Lasīšanas laiks: 7 min
Jaunākā no Latvijas simtgades filmu programmas kinolentēm ir ģimenes filma par 1989. gada vasaru. Stāsts veidots uz Atmodas laika fona – četras meitenes savā vaļā pavada vasaru ārpus Rīgas, pārdzīvojot šo trauksmaino laiku bez pieaugušo uzraudzības. Lai “Paradīze 89” būtu ne vien skaista izklaide, bet arī vērtīgi pavadīts laiks kopā ar ģimeni, vecāki ir aicināti gan pirms, gan pēc noskatīšanās stāstīt bērniem savas atmiņas, skaidrot filmā redzēto un uzsākt sarunu par vēsturiski nozīmīgiem notikumiem un, protams, arī par ikdienišķākām lietām.
Piedāvājam 20 idejas sarunu tematiem ar bērniem!
1.Gandrīz katram ģimenē, kaimiņos, rados vai draugos bija zināms kāds jauns vīrietis, kurš slēpās no obligātā dienesta. Nereti mazdēli dzīvoja pie vecmāmiņām vai citiem radiem laukos vai dzīvokļos, kuros nebija pierakstīti. Ja tavā mājvietā mitinājās kāds “bēglis”, pat bērni tika instruēti nelaist nevienu pa durvīm iekšā, neatbildēt uz miliču jautājumiem un svešiniekiem pa telefonu nestāstīt, kas patiesībā tur dzīvo.
2.Mūsdienās esam pieraduši, ka cilvēki var aprunāt valdību, rakstīt par to presē un pat iet piketos – tā ir vārda brīvība. Taču padomju laikos teikt kaut ko sliktu par valsti vai tās pārvaldi bija aizliegts. Savukārt cilvēkus, kas to darīja, sauca par disidentiem. Viņus vajāja un sodīja.
3.laikos bija līdzīga tendence kā mūsdienās – cilvēki gāja uz veikalu paši ar savām iepirkumu somām un maisiņiem. Ne tāpēc lai saudzētu dabu, bet gan tāpēc, ka plastmasas maisiņi bija retums – ja pie tādiem tika, nekad nemeta ārā, mazgāja vairākas reizes un izmantoja vēl ilgi. Tā kā modē bija dažāda veida tīklveida tašas, tās tika iesauktas par tīkliņiem. Starp citu, daudzi pieaugušie vēl joprojām iepirkumu maisiņus sauc par tīkliņiem.
4.Šādas cisternas bija ļoti iecienītas Padomju Savienībā, no tām tirgoja kvasu – atspirdzinošu dzērienu, kas garšoja visu paaudžu pārstāvjiem. Lai arī klīda baumas, ka cisternas esot netīras, un tolaik nebija tāda Pārtikas un veterinārā dienesta, kas to varētu pārbaudīt, tomēr visi kvasu dzēra tik un tā.
5.Šis bija liels dārgums! Magnetolā atskaņojamajās kasetēs varēja ierakstīt 60 līdz 180 minūtes mūzikas, tā spēlēja tikai uz priekšu, bet, ja vēlējies paklausīties citu dziesmu, kasete bija jāpārtin uz konkrēto minūti. Magnetola bija īpaši jauka lieta, jo uz tās kasetē varēja ierakstīt dziesmas no radio, lai paklausītos vēlāk.
6.Bieži vien nepietika pārtikas vai citu preču, ko pārdot veikalos, bet, ja kaut kas parādījās, to izpirka ļoti ātri. Tāpēc arī ir stāsti par milzīgajām rindām padomju laikos – ja kādā veikalā pieveda deficīta preces, visi uzreiz metās tās izpirkt.
7.Padomju laikos visā Padomju Savienībā bija viena naudas vienība – rubļi un kapeikas. Tikai pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas teritorijā tika ieviesta sava valūta – lati.
8.Liels vai mazs, visi zināja, ka satraukumu ārstē ļoti vienkāršs līdzeklis – ūdens ar cukuru. Starp citu, ar šo pašu līdzekli varēja izdarīt vēl vienu labu lietu – cukurūdeni sievietes izmantoja kā matu lakas aizstājēju, jo, tam sacietējot, tas lieliski nofiksēja frizūru.
9.Pastāvēja tāda tradīcija, ka neieslēgts televizors noteikti ir jāapklāj ar kādu tautisku sagšu, tamborētu sedziņu vai galdautu. Daļēji to darīja, lai TV neapputētu, taču daļēji arī māņticīgu iemeslu dēļ – sargājoties no radiācijas un ļaunas acs. Šī mode izbeidzās brīdī, kad sāka ražot platekrāna televizorus, tomēr šur tur omīšu mājās vēl ieraudzīsi smuki sasegtu TV.
10.Īpašajā cilvēku kategorijā ietilpa gan pensionāri un daudzbērnu ģimenes, gan tie, kam bija “blats”.
11.Ja nevari izdomāt kā izstāstīt, kas bija Baltijas ceļš, izmanto atslēgas vārdu “flashmob”. Tā ir nebijusi un vairs nekur pasaulē neatkārtota akcija, kurā divi miljoni cilvēku sastājās garā, garā ķēdē cauri trim Baltijas valstīm, un visi sadevās rokās. Tas bija saviļņojošs notikums, kurš tika organizēts, lai pievērstu pasaules uzmanību. Un iedomājieties tik – tas tika organizēts vēl pirms iespējas apziņot visus pa mobilajiem telefoniem un sociālajiem tīkliem.
12.Šis vārds sen nebija dzirdēts, taču kādreiz tika izmantots visai plaši. Vai pamanīsi, kurā brīdī tas parādās filmā “Paradīze 89”?
13.Ķieģelītis skaitījās zemākas kvalitātes maize nekā baltā un rupjā, tomēr pavisam svaigs tas garšoja tīri neko, un daudzi to pat bija iemīļojuši. Šķēlīti ķieģelīša parasti varēja dabūt ēdnīcās pie zupas, bet savu nosaukumu tas, protams, iemantoja formas dēļ.
14.Visparastākās zeķubikses, kas bija samērā viegli pieejamas (pārējās bija vēl lielāks deficīts) – tās izcēlās ar īpašo brūno toni un raupjo tekstūru. Protams, tolaik zeķubikses nebija tik smalkas kā mūsdienās, tās bieži vien šļuka nost, ātri plīsa un sastājās ap potītēm.
15.Pirms neatkarības atgūšanas 1991.gadā sākās Atmodas laiki, kuru atbalstam Latvijas iedzīvotāji pievērsās arvien aktīvāk un organizētāk. 1988.gadā tika dibināta Tautas fronte. Tā kā runāt pretī valdībai nebija legāli, liela daļa no frontes darbības noritēja pagrīdē. Tautas fronte organizēja piketus, vāca parakstus, izdeva avīzi un 1990.gadā iekļuva Augstākajā Padomē, kur ierosināja balsojumu par Latvijas neatkarību. Pēc viņu iniciatīvas tika pieņemta Latvijas Neatkarības deklarācija, tas notika 1990.gada 4.maijā, un tāpēc šis datums mūsdienās ir svētku diena.
16.Padomju laikos nebija vis policija, bet gan milicija – ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā.
17.Viens tipisks astoņdesmito gadu žargonvārds, kuru bieži lietoja gan pieaugušie, gan bērni.
18.Pavisam ierasta aina bija – aiziet uz veikalu un ieraudzīt, ka plaukti ir pilnīgi tukši, jo valstij nepietika resursu, lai saražotu visu iedzīvotājiem nepieciešamo. Bet, kad produkti parādījās, tos ātri izpirka, baidoties no brīža, kad viss atkal pazudīs.
19.Ja mūsdienās, nododot stikla taru var tikt vien pie centiem, kādreiz tam bija daudz lielāka vērtība, salīdzinot ar tā brīža cenām. Ja gribējās kādu našķi nopirkt, atlika vien sameklēt mājas pieliekamajā kādu tukšu pudeli.
20.Tumši zilā krāsā tērpās visi skolēni, un formai bija ļoti stingri priekšraksti – tai vienmēr bija jābūt tīrai, izgludinātai, ar baltu apkaklīti. Nereti mammas centās no zilā auduma pašūt kaut ko inovatīvu, lai skolēns varētu atšķirties no saviem klasesbiedriem.
