Lasīšanas laiks: 7 min
Jauneklīga, zaļa, mājīga, iedvesmojoša, moderna, mūsdienīga, ilgtspējīga, sirsnīga, mērķtiecīga, radoša, harmoniska, mīļa – katram citādāka, bet visiem – savējā. Tāda ir Vidzemes Augstskola (ViA) to cilvēku acīm, kas reiz bijuši vai joprojām ir saistīti ar šo augstākās izglītības iestādi.
2016.gada 27. septembris. Šajā datumā apritēja apaļi 20 gadi, kopš, kā vēstīts uz “Valmiermuižas alus” par godu šai jubilejai īpaši radītās alus markas etiķetes, “Vidzeme ar augstskolu saprecējās”. ViA lektore Vineta Silkāne ar šo iestādi saistīta jau kopš tās pirmsākumiem, un ir piedalījusies sanāksmēs, kad ideja par ViA vēl bija “zīdaiņa autiņos”. “Tolaik Ziemeļu Ministru padome, kuru vadīja Rihards Berugs, nāca ar iniciatīvu par jaunu augstskolu dibināšanu, kā rezultātā tapa Vidzemes Augstskola, bet gadu vēlāk – Ventspils Augstskola,” stāsta Vineta Silkāne.
Kādreizējais ViA prorektors un docents Rihards Berugs augstskolas dibināšanas laiku atceras kā gaišu un cerību pilnu periodu – “Doma par augstskolas nepieciešamību Vidzemē man radās jau krietni agrāk – 1992.gadā. Pirmais cilvēks, ar kuru sāku šo ideju pārrunāt, bija toreizējais Ārlietu ministrijas sekretārs Mārtiņš Virsis. Pēc tam par to pastāstīju arī Ziemeļu Ministru padomes informācijas biroja kolēģim Valmierā – Igoram Klapenkovam. Viņš pilnībā atbalstīja manu ideju. Pēc kāda laika nolēmām tikties ar Valmieras rajona padomes galvu – Kārli Greiškalnu. Viņš bija ārkārtīgi atsaucīgs un drīz sasauca visu septiņu Vidzemes rajonu padomju galvas. Sekoja kontakta dibināšanas ar Lillehammeres augstskolu Norvēģijā, veidojām spēcīgas darba grupas studiju programmu izveidei. It īpaši centāmies atrast gudrus Latvijas jauniešus, kuri tikko Rietumos bija ieguvuši doktora grādus.”
Veiksmīgas sadarbības rezultātā starp visām iesaistītajām pusēm, ideja tapa par realitāti, un 1996. gadā Valmierā darbību uzsāka Vidzemes Augstskola. Jāpiemin, ka ar Norvēģijā esošo Lillehammeres augstskolu ViA joprojām aktīvi sadarbojas.
ViA pirmais rektors Artis Pabriks stāsta, ka augstskola bijusi vieta, kur sācis strādāt uzreiz pēc atgriešanās no doktorantūras studijām Dānijā. “Pateicoties Rihardam Berugam, Igoram Klapenkovam un Valmieras pašvaldības spējai uzdrīkstēties, Valmiera pulcēja virkni pasniedzēju ar Rietumu pieredzi. Salīdzinot ar Rīgu, bijām progresīvāki, atvērtāki un patiesi eiropeiski. Domāju, ka tā laika Valmierai tas bija liels izaicinājums un prieks kļūt par studentu pilsētu. Sabiedrība var attīstīties, ja tā ir balstīta uz zināšanām un vēlmi izglītoties, Valmiera to saprata. ViA novēlu saglabāt zināmu dumpinieciskumu. Tas mūsu augstākā izglītībā ir nepieciešams un vēlmi tiekties uz augšu un salīdzināt sevi ar labākiem prātiem Eiropas Savienībā un pasaulē, ne tikai Latvijā. Lai debesis ir jūsu griesti!”
Kā pilnīgi jaunā augstskolā, ViA daudzas lietas notika pirmo reizi. To vadīja pirmais rektors, notika pirmās lekcijas, kā arī tajā iestājās pirmie studenti.
Jānis Melbārdis ViA vēsturē ir īpašs cilvēks. Viņš ir pirmais students, ar kuru 1996.gadā augstskola noslēdza studiju līgumu. “Uz ViA atnācu, jo Rīga nesaistīja, un šī intuitīvi šķita atšķirīga, progresīva jaunā augstskola, par ko nebiju kļūdījies. Arī Valmiera kā pilsēta ļoti pievilka. Sajūtas tolaik bija un arvien ir unikālas, jo mēs visi pirmie – gan studenti, gan pasniedzēji – bijām gandrīz kā viena liela ģimene, kas uzsāk kopīgi ko jaunu. Studijas bija ļoti kvalitatīvas un atšķirīgas no ierastā Latvijas Universitātes standarta. Kojas bija labākās Latvijā, kur dzīvojām pa vienam istabiņā. Pēc studijām paliku Valmierā, par ko ne mirkli neesmu nožēlojis. Nu jau 20 gadus sajūtu to kā savu pilsētu!”
Vineta Silkāne atceras, ka sākotnēji, lai iestātos ViA, skolēniem bija jāiztur iestājpārbaudījumi. Tie notika pavasarī, pirms jaunieši vēl bija pabeiguši vidusskolu. Studētgribētāju esot bijis ļoti daudz – ne tikai no Valmieras, bet arī no Rīgas un citām Latvijas vietām. “Apbrīnoju jauniešus, kuri bija gatavi riskēt un iestājās izglītības iestādē, kas nupat uzsākusi darbību. Toreiz daudzās iestājeksāmenu lapas, kas bija rakstītas ar roku, labojām visu nakti, jo nākamajā dienā jau vajadzēja rezultātus.”
Gan toreiz, pirms 20 gadiem, gan tagad, ViA studentu un pasniedzēju ikdienā nav tikai lekcijas un semināri. Pa vidu tam visam tiek organizētas grandioza balles, tostarp iecienītā Cukurballe un Ziemassvētku karnevāls. Notiek Kāju un Laivu ralliji, Oktoberfests, Sporta dienas utt. Vairākus pasākumus un aktivitātes, kurus tagad studenti uzskata par tradīcijām, agrāk ieviesuši pasniedzēji.
ViA pirmā izlaiduma absolvents Jurģis Ozoliņš iestāšanos augstskolā raksturo kā “lielo dzīves eksperimentu”. “Biju izturējis iestājpārbaudījumus arī Latvijas Universitātē, Rīgas Tehniskajā universitātē un Rīgas Ekonomikas augstskolā, bet izvēlējos ViA, jo, aprunājoties ar cilvēkiem, jutu no viņiem degsmi, kāda nesastapu nekur citur. Savukārt izlaidumā pārņēma lepnums, ka šo “būt pirmajiem” sajūtu mums nekad mūžā neatņemt un ka esam celmlauži. ViA arī kā reiz nemaz ne tik sen bija izgājusi smago pirmās akreditācijas procesu, kas deva to drošību, uz ko ilgu laiku bija cerēts, proti, ka skola nebūs tikai īstermiņa cerību stariņš. Bet es vēlreiz gribu izcelt pirmā personāla lomu, jo viņi bija tie, kas “atsauca” gan studentus, gan mācībspēkus uz Valmieru, kā arī ieviesa valmieriešu dzīvē terminu “studenti”, ar visām no tā izrietošajām sekām gan domei, gan uzņēmējiem, gan parastajiem valmieriešiem un izklaides/izglītības iespējām. Atceros, kā ar tagadējo Cēsu mēru Jāni Rozenbergu divatā nesām Gunta Ulmaņa dāvināto gleznu skolas atklāšanas gājienā no domes līdz ēkai Tērbatas ielā 10. Arī pats prezidents piedalījās, un bija tāds neizsakāms lepnums par notiekošo – mēs bijām klāt vēstures tapšanā.”
Vidzemes Augstskolas draudzīgais plecs – Valmieras pilsētas pašvaldība, vienmēr ir bijusi klāt ViA svarīgākajos brīžos. Un tas nav pārsteigums, jo, kā norāda Valmieras pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, Vidzemes Augstskola ir daļa no Valmieras. “Tā augusi kopā ar Valmieru, un likumsakarīgi, ka arī mūsu “raksturi” ir līdzīgi. Mēs nebaidāmies sākt jaunas lietas, mēs saredzam attīstības iespējas reģionā. Mēs sekojam līdzi aktualitātēm un vajadzībām un tiecamies attiecīgi reaģēt. Mums ir svarīga cilvēka personības izaugsme, un mēs atbalstām tādu profesionālo pilnveidi, kas balstīta reālās vajadzībās un ir pienesums pilsētas un reģiona attīstībā. Arī mūsu ikdienas izpausmes ir līdzīgas – esam “zaļi” domājoši, mīlam sportu, meklējam paši un iepazīstinām citus ar to, ko slēpj Valmiera. Esam aktīvi kultūras norišu dalībnieki.
Vidzemes Augstskola ir ļoti svarīga Valmierai un reģionam kopumā. Tie ir ne tikai studenti, kas ienes pilsētai īpašu auru, bet augstskola ir arī jauno speciālistu kalve, kuri pēc absolvēšanas sāk darba gaitas, dibina jaunus uzņēmumus, veido ģimenes, izvēloties Valmieru un Vidzemes reģionu par savu dzīves un darba vietu. Tāpat Vidzemes Augstskola ir nozīmīgs pētniecības centrs. Turpinām sadarbību pētījumu tapšanā, kas palīdz izprast pilsētā un reģionā pastāvošās un nākotnes tendences, kā arī attiecīgi uz tām reaģēt. Vēlu studentiem, mācībspēkiem un visiem ar Vidzemes Augstskolu saistītajiem turpināt būt drosmīgiem, atvērtiem, radošiem un uzņēmīgiem! Daudz laimes jubilejā!”
Kas gan būtu mūsdienīga un mērķtiecīga augstskola bez enerģiska un zinoša rektora? Jau ceturto gadu ViA vadības “groži” ir rektora Gata Krūmiņa rokās. Stāstot par to, kā viņam izdodas uzturēt augstskolas kolektīvā “mūžīgo dzinēju”, kas ved uz priekšu, viņš atzīst, ka “mūsdienās jāprot darboties ātri, jo mēs dzīvojam laikmetā, kas nemitīgi mainās. Es nebaidos riskēt, piemēram, liekot kopā humanitārās zinātnes un tehnoloģijas, lai gan ir cilvēki, kuri uzskata, ka šīs jomas nav savienojamas.
Vadot ViA, es vienmēr esmu atbalstījis to, jaunu ideju radīšanu. Mēs esam “ierauti” šajā steidzīgajā laikmetā, kad ātri un bezbailīgi jāpieņem sabiedriskie izaicinājumi un tie jārisina. Sekojot līdzi gan pašmāju, gan starptautiskajām aktualitātēm, runājot par mūsu iespējām un izaicinājumiem, cenšos iedvesmot augstskolas kolektīvu. Tas, ka mēs atrodamies Valmierā, nenozīmē, ka mēs nevarētu kaut ko paveikt. To pierāda arī daudzi labie piemēri. Ambīcijām ir jābūt pietiekoši augstām, no tā nevajag baidīties. Tādā veidā mēs varam pierādīt, ka paveiktais ir jāvērtē pēc būtības, nevis pēc tā, cik liela vai maza iestāde to ir īstenojusi. ViA lieliski pierāda to, ka salīdzinoši neliela, bet dinamiska augstākās izglītības un zinātniskā institūcija spēj sasniegt ļoti daudz!”
ViA sasniegusi divdesmitgadnieka vecumu. Un mēs visi labi zinām, cik dažādi viņi mēdz būt – gan sapņaini un dažkārt pārdroši, gan izlēmīgi un mērķtiecīgi. ViA, esi mainīga un drosmīgi dodies uz priekšu! Par ilgi un laimīgi!
