Lasīšanas laiks: 3 min
Rūjieniete Mirdza Lazdiņa saulainā 21. augusta dienā svin savu simto dzimšanas dienu! Šis īpašais notikums ir apliecinājums bagātai dzīves pieredzei, mīlestībai un stiprumam, kas viņu pavadījis cauri gadiem. Jubileja ir svētki ne vien pašai gaviļniecei, bet arī viņas ģimenei, draugiem un visiem, kuri pazīst un novērtē Mirdzas dzīves gudrību un sirsnību, portālu “Valmieras Ziņas” informēja Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciāliste Elīna Upīte.
Mirdza dzimusi lauksaimnieku ģimenē Rencēnu pagasta “Arājos”. No mazotnes vecāki mācīja, ka darbs ir dzīves pamats – gājusi ganos, ravējusi garās biešu vagas, rūpējusies par māju. Kopā ar brāli viņa apguva stingru pārliecību, ka slinkot nedrīkst, bet jāpalīdz vecākiem darbos.
Skolas gaitas Mirdza sāka Rencēnu pamatskolā, pēc tam turpināja mācības Rūjienas vidusskolā. Pēc vidusskolas viņa iestājās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, jo vēlējās kļūt par mikrobioloģi. Studiju gados, kad bija brīvs brīdis, Mirdza steidzās palīgā vecākiem saimniecībā.
Taču 1949. gadā Mirdzas ģimeni smagi skāra ļaunums – viņu un brāli no Rīgas, bet vecākus no pašu iekoptās lauku sētas izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, uz Sibīriju. Pēc 23 dienām pārpildītā vagonā ģimene nonāca kolhozā ar auglīgu zemi. Arī tur Mirdza nebaidījās no darba – strādāja laukos, līdz reiz komandants paziņoja, ka jauniešiem ir iespēja mācīties.
Mirdza nekavējoties izmantoja šo iespēju un iestājās feldšeru-vecmāšu skolā. Ar vārdnīcu rokās viņa apguva medicīnas zinības svešvalodā. Pēc skolas beigšanas Mirdza tika norīkota uz medicīnas punktu tālu taigā, kur apkalpoja mežstrādniekus.
Tieši tur viņas dzīvē ienāca lielā mīlestība – Alvis. Liktenīgā satikšanās notika pavisam neparasti – braucienā uz barakām bija tikai viena brīva vieta mašīnā, un Mirdzai nācās sēsties jauneklim klēpī. Tā sākās viņu kopīgais mīlestības stāsts. Ar Alvi viņi šogad nosvinējuši Briljanta kāzas – 70 gadus laulībā.
Ģimenes dzīve turpinājās Sibīrijā, kur piedzima dēls. Pēc tam sekoja atgriešanās Latvijā – vispirms 1957. gadā tika atbrīvota Mirdzas ģimene, bet 1960. gadā arī Alvja ģimene. 1961. gada pavasarī viņi atgriezās Rūjienā pie vecākiem un brāļa ģimenes.
Mirdzai piedāvāja darbu Rūjienas slimnīcā, bet, tā kā tur nebija noteiktas pastāvīgas vietas, viņa izvēlējās kļūt par feldšeri vidusskolā, kad bija darba piedāvājums. Šajā darbā viņa nostrādāja 30 gadus līdz pat pensijai, vienmēr ar siltu sirdi palīdzot skolēniem un kolēģiem.
Mirdza bijusi arī viena no Rūjienas “Ievu” dibinātājām – sākumā tas bija neliels dāmu klubiņš, bet ar gadiem pārtapis biedrībā ar savām tradīcijām un sirsnīgām satikšanās reizēm. Arī pirmā nozīmīgās dzimšanas dienas balle bija tieši ar Rūjienas “Ievām”.
Mirdzas ģimenē vienmēr valdījis darbs un spēks. Tēva ģimenē bija astoņi bērni, mammas ģimenē – seši, bet pašai Mirdzai ar brāli bija jāizaug divatā. Vecāku vēlme vienmēr bijusi, lai bērni iegūtu labu izglītību. Arī mamma bija īpaši stipra – nodzīvoja 101 gadu, 3 mēnešus un 14 dienas. “Man jāseko mammas piemēram,” saka Mirdza, ar smaidu piebilstot, ka arī viņa vēlas nodzīvot vismaz 101 gadu.
Kad jautā, kāda ir ilga un piepildīta mūža recepte, Mirdza atbild pavisam vienkārši: “Tikai strādāt vajag! Nav bijusi neviena diena, kad man nebūtu kāds darbiņš.”
Arī šodien viņa kopj savu dārzu – skaistumpuķes, apsildāmu siltumnīcu ar tomātiem un gurķiem. Viņas dārzā nezāles nav sastopamas – viss ir sakopts ar pašas rokām. Darbs ar zemi, kustība un dzīvesprieks – tas ir bijis un ir viņas ceļš. Šodien Mirdza ar sirsnību saka: “Es nejūtu šos simts gadus uz saviem pleciem.”
Valmieras novada pašvaldība sirsnīgi sveic Mirdzu Lazdiņu nozīmīgajā dzīves jubilejā un novēl saglabāt dzīvesprieku, veselību un dzīvesgudrību vēl daudzus gadus!
