī, ka Valmiera un viss Valmieras novads ir ļoti patriotisks.

Kas būtu nepieciešams, kā Valmierai un Valmieras novadam būtu jāattīstās, lai šī vieta kļūtu vēl pievilcīgāka?

Primāri, protams, Valmierā jāpaplašina dzīvojamais fonds. Ir cerība, ka šo varētu sakārtot privātais sektors, bet, manuprāt, pašlaik tas notiek lēnāk nekā būtu nepieciešams. Nenoliedzami, kaut kāda attīstība šajā jautājumā notiek, bet Valmieras novadam ir milzīga kapacitāte, kuru mēs, manuprāt, neizmantojam līdz galam. Novēlu pašvaldībai sakārtot šo jautājumu un, tad jau īsti būtisku problēmu nebūs!

Kā jau minēts, Arnis jau vairākus gadus viesojas skolās, kur motivē jauniešus pievērsties aktīvākam dzīvesveidam.

Viesošanos izglītības iestādēs un sporta skolās iesāku jau tad, kad vēl dzīvoju Kurzemē. Rudens man savā ziņā ir brīvāks un, tad varu kaut ko atdot atpakaļ sabiedrībai. Šobrīd šo ideju paceļu jau nākamajā līmenī, jo arī es esmu tas, kas veido sabiedrību. Uzskatu, ka sabiedrība sākas no indivīda!

Profesionāli sportisti var ļoti daudz iedot bērniem un jauniešiem tieši saistībā ar pirmo impulsu sportā. Loti ceru, ka jau tuvākajos gados šī ideja par to, ka Valmieras Olimpiskās vienības sportisti motivē jauniešus un sabiedrību kopumā būs jau kļuvusi par pašsaprotamu, un sevi redzu kā vieno no idejas iedibinātājiem.

Tiekoties un runājot ar jauniešiem nākas secināt, ka liela daļa ir savā ziņā atrauti no tās dzīves, kas viņus sagaida pēc skolas pabeigšanas tieši runājot par sportu un kustību. Sporta stundas izglītības iestādē beidzas un daudziem arī beidzas kustēšanās.

Darbs un disciplīna ir lietas, kas sportistam un arī ikvienam cilvēkam var palīdzēt jebkurā dzīves situācijā. Sports un treniņu process, protams, ir arī jābauda un, ja reizēm neizdodas sasniegt vēlamo rezultātu, tad uz to, manuprāt, labāk skatīties kā uz pieredzi nevis zaudējumu.

Nākamajā vasarā Arnis lūko doties uz jau ceturtajām vasaras olimpiskajām spēlēm un, protams, uzlabot arī savus personīgos rezultātus.

Mani mērķi jau kādu laiku nav nekas abstrakts. Plāns sezonai ir gatavs un pirmās sacensības aizvadīšu martā. Līdz tam vēl vairākas treniņnometnes Meksikā, Spānijā un Itālijā. Jūnijā, protams, dodos uz Eiropas čempionātu vieglatlētikā.

Galvenais akcents ir Parīzes Olimpiskās spēles, bet līdz tam vēl ir jātiek un arī jebkuras sacensības līdz tam ir svarīgas. Pašlaik svarīgākais ir tas, kā es aizvadīšu nākamos 5 – 6 mēnešus. Jātur veselība un, tad jau viss sakārtosies.

Profesionāla sportista ikdiena ir nemitīgs darbs. Turot ķermeni tādā kondīcijā, lai varētu veikt garās soļošanas distances arī laiks starp treniņnometnēm un sacensībām paiet strādājot. Vai starp sportu izdodas arī atrast laiku atpūtai?

Rainis ir teicis, ka Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā, bet kustībā un centībā. Protams, arī no filmas noskatīšanās vari gūt patīkamas emocijas, bet, man primāri ir nepieciešama kustība. Gan mans ķermenis, gan prāts nepārtraukti darbojas. Apzinos arī to, ka aktīvā sportista karjera kaut kad beidzas un šīs beigas arī man lēnām sāk tuvoties. Tomēr ar katru gadu arī aizvien vairāk izbaudu šo procesu. Pēc Parīzes OS seko Losandželosas Olimpiskās spēles 2028. gadā, bet tik daudz uz priekšu man ir grūti paredzēt.

Cenšos laiku pa laikam kaut kur izbraukt un atpūsties ar ģimeni, bet arī tā vairāk ir aktīva atpūta ārpus pilsētas burzmas.

Gribētos teikt, ka tā krāsniņa jātur silta visu laiku un vajadzīgajā momentā jāspēj uzmest vēl ogles!

Apzinos arī to, ka mani konkurenti izmanto jebkuru iespēju treniņiem. Mums Latvijā nav doti apstākļi, kuros varam maksimāli konkurēt ar siltāku un kalnaināku valstu soļotājiem. Toties tas, kas piemīt mums – latviešiem ir cīņasspars un disciplīna. Es zinu kā tas ir – trenēties tumsā ar lukturīti uz galvas. Trenēties aukstā, slapjā laikā, kad uz šosejas pabrauc garām auto un no galvas līdz kājām nošķiež tevi ar ūdeni un sāli. Iespējams tas man labāk liek novērtēt to, kur esmu pašlaik. Arī tā ir sava veida motivācija – atskatos atpakaļ uz paveikto darbu un labāk novērtēju savas iespējas. Pirms desmit gadiem nevarēju iedomāties, ka Latvijā un Valmierā būs iespēja trenēties šādā kvalitātē, izmantot pirti, sporta masāžu pēc nepieciešamības. Manā gadījumā gan šīs lietas ir mazāk atpūta, bet vairāk nepieciešamība. Profesionālam sportistam ķermenis ir darba instruments, kas jātur pēc iespējas labākā stāvoklī. Lai gan pirts un masāža var izklausīties pēc sava veida atpūtas, tas ir laiks prom no ģimenes un neteiktu, ka vienmēr tas ir kaut kas ļoti baudāms, bet sportistam tā ir nepieciešamība. Esmu pateicīgs, ka šādas iespējas man ir, bet pats esmu tās arī veidojis. Savos 35 gados esmu savā labākajā formā un, bet tas ir mana ieguldītā darba rezultāts.

Šo novēlu arī jebkuram lasītājam – Saprast, ka Jūs esat tas centrs, kas veido mikrokosmosu un pasauli ap sevi!

Mūsu partneri