Lasīšanas laiks: 5 min
UWC (United World Colleges) ir starptautiska izglītības kustība un internacionāla organizācija, kas katru gadu savāc skolēnus no dažādām valstīm vienā vietā, lai viņi nometnes formātā varētu iepazīties ar globālu problēmu risināšanu, veidotu starpkultūru dialogu un izzinātu sevi. Iespēju piedalīties UWC rīkotajā kursā Austrijā, šogad ieguva skolniece no Valmieras Viestura vidusskolas – Marija Nikola Jansone. Marija labprāt nodarbojas ar tenisu, apmeklē mākslas skolu un teātra pulciņu, kā arī aktīvi piedalās Jauniešu domē. Sevi raksturo kā ideju ģeneratoru un aktīvu cilvēku.
Kā savieno skolu ar saviem hobijiem?
Reizēm, kad es stāstu citiem, ko es daru, man prasa: “Kad tu atpūties? Kad tev ir brīvs?” Man tāda laika īsti nav, taču mani tas neapgrūtina. Man ļoti patīk tas, ko es daru. Pārsvarā ar visu nodarbojos pēc skolas vai arī, ja ir nepieciešams, tad dažreiz izmantoju brīvdienas. Pagaidām, kamēr man patīk, tas nesagādā nekādas grūtības. Varbūt reizēm kļūst sarežģīti, kad tuvojas kontroldarbi, bet vienmēr sanāk kaut kā visu apvienot.
Vai tu plāno savu laiku? Kā tu to dari?
Visbiežāk es cenšos plānot savu laiku, jo, ja sakrājas ļoti daudz darbi, tad mēdzu kaut ko arī neatcerēties. Tāpēc man ir plānotājs, kurā visu pierakstu, citādi mēdz aizmirsties kaut kas.
Interesantākie darbi, kuri jāveic Jauniešu domē?
Tie noteikti ir pasākumi, jo ir jāizdomā, kā jauniešus un skolēnus piesaistīt, lai tie viņiem ieinteresētu, lai viņi ierastos. Vēl arī ir visa organizēšana un darbu sadale. Ir ļoti interesanti skatīties, kā gada laikā kolektīvs kļūst spēcīgāks, kā attīstāmies kā cilvēki, un drošāk kāpjam ārā no savām komforta zonām un piesakāmies vadīt pasākumus vai sazināties ar cilvēkiem.
Mīļākais pasākums, kuru esi organizējusi vai palīdzējusi organizēt?
Tas ir mans pats pirmais pasākums. Ir tāds pasākums skolā “Hei, tie esam mēs”, piektajām un sestajām klasēm, kurā viņi var parādīt sevi. Šo pasākumu organizēju no nulles, jo es biju gan scenāriju autors, gan pasākuma vadītājs. Protams, piepalīdzēja Simona vai arī Agnese, kuras ir mūsu pašvaldības koordinatores. Tas pasākums man palicis atmiņā, jo tur es visvairāk ieguldīju darbu.
Cik ilgi mācies mākslas skolā?
Es eju mākslas skolā jau 12 gadus. No piecu gadu vecuma sāku. Tad es absolvēju to, un tagad es eju papildus vidusskolas kursos.
Kāds darbs tev visvairāk patika mākslas skolā?
Visvairāk man patika porcelāns. Mēs paši varējām izvēlēties dažāda veida porcelānu traukus un tad tos apgleznojām ar dažādām tehnikām. Tā bija tāda patīkama lieta, ja bija nepieciešama kāda dāvana, vai arī varēja izveidot komplektu, ko mājās izmantot.
Kura ir bijusi visizaicinošākā izrāde, kurā esi piedalījusies?
Tas bija pagājušogad. Mēs uzvedām “Neglīto pīlēnu” un es biju galvenajā lomā. Tas bija izaicinoši, jo izrādes laikā pīlēns iziet cauri dažādām emocijām. Sākumā viss ir rožaini un skaisti. Ir jauna pasaule. Tikko piedzimis. Taču ar laiku neglīto pīlēnu sāk apcelt, un tad ir jāmāk iziet cauri tādam smagākam emociju virpulim.
Bet mīļākā izrāde man būtu “Sprīdītis”, kuru mēs uzvedām šogad. Manuprāt, mums beigās skaisti iznāca.
Hobijs, kas padodas, bet daudzi par to nezina?
Tā ir kaligrāfija. Brīvajā laikā man patīk trenēties rakstīt ar spalvu un tušu. Tas man ir tāds jaunatklājums. Man interesē burtu rakstība un dažādi šrifti.
No kurienes smelies motivāciju vai iedvesmu pasākumu organizēšanai?
Visbiežāk motivāciju smeļos skatoties uz citiem pasākumiem. Lielākiem un tādiem, kas notiek citās pasaules malās. Tas man dod idejas, kuras varu pārveidot un pielāgot mūsu skolai. Pārsvarā tā ir tāda mācīšanās no citiem. Reizēm arī iedvesmojos no savām trakām idejām, kuras man liekas nereālas, bet dažreiz sanāk realizēt.
Kuri ir tavi lielākie atbalstītāji?
Tā ir ģimene. Bet mani arī ļoti atbalsta pašpārvalde. Ja man rodas kāda ideja, tad pašpārvalde ir gatava palīdzēt, iesaistīties un papildināt. Taču, protams, ģimene ir viens no lielākajiem atbalstītājiem.
Pastāsti nedaudz par īso Austrijas kursu un kā ieguvi iespēji piedalīties tajā?
Par konkursu uzzināju portālā Facebook. Man mamma parādīja, ka ir šāds konkurss. Īstenība konkursa pamatmērķis bija atlasīt skolēnus uz koledžām, jo šī ir internacionāla organizācija – UWC, kurai ir dažādas koledžas, dažādās valstīs. Bet viņi arī piedāvā īsus vasaras kursus.
Marija stāsta, ka kopumā bijuši trīs posmi. Pirmais bija saistīts ar dokumentu sagatavošanu un esejas rakstīšanu, kā arī bija jāapraksta sevi. Pēc tam sekoja intervija Rīgā. Trešajā posmā bija jāiesaistās labdarības pasākumā, kurā vērtēja jaunieša sadarbības spējas ar citiem cilvēkiem. Taču Marijai šis posms nebija jāveic, jo finālā startēja tikai tie, kas kandidēja uz koledžu.
Kurš no posmiem bija visgrūtākais tev?
Emocionāli grūtākais noteikti bija intervija, jo tu nezini, kam gatavoties, un, ja ir velme tikt, tad jādomā, kā atbildēt labāk. Bet ar eseju arī bija grūti, jo tēma bija “Kāpēc mūsdienās skolās vēl notiek apcelšana un kā to novērst”. Bija uzmanīgi jāizvērtē, ko tu raksti un kā tu raksti.
Ko tu sagaidi no šī kursa?
Motivācijas gūšanu no dažādiem jauniešiem. Uzzināt, kā viņi savās pilsētās, valstīs motivē citus. Parasti šādās nometnēs savācas cilvēki, kuri arī ir ideju ģeneratori, un aktīvi cilvēki. Es ceru iegūt jaunas idejas, jaunus kontaktus un arī atmiņas, protams, lai paskatītos uz pasauli no cita rakursa.
Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Mani nākotnes plāni ir nedaudz miglā tīti, bet es zinu, ka vēlos strādāt sabiedrisku darbu, kas ir saistīts ar cilvēkiem un idejām, un ar vietu, kur varu izpausties ar savu radošumu un pierādīt sevi.
