Lasīšanas laiks: 4 min
Gandrīz katram ir kāds lēmums, kas regulāri atgriežas domās, bet tā arī netiek pieņemts. Mainīt darbu, sākt remontu, apgūt jaunu valodu, sakārtot veselības jautājumu vai beidzot paveikt kaut ko, kam gadiem nav atradies īstais brīdis. Interesanti, ka bieži vien problēma nav informācijas trūkumā. Mēs aptuveni zinām, ko vajadzētu darīt, taču turpinām atlikt.
Šāda vilcināšanās ne vienmēr ir slinkums vai neizlēmība. Lielāki lēmumi prasa laiku, naudu, enerģiju un gatavību pieņemt pārmaiņas. Kamēr pašreizējā situācija šķiet paciešama, daudz vieglāk ir saglabāt ierasto kārtību.
Pazīstama situācija šķiet drošāka
Cilvēki parasti jūtas komfortablāk situācijās, kuras labi pazīst. Pat tad, ja kaut kas neapmierina, mēs jau zinām, kā ar to sadzīvot. Savukārt pārmaiņas nozīmē zināmu nenoteiktību.
Piemēram, cilvēks gadiem var domāt par dzīvesvietas maiņu. Viņš zina pašreizējā mājokļa trūkumus, tomēr pārcelšanās nozīmētu meklēšanu, izmaksas, dokumentus un jaunas vides iepazīšanu. Tādēļ pazīstamās neērtības dažkārt šķiet vienkāršākas par nezināmu rezultātu.
Līdzīgi notiek daudzās citās dzīves jomās. Jo ilgāk esam pielāgojušies esošajai situācijai, jo mazāka šķiet nepieciešamība kaut ko mainīt tieši šodien.
Liels lēmums mūsu prātā kļūst vēl lielāks
Atlikšanu veicina arī veids, kā formulējam uzdevumu. “Jāizremontē dzīvoklis” izklausās pēc milzīga projekta. “Jāatrod trīs meistari un jāpieprasa tāmes” jau ir daudz konkrētāks uzdevums.
Tas pats attiecas uz veselības jautājumiem. Doma par ārstēšanu var ietvert bažas par procedūrām, izmaksām, laiku un iespējamo diskomfortu. Ja visi šie jautājumi tiek uztverti kā viena liela problēma, vieglākais risinājums ir pagaidām nedarīt neko.
Pirmais solis nav tas pats, kas gala lēmums
Bieži palīdz nodalīt informācijas iegūšanu no paša lēmuma. Konsultācija, cenu noskaidrošana vai dažādu iespēju salīdzināšana vēl nenozīmē, ka cilvēkam uzreiz kaut kas jādara.
Piemēram, ja ilgstoši trūkst zoba un tiek apsvērti zobu implanti, pirmais solis var būt vienkārši konsultācija, kurā tiek novērtēta konkrētā situācija un izskaidrotas iespējas. Tikai pēc tam iespējams saprast, kāds risinājums ir piemērots, kādi ārstēšanas posmi nepieciešami un ar ko jārēķinās.
Šāda pieeja samazina sajūtu, ka viss jāizlemj uzreiz.
Gaidām ideālo brīdi, kas var arī nepienākt
Vēl viens izplatīts atlikšanas iemesls ir vēlme sagaidīt piemērotākus apstākļus. Kad darbā būs mierīgāk. Kad būs vairāk brīva laika. Kad beigsies remonts. Kad būs vairāk naudas. Kad bērniem sāksies brīvlaiks.
Dažkārt nogaidīšana tiešām ir pamatota. Taču dzīvē reti pienāk periods, kurā vienlaikus ir pietiekami daudz laika, naudas un enerģijas visam iecerētajam. Pēc viena saspringta perioda bieži seko nākamais.
Tāpēc lietderīgāk par ideālā brīža gaidīšanu var būt reālistiska termiņa noteikšana. Nevis “kādreiz to izdarīšu”, bet, piemēram, “šomēnes noskaidrošu iespējas”.
Arī pārāk daudz izvēles var traucēt
Šķiet loģiski, ka lielāka izvēle palīdz pieņemt labāku lēmumu. Tomēr praksē pārāk daudz variantu var radīt pretēju efektu. Cilvēks lasa atsauksmes, salīdzina piedāvājumus, jautā padomu paziņām un turpina meklēt vēl labāku iespēju.
Informācijas kļūst vairāk, bet skaidrības – ne vienmēr.
Šādā situācijā palīdz daži iepriekš noteikti kritēriji. Kas ir pats svarīgākais? Cena, kvalitāte, atrašanās vieta, termiņš, speciālista pieredze vai kaut kas cits? Ja prioritātes ir skaidras, izvēli iespējams sašaurināt.
Atlikšanai dažkārt ir sava cena
Ne visiem atliktajiem lēmumiem ir būtiskas sekas. Ja gadu vēlāk pārkrāsojam virtuvi, nekas dramatisks, visticamāk, nav noticis. Taču citās situācijās laiks var mainīt sākotnējos apstākļus.
Tas īpaši jāņem vērā jautājumos, kas saistīti ar veselību, finansēm vai juridiskām saistībām. Problēma, kuru šodien iespējams atrisināt salīdzinoši vienkārši, pēc vairākiem gadiem var prasīt citādu pieeju. Tāpēc ir vērts noskaidrot, vai nogaidīšana konkrētajā gadījumā kaut ko maina.
Tas nenozīmē, ka visi lēmumi jāpieņem steigā. Tieši pretēji – būtiskiem lēmumiem nepieciešama pārdomāšana. Taču pastāv atšķirība starp apzinātu nogaidīšanu un situāciju, kurā gadiem atkārtojam sev, ka pie jautājuma atgriezīsimies vēlāk.
Ja viena un tā pati doma regulāri atgriežas, iespējams, nav nepieciešams uzreiz pieņemt galīgo lēmumu. Pietiek noteikt vienu konkrētu nākamo soli – piezvanīt, pieteikt konsultāciju, noskaidrot izmaksas, salīdzināt iespējas vai rezervēt laiku kalendārā. Bieži tieši šis nelielais solis pārtrauc gadiem ilgušo atlikšanu un ļauj beidzot saprast, ko darīt tālāk.
