Ceturtdien, 28.novembrī, Valmieras Integrētās bibliotēkas logos ilgi spīdēja gaisma un rosījās cilvēki – bibliotēka svinēja savu 12.dzimšanas dienu. Kad bibliotēkai apritējis ducis gadu, radusies doma atskatīties uz vēl senākiem notikumiem pilsētas dzīvē – 70.gadu mūziku, Valmieras ansambļiem un dalībniekiem, akcentējot īpašu tēmu – „Izpausmes un vārda brīvība”.
Ar sanākušajiem viesiem sasveicinājās Valmieras bibliotēkas direktore Daiga Rokpelne un Vidzemes Augstskolas bibliotēkas direktore Evita Lantrāte, bet tālāk sarunu ar mūziķiem vadīja bibliotekāre Agita Lapsa. Uz goda vietām tika aicināti sanākušie mūziķi: Alfrēds Dulbergs, Zigmunds Lazdiņš, Raimonds Prenclavs (saukts par Lauku Lapčenoku), Leonards Zavackis, Harijs Joniškāns, Armands Trambickis un Tatjana Karro. Un tad muzikālais atmiņu vakars varēja sākties. Stāstījumus papildināja tā laika afišas un slaidi ar fotogrāfijām no mūzikas dzīves, bet dziesmotās pauzes piepildīja Uldis Punkstiņš, kuru „Kveldes” laikos mamma Brigita visur vadājusi līdzi. Ulda izpildījumā skanēja savulaik populāras, bet nu jau piemirstas dziesmas: „Rīgas leģenda”, „Pastaliņu ģimene”, „Laimes putns” u.c.
Pierasts, ka, runājot par muzikālajām aktivitātēm, vairāk tiek pieminēta Rīga un Liepāja, taču arī Valmierā darbojušies vairāki ansambļi: „Saime” (Juris Pavītols), Valmieras slimnīcas ansamblis „Vitamīns” (Aigars Krēsla ar iesauku Stīvais, Aigars Grāvers, Olga Rajecka), Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcas ansambļi „Kvelde” un „Saime”. VSŠR estrādes ansamblis “Kvelde” bija viens no četriem, kuram tika piešķirts Tautas ansambļa nosaukums. No iepriekš minēto ansambļu dalībniekiem mūsdienās Valmierā joprojām aktīvi muzicē Harijs Joniškāns un Armands Trambickis (grupa „Kantoris 04”). Armands izteica arī prieku un pateicību organizētājiem par iespēju visiem sanākt kopā.
A.Dulbergs un citi mūziķi atminējās laikus, kad ar koncertiem braukājuši pa plašo PSRS, uzstājušies Ostankinas televīzijā Maskavā, vairākus gadus veiksmīgi piedalījušies „Liepājas dzintarā” un citos konkursos un festivālos, bijusi sadarbība ar komponistiem Raimondu Paulu, Aleksandru Kublinski u.c. Viss noticis nevis ierakstos, bet dzīvajā, bez basģitārām un normālas skaņu aparatūras. Tatjana Karro atcerējās, ka ne visiem bijusi muzikālā izglītība, bet daudzi bijuši ļoti talantīgi. Diemžēl mūsu vidū vairs nav daudzu mūziķu, tāpēc Tatjana klātesošos aicināja viņus pieminēt ar klusuma brīdi. Daudzi atcerējās arī padomju laika mūziķu bohēmu, jo liela daļa koncertu beidzās ar balli un bagātīgi klātiem galdiem, uz kuriem netrūka ne ēdienu, ne dzērienu…
Bibliotēkas svinību turpinājumā klātesošie varēja noskatīties dokumentālo filmu „Savējie sapratīs. Septiņdesmitie. Spožums un posts”. Tā ir triloģijas otrā daļa, kas stāsta par 70.gadu rokmūziku un pašiem mūziķiem, cenzūru, stukačiem…
Nelielā ieskatā par filmas tapšanu un saturu dalījās tās režisors Mareks Bērents:
Stāsts ir episks. Viss sākās pirms 11 gadiem, un idejas iniciators bija Uldis Rudaks, ar kuru kopā biju jauno grupu konkursa žūrijā. Uldim tikko bija iznākusi grāmata „Rokupācija”, bet vienīgā muzikālā filma bija „Vajadzīga soliste”.
Kopā ar Kristianu Luhaeru vācām materiālus, tikāmies ar mūziķiem un sapratām, ka materiāla ir tik daudz, ka vienā filmā ietilpināt nevar, tāpēc nolēmām taisīt trīs filmas, par katru desmitgadi savu. Desmit gadu laikā nomainās arī mūzikas žanri, stils, uztvere, dzīvesveids…
Pirmo filmu – „Sešdesmitie. Sākums” uzdāvināju Valmieras bibliotēkai, un to var noskatīties ikviens. Trešā filma – „Jauna ēra. Astoņdesmitie” ir plānota uz 2020.gada rudeni.
Roks, rokenrols savā būtībā ir protests, un latviešu rokmūzika bija viens no stūrakmeņiem dziesmotajai revolūcijai, neatkarībai, vārda brīvībai. Dziesmu vārdos bieži vien bija zemteksti, kurus reizēm neapzinājās pat paši mūziķi, bet cilvēki saprata. Vēlāk roks apsīka, jo nebija vairs pret ko protestēt.
No sanākušajiem mūziķiem vairākkārt izskanēja vēlēšanās pēc kāda laika satikties atkal, jo pāris stundās visu uzkrāto bagāžu nevarēja paspēt izrunāt.
