Lasīšanas laiks: 6 min
Mihailam Ignatam fotografēšana no gaisa ir hobijs, aizraušanās un kaislība, tagad arī bizness. Aerofotogrāfija ir viņa sirdslieta nu jau astoto gadu. Šo gadu laikā virs Latvijas viņš veicis jau 104 lidojumus, aizvien no jauna spējot saskatīt interesantus un elpu aizraujošus skatus, ko vērts iemūžināt.
“104.lidojumu veicu šogad 21.janvārī. Todien fotografēju Vidzemi, arī Valmieru,” stāsta aerofotogrāfs. Šī lidojuma laikā bijuši ļoti labi laika apstākļi, kas lielā mērā ietekmē to, vai lidojums notiks vai nē. “Miglas laikā nav pat jēgas domāt par celšanos gaisā. Taču tajā dienā mums paveicās – spīdēja saulīte.” Mihails strādā ar profesionālu tehniku, taču seko līdzi laikam un mēģina darboties arī ar jaunākajām tehnoloģijām.
Fotografēšanai kā tādai Mihails pievērsies astoņdesmito gadu sākumā. “Tad bildēju uz filmiņām, pats bildes apstrādāju un veidoju. Lielākā daļa amatieru tolaik fotografēja uz melnbaltām filmiņām, tas bija process ar savu “smeķi”, ko tagad arī jaunajiem fotogrāfiem gribas izmēģināt.” Fotogrāfs uzsver, ka tehnoloģijām ir ļoti liela nozīme, jo mūsdienās visu var izdarīt daudz ātrāk, vienkāršāk un kvalitatīvāk. Aerofotogrāfiju izmēģināt vēlējies mazliet vēlāk, astoņdesmito gadu vidū. Tad gan nācies saskarties ar to, ka fotografēt no gaisa nevarēja, jo PSRS laikā tas bija aizliegts.
“Astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā es atradu alternatīvu un izmantoju celtniecības pacēlāju, jo tas bija pieejams. Atlika tikai noskatīt īsto punktu, kurā pacelties un iedomāties to no putna lidojuma – kā konkrētā vieta varētu izskatīties no augšas.”
Pacelties izdevies vien 22 metru augstumā, taču arī šāds augstums bijis labs, lai uzņemtu interesantus kadrus. Iespēja nokļūt augstāk Mihailam radusies pirms astoņiem gadiem. “Tā sanāca, ka dzīve mani saveda kopā ar tādiem cilvēkiem, kuriem jau padomju laikā hobijs bija lidošana, planierisms. Tagad šī joma ļoti strauji attīstās – ar ko tik mūsdienās cilvēki nelido?” Pirmos lidojumus fotogrāfs veicis no Cēsu lidlauka, sadarbojoties ar pilotiem Andreju Dukuru, Aivaru Grantu, Daini Miezi un, bet vēlāk – ar Andreju Asari. Tagad Mihails sadarbojas ar vairākiem pilotiem no visas Latvijas.
Mihails ir pamēģinājis fotografēt arī ar bezpilota lidaparātu (lidrobotu) jeb dronu un tā ir papildu tehniska iespēja pacelties gaisā. “Jā, es saskatu iespēju fotografēšanai ar dronu, bet mēs šobrīd varam lidot paši, tāpēc tas mums ir primārs. Es zinu, ko un kā es gribētu veidot izmantojot jaunās tehnoloģijas un tas ir vilinoši. Bet es nesteidzos, jo zinu, ka šīs tehnoloģijas strauji attīstās.” Fotografēšanai ar dronu un no lidmašīnas ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. “Fotografējot ar dronu, cilvēks var būt tikai vienā punktā, ko pirms tam jāvar iztēloties no putna skatījuma. Tomēr var ļoti skaisti “aplidot”, piemēram, baznīcu torņus un uzfilmēt burvīgus video. Lidojot pašam ir iespējams visu redzēt uzreiz un kopskatā, izveidot sižetu vairāku stundu garumā. Ja gadās kāds interesants objekts, pie tā var pakavēties ilgāku laiku, pirms doties tālāk.”
Aerofotogrāfs bailes raksturo kā normālu un dabisku procesu, ar ko vairāk vai mazāk saskaras visi cilvēki.
“ Nē, man tādu pataloģisku, nepārvaramu baiļu nav. Drīzāk atrašanās gaisā, lidošana, augstums kļūst pat par tādu kā pieradumu vai pat “narkotiku”. Visu laiku iekšēji ir tāda mierinājuma, paļaušanās sajūta – mēs vienmēr uz kaut ko paļaujamies. Būtībā mēs nedarām neko tādu, kas varētu šo risku palielināt.”
Fotografējot no lidmašīnas, Mihails vienmēr izņem logu, neskatoties uz gadalaiku. “Ziemā tas ir ekstrēmi, jo ir auksts – tas ir tāpat, kā sēdēt pie auksta fēna. Tad ir attiecīgi jāsaģērbjas. Tehnika aukstumu var izturēt, cilvēkam ir grūtāk.” Fotogrāfs uzskata, ka ziemā fotografētie skati ir labākie, kas viņam izdevušies. Aplidojis nu jau teju gandrīz visu Latvijas teritoriju. “No Kolkas līdz Zilupei noteikti.” Visus lidojumus un maršrutus Mihails arī dokumentē un uztur arhīvu veidā. “Tie skati, kas pašam visvairāk “iet pie sirds”, ir fotografēti vertikāli – ārpus lidmašīnas. Tā ir tā mana, es teiktu, kaislība. Es cenšos saskatīt tādas vienkāršas, necilas, bet ļoti interesatas saspēles starp līnijām un objektiem, cilvēku vai dabas radītiem rakstiem. Cenšos uzņemt attēlus, kas savā ziņā liek meditēt. Man ir svarīgi, lai attēls raisa sajūtas un emocijas.”
Līdz ar pacelšanās brīdi, Mihailam “ieslēdzas” fotogrāfiskā uztvere un domāšana. Pat tad, ja augstums ir neliels, šis “uztveres mehānisms” ir sācis darboties.
“Lielākā atšķirība starp fotografēšanu uz zemes un gaisā ir tajā, ka pastaigājoties uz zemes un saskatot kādu skaistu kadru, cilvēks var atnākt atpakaļ un bez steigas apskatīt šo skatu vēlreiz, var nofotografēt to no dažādiem rakursiem, bet gaisā šis attēls visu laiku mainās. Ja nepaspēj nofotografēt, tad viss – šādu kadru un pozīciju atkārtot nebūs viegli. Toties tas labi trenē fotogrāfisko uztveri.”
Par savu mīļāko gadalaiku, kad pacelties gaisā, lai fotografētu, Mihails neuzskata vasaru. “Pavasaris vai rudens, tie ir interesanti gadalaiki. Ziemā arī ir interesanti. Rudenī skaiti izskatās krāsainie koki. Bet, tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kāds mērķis ir uzstādīts, ko vēlas fotografēt. Protams, gribas noķert to kolorītu, kas ir rudenī. Arī pavasarī ir ļoti skaists kolorīts. Arī līnijas, ledus gabali, upītes, to līkumi, dažādas ģeometriskas formas.” Fotogrāfs uzskata, ka ir ļoti svarīgi fotogrāfijā ietvert iekšējo romantiku un stāstījumu, ko citiem būtu vēlme “izlasīt”.
Mihails vairākkārt piedalījies dažādos – gan vietēja mēroga, gan starptaustiskos fotokonkursos, kuros ieguvis dažādus apbalvojumus un atzinības. “Esmu piedalījies aptuveni 80 fotokonkursos ārpus Latvijas, tai skaitā ar FIAP (Starptautiskās fotomākslas federācijas) patronāžas rīkotajos un no kuriem 26 konkursos esmu ieguvis apbalvojumus, tostarp arī augstākos.” Piedalotis šādos konkursos, jebkurš dalībnieks saņem katalogu un var izcīnīt godalgu, kā arī saņemt tā saucamos akcepta punktus. Par katru fotogrāfiju pienākas viens punkts. “Tas nozīmē, ka fotogrāfija neizcīna godalgu, bet tiek atzīta par labu esam. Šādos konkursos piedalās fotogrāfi no visas pasaules, tāpēc ir liels bilžu skaits un liela konkurence. Akcepta punktus saņem aptuveni 15 – 20 % no visiem iesniegtajiem darbiem, kas piedalās konkursā.” Šos punktus ir iespējams krāt uz izpildot visas prasības iegūt FIAP goda titulu. “Sākuma pakāpe ir AFIAP (Artist of FIAP) jeb FIAP organizācijas fotomākslinieks. Nākamā pakāpe ir EFIAP (Excellence of FIAP). Pašlaik es esmu saņēmis divus šos titulus – AFIAP un EFIAP.”
Fotogrāfs par savu lielāko gandarījumu uzskata piedalīšanos Sony World Photography Awards 2014 (SONY Pasaules fotogrāfijas balvas 2014) rīkotajā ikgadējā konkursā, kur katru gadu piedalās dalībnieki no visas pasaules dažādās nominācijās. 2014.gadā konkursā iesūtīto attēlu skaits pārsniedza 140 tūkstošu atzīmi. “Katrā tematiskajā kategorijā nominē desmit darbus, kurus izvirza gada balvai. 2014.gadā šajā konkursā piedalījos arī es, kategorijā “Travel” jeb ceļojumi viena no manām fotogrāfijām tika izvirzīta šo desmit labāko vidū, bet otra saņēma atzinību. Tajā gadā no Latvijas tika nominēti kopumā trīs fotomākslinieku darbi – mans, Ivetas Vaivodes un Olgas Astratovas.”
Esošajiem un topošajiem Latvijas fotogrāfiem Mihails novēl drosmi, radošumu un spējas pārvarēt šablonus, izkopjot savu fotogrāfisko redzējumu uz pasauli.
“Lai veidotu kaut ko jaunu un savu, vispirms ir jāapgūst amatnieciskie pamati, pēc tam jācenšas tos pilnveidot, aizejot no ierastā un “pareizā”. Ir svarīgi spēt izkopt savu stilu un pieeju, attīstot jaunas tendences. Te būtu vietā salīdzinājums ar mūziķiem un skaņdarbu komponēšanu – vispirms viņi apgūst mūzikas instrumentu, notis, arī sarakstītu darbu atskaņošanu un pēc tam mēģina komponēt ko savu. Novēlu ikvienam fotogrāfam atrast savu “sirdstēmu”, veidot tajā paša stilu un attālināties no rutīnas, neiet “iestaigātās takas”!”.
